Intervijā laikrakstam Grūtups atklāj, ka Rogaļovs ir viens no visbriesmīgākajiem slepkavām Latvijā.

"Skaitliski Rogaļovu pārspēj Kaupēns, kurš pastrādāja 19 slepkavības, bet pēc nozīmības viņi ir liekami līdzās.

Tādi slepkavnieki tik nelielā teritorijā kā Latvija nudien parādās reizi simts gados," stāsta advokāts.

Autors atklāj, ka maniaks Rogaļovs bijis tā laika iekšlietu ministra vietnieka Anrija Kavaliera aģents, ar kuru ikdienā strādāja kriminālmeklēšanas pārvaldes aģentūras daļas priekšnieks Jurijs Kuzins un tobrīd pensionēts apakšpulkvedis Ivans Miļukovs.

Kā stāsta Grūtups, avīzes tolaik par Rogaļovu neko nerakstīja, bet viņa meklēšanu izsludināja pa radio un Rīgā izlīmēja plakātus, tika pieliktas visas pūles, lai Rogaļovu noķertu. Taču tā bijusi lielākā neveiksme visā operatīvās darbības veikšanā, kāda tālaika padomju Latvijā piedzīvota.

Advokāts uzskata, ka tas skaidrojams ar iesaistīto darbinieku netālredzību. "Otrs iemesls, ka specdienestiem ik pa laikam gadās visādas ķibeles, par kurām mēs neko neuzzinām, un tā ir mūžīga problēma. Arī tagad diskutē, cik svarīga esot specdienestu neatkarība, bet Rogaļova epopeja skaidri iezīmē, pie kā noved šķietamā neatkarība un noslēpumainība, ko viņi vienmēr tik cieši sargā. Redzam, ka aiz šā vairoga notiek Dieva zīmes. Padomju laikā specdienestus kontrolēja ceka un čeka, bet ar visu to sekas Rogaļova gadījumā bija diezgan bēdīgas.

Kriminālmeklēšanas slepenais aģents Rogaļovs faktiski bija ārpus kontroles. Viņš meklēja pats sevi,"

klāsta Grūtups.

Par vienu Rogaļova paveikto slepkavību notiesāja nevainīgus puišus, no kuriem vienam piesprieda nāvessodu. Tikai Rogaļova atzīšanās paglāba viņus no soda izpildes.

Kā skaidro Grūtups: "(..)notiesāja puišus, no kuriem milicijā izsita liecības, par kuru vainu nešaubījās prokuratūra un pēdīgi "pēc tiem materiāliem, kādi mūsu rīcībā bija", notiesāja tiesneši. Tiesa tad lielā mērā gāja prokuratūras rādītajā virzienā un ļoti retos gadījumos uzdrošinājās kaut ko revidēt apsūdzībā. Ne velti Rogaļova lietu skatīja slēgtā procesā - cietumā. Ne tāpēc, ka kāds baidījās, ka slepkava aizmuktu, bet, pirmkārt, bija skaidrs, ka Rogaļovs var sākt runāt par savu aģenta darbu, otrkārt, prāvas seksuālās pieskaņas dēļ".

"Izmeklēšanu veica godprātīgi, ar milzīgu Rogaļova darbošanās revīziju. Bet lielākais izmeklētājs bija Rogaļovs pats. Viņam pat neticēja, Rogaļovam nācās stāstīt, pārliecināt, pierādīt, ka atsevišķu slepkavību "autors" ir viņš. Dakteris Kiršentāls slepkavam veikli iegalvoja, ka viņu netiesās, Rogaļovs bija pārņemts ar šo itin kā "necerēto" izeju un stāstīja, ko vien varēja. Bet vai visu izstāstīja," saka Grūtups, pieļaujot, ka visas maniaka paveiktās slepkavības nav atklātas.