Atpakaļ nākotnē: Želves 90.gadu andergraunds (34)

Jānis Žilde
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: No personīgā arhīva

Grāmatu apgāds «Mansards» laidis klajā Latvijas Televīzijas raidījuma «100 grami kultūras» vadītājas Kristīnes Želves pirmo grāmatu - stāstu krājumu «Meitene, kas nogrieza man matus», kurā vienojošais elements ir 1990.gadi - radikālu pārmaiņu laiks Latvijā. Par stāstu tapšanas vēsturi, 1990.gadu andergraundu, pašmāju literatūru un daudz ko citu aprunājāmies ar grāmatas autori Kristīni Želvi.

Kristīne Želve dzimusi 1970. gada 17. martā Rīgā. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā, veidojusi dokumentālās filmas un strādājusi Latvijas Televīzijā. «Meitene, kas nogrieza man matus» ir K. Želves pirmais stāstu krājums. Grāmatas redaktore ir Liāna Langa, māksliniecisko noformējumu veidojuši Ieva Stūre un Erlands Rubīns. Grāmatas izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds.

TVNET: Stāsti tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam. Kāpēc tikai tagad tos nolēmi publicēt?

Kristīne Želve: Tas ir garš un nevienkāršs stāsts. Kad rakstīju šos stāstus, man vispār nebija nekādu ambīciju, ka publicēšu grāmatu. Nē, nebija arī domas tos nevienam nerādīt, nekad nepublicēt un turēt dziļākajā atvilktnē, bet konkrēti noformulēta mērķa, ka jāizdod grāmata, man nebija. No literārajām aprindām atrados tālu, vispār īsti nesapratu, kas jādara, lai izdotu grāmatu. Sākumā mani stāsti vienkārši ceļoja no rokas rokā - vispirms devu tos lasīt saviem tuvākajiem draugiem - piemēram, mūziķim Hardijam Lediņam un viņa mammai tulkotājai Rutei Lediņai, dzejniecēm Liānai Langai un Mairai Asarei, gleznotājam Miervaldim Polim... Viņi mani mudināja publicēties. Un tad bija dažu stāstu publikācijas - toreiz vēl pastāvēja kultūras prese; «Karogā», «Forumā», Ninuce Leimane vadīja kultūras nodaļu «Apollo» - tur vēl tagad var atrast stāstus «Likvidators, Trakā cilvēka brālis» un «Praktiskie darbi jeb in the memory of Villy» ar visiem lasītāju komentiem.

"Meitene, kas nogrieza man matus"
"Meitene, kas nogrieza man matus" Foto: publicitātes

Nu un tad vēl pirms gada kaut kā bez īpašas sacerēšanās ieminējos Jānim Ogam, «Mansarda» [izdevniecība «Mansards» - aut. piez.] vadītājam, varbūt viņš grib izdot... Jānis bija lasījis stāstus un teica, ka izdos tos arī bez KKF atbalsta, ja nu kas. Bet šoreiz atbalsts bija un viss notika.

Viss ir noticis tieši tā, kā tam bija jānotiek.

Iespējams, ar pirmo reizi tas neizdevās, jo pati nebiju iekšēji nobriedusi tai grāmatai, svaidījos, šaubījos, vai vajag... Tagad ir cits fīlings - bija iekšējs miers un pārliecība, ka vajag un kā vajag - kādas bildes vajag, kādu noformējumu, kādu pieteikumu... Viss ir noticis īstajā laikā - vismaz priekš manis.

TVNET: Grāmatu caurvij 1990.gadu elpa. Šur tur parādās arī kādi atpazīstami personāži no Latvijas andergraunda, tas pats Dambis no «Inokentija Mārpla». Vai toreiz biji aktīva dažādu pagrīdes koncertu apmeklētāja? Kādi vēl interesanti radoši cilvēki bija tev apkārt?

Kristīne Želve: Vispirms laikam bija draudzība un tikai tad tie koncerti... Lai gan koncerti bija manas paaudzes «mazās universitātes». Pirmsākumi bija, kad tika atjaunots «Liepājas Dzintars», ar klasesbiedrenēm stopējām uz Liepāju, Rīgā gājām uz visiem «Jumpravas», «Pērkona» koncertiem visādos nomales klubos... Publikā bija arī šobrīd spilgti un pat leģendāri Rīgas mūzikas un saviesīgās dzīves personāži - Dambis, Didzis Erra, Arča, Māris Šverns, Rudaks, Guculis, Villijs... Tie, kas uz končiem gāja samērā regulāri, vismaz iztālēm viens otru zināja. Uz viņu koncertiem sāku staigāt jau vēlāk, bet, kā jau teicu, man viņi vispirms bija draugi, garabiedri un tikai pēc tam - mūziķi. Nekāda hiperaktīvā grūpija nebiju (smejas).

Kristīne un Hardijs Lediņš
Kristīne un Hardijs Lediņš Foto: Aija Bley

Viņu mūzika, koncertdzīve man bija vairāk saviesīgā dzīve, domu apmaiņa, dzīvesveids, brīvības garša, robežu pārkāpšana un paplašināšana, protests pret kaut ko - visu ko, sava pasaule, kur justies brīvi un labi... Tā īsti laikam iefanoju par Māri Švernu un «Baložu pilni pagalmi». Bija tāds apzīmējums «Torņa grupas», vairākas grupas, kas mēģināja ūdenstornī Alises ielā, viņi ir leģendārākā no «Torņa grupām», un daudzi varbūt nezina, ka viņu nosaukums «Baložu pilni pagalmi» ir patapināts no tajos gados ļoti populāra (zināmās aprindās, protams) 9 turku dzejnieku dzejas izlases nosaukuma nesen mirušā dzejnieka Pētera Brūvera un arī Ulda Bērziņa atdzejojumā, ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām.

Mana fotogrāfija bija uz «Baložu» diska «Skaties!» vāciņa, vairākas viņu dziesmas vēlāk izmantoju savās dokumentālajās filmās «Blondie stāsti» un «Sievas».

Māris Šverns ir savdabīgs talants, tīrradnis, romantiķis - tāds, par kuriem saka - dzimis mākslinieks.

Vēl nesen biju aizgājusi uz «Baložu» konci Nabaklabā, klausījos visus vecos hitus - «Mans lielais rakstāmgalds», «Jauni iespaidi», «Cik dīvaini...» un domāju - nu kur slēpjas tas viņu fascinējums? Man liekas, viņu mūzikā ir viss 1990. gadu pretrunīgais kokteilis - romantika, izmisums, bezcerība, sapņi, bailes, protests, un pats galvenais - īstums. Viņi neko netēlo, neizliekas. Un publika to jūt. Otra grupa, ko daudz klausījos, bija «Grindmaster Dead» - tā gan laikam vairs nepastāv, vēl, protams, «Kartāga», «Inokentijs Mārpls».

Kad ievācos kaimiņos leģendārajam multimāksliniekam Hardijam Lediņam un sākās mūsu draudzība, ļoti daudz klausījos NSRD, Lediņa plates, multimediālos darbus - «Gājienu uz Bolderāju», «Binokulārās dejas», viņa un Liānas Langas dzejas un mūzikas kopdarbu «Dziesmas neuzrakstītai lugai»... Zini, tagad es to rakstu un domāju - sasodīts, tā bija zināma izredzētība baudīt autentisku 1990.gadu undergraund kultūru. Īpaša kultūrvide, kuru noteica laikmets un kādas vairs nekad nebūs.

TVNET: Starp citu, vai jau esi noklausījusies jauno «Baložu» plati?

Kristīne Želve: Jā, «Divreiz izstāstītie stāsti», tas bija šā albuma prezentācijas koncerts «Nabaklabā», kur biju. Un publika tur bija tāda, kam toreiz 90tajos bija 20, un tādi, kuriem šodien ir 20. Tāds ir tas «Baložu» fenomens. Man viņus gribas salīdzināt ar «The Cure», ne jau muzikāli, bet idejiski - spējā saglabāt un nosargāt to savu draivu caur desmitgadēm. Maikam Lī bija filma «Career Girls», par divu draudzeņu dzīvi divdesmit gadu intervālā, šajā laikā, protams, notiek viss, kas dzīvē notiek, - tikšanās, iemīlēšanās, šķiršanās, kāpumi, kritumi... Vienīgais, kas nemainās, ir «The Cure» dziesmas fonā. Līdzīgi ir ar «Baložiem».

TVNET: «Latvju Tekstos» kādā no redaktora slejām lasīju, ka literatūrkritika Latvijā šobrīd piedzīvo grūtus laikus. Vai tev vispār būtu interesanti izlasīt, ko par taviem stāstiem domā profesionāļi?

Kristīne Želve: Profesionāļu recenzijas jau ir bijušas. Ziemas «Latvju Tekstos» bija Jūlijas Dibovskas recenzija, kurā viņa manu literāro varoni nodēvē par pilsētas Žannu d'Arku - mistiska sagadīšanās, Žanna d'Arka ir man tuvākais sieviešu tēls mākslā... NRA bija Arno Jundzes recenzija. Esmu saņēmusi arī ļoti daudz personīgu atsauksmju - mutiski, epastu, telefona zvanu, īsziņu, tvītu formātā.

TVNET: Vai pati reizēm palasi pašmāju jauno autoru (ne tikai jauno) darbus?

Kristīne Želve: Jā, protams, diezgan regulāri. Cenšos izlasīt lielāko daļu - gan tāpēc, ka strādāju raidījumā, gan tāpēc, ka mani interesē, kas notiek nacionālajā literatūrā, gan tāpēc, ka man joprojām ļoti patīk lasīt.

Kādreiz tās bija laimīgākās stundas, kad varēju visu dienu neiet ārā no mājas, bet pavadīt to lasot.

Šodien jau tā diemžēl ekskluzīva iespēja, kas gadās ļoti reti. Un gandrīz vienmēr blakus grāmatai nu stāv ieslēgts laptops, ar atvērtu epastu, tviteri, kas nemaz nav labi...

Prāga (1990. gadi)
Prāga (1990. gadi) Foto: No personīgā arhīva

Ir autori, kurus lasu jau gadus 20, - piemēram, Gundega Repše. Katru grāmatu. Gundara Ignata stāstu krājums «Bez jakas» mani uzrunāja. Tā man ir tuva lieta - prast labi uzrakstīt par «it kā neko» - par it kā nenozīmīgu sadzīves ainiņu, it kā nejauši izmestu teikumu, it kā garāmejot notvertu sajūtu. Vienu laiku biju pārņemta ar memuāru, atmiņu un dokumentālās literatūras lasīšanu, šobrīd jūtu, ka gribu atkal lasīt romānus. Īstenībā man ļoti tuvs ir arī kvalitatīvas un personīgas publicistikas žanrs, esejas, kādas šodien piedāvā vien pāris mūsu kultūras izdevumu - «Latvju Teksti», «Rīgas Laikā» noteikti izlasīšu Mairas Dobeles tekstus, man liekas, viņai ir jāraksta. Lasu arī dzeju - Liānu Langu, Annu Auziņu, pēdējie Ingas Gailes darbi man ir pārsteidzoši tuvi.

Spēcīgākais latviešu literatūras atklājums pēdējā pusgadā man bija Dzintara Soduma darbi - nebiju viņu pirms tam lasījusi, tad pēc Ikstenas «Vīrs zilajā lietusmētelītī» sāku lasīt. Sodums ļoti precīzi apraksta to, ko mēs mēdzam dēvēt par «latvieša dabu» - gan mūsu nācijas cēlās, gan ne visai glaimojošās iezīmes. Mums labpatīk domāt, ka padomju laiks saduļķojis latviešu skaidro mentalitāti, sabradājis augsti paceltās ētikas latiņas un piesmējis tikumīgās morāles normas. Ja palasa Sodumu, bilde mālējas drusku citāda - jau uzreiz pēc kara, ierodoties Zviedrijā, mūsu tautas daļai, ko šodien nostalģiski dēvējam par inteliģentāko, gudrāko un citādi labāko (jo te jau, vadoties pēc dažu tiražētiem stereotipiem, palika tikai sarkanie, nabagie un neapķērīgie), krāšņi iet vaļā visi šodien labi atpazīstamie gājieni - uzvārīties, apčakarēt, iekārtoties, shēmot, tiesāt un nosodīt citus... izdzīvot, izsisties. Darboties, rosīties, nedomāt, kā raksta Sodums. Bet vispār mani vienlīdz spēcīgi iedvesmot gan biezs romāna sējums, gan divas nejauši dzirdētas dziesmas rindiņas. Vai kāds spēcīgs teikums tviterī...

Komentāri (34)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu