Nezinu kā tur ar to čekistu Zigmundu Skujiņu, bet būt par rakstnieku padomju laikos un vēl, lai tevi tiražē,t.i., izdod, tad bija jāiekļaujas noteiktos rāmjos un pamatrāmis bija " sociālistiskais reālisms". Skujiņa darbus lasījis neesmu, tikai, kā, savulaik, pastāvīgs "Literatūras un mākslas " abonētājs, tiku iepazinis viņa darbu anotācijas. Varu pateikt, ka pag. gs. sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Z. Skujiņš bija padomju rakstnieks " ar vārdu" un ne katrs uzdrošinājās viņam kaut ko aizrādīt, t. sk., arī no Latvijas PSR KP CK ideoloģiskā sektora, līdz ar to viņa darbi tālaika lasītājam bija baudāmāki. Kaut kas līdzīgs Undīnes Jātnieces jeb Ilzes Indrānes prozai. Tie, kas nav piedzīvojuši tos laikus, to var nesaprast. Domāju, ka Z. Skujiņš latviešu literatūras vēsturē ieies, kā rakstnieks, kas adekvāti tika attālojis savu laikmetu. Tas jāsaprot tā, ka Z. Skujiņa darbus lasīs literatūrvēsturnieki, tā latviešu homo sapiens daļa, kam vēsture ir prioritāra attiecībā pret mākslu, t. sk., literatūru, apmēram, ka viena daļa latviešu lasa Jaunsudrabiņa " Balto gramatu" vai Birznieka - Upīša " Pastariņa dienasgrāmatu", kā rakstu darbus - laikmeta attēlotājus. Nav slikti. Z. Skujiņš sev vietu latviešu literatūras enciklopēdijā - antaloģijā ir nodrošinājis. Reālistisks padomju laika atainojums Latvijas vēsturē.

viens no galvenajiem čekistiem

Nu moins, nemaz nezināju, ka tas Skujiņš vēl ir dzīvs. Njā, brīnums, novēlu, protams, vēl dzīvot un labu veselību. No tā Skujiņa darbiem atceros tos " Kolumba mazdēlus" tādā sakarībā, ka biju vēl mazo klašu skolnieks un pa LTV, bija tās grāmatas varoņu literārā tiesa. Pašu darbu neesmu lasījis. Kā, pa miglu, atceros to " Fornarīnu", kur aprakstīts neticams gadījums, kad galavaspilsētas " šļura", kas pinās ar māksliniekiem, pamet iesildītās, visādu pasito, gultas , bohēmu un aizbrauc uz Pļaviņu HES celtniecības objektu, lai kļūtu par liela pašizgāzēja šoferi. Tiešām kaut kas no " pasakainās fantastikas", bet vēl neticamāks, ka viens no galvenās varones mīļākajiem atstāj pie tā celtniecības objekta - Pļaviņu HES savu " Volgu", lai viņa jebkura brīdī var pie viņa atbraukt. Un tas pag.gs. sešdesmito gadu pirmajā pusē, kad " Volgai" bija neliela kosmiskā kuģa nozīme, pēc tagadējās vērtību skalas. Njā, lai tur kā bija ar tām gramatām, bet tā īsti nevienu tā Skujiņa grāmatu tā arī netiku izlasījis, to " Fornarīnu " ieskaitot. Tas nedod man tiesības daudz to Skujiņu aprunāt. Kā teikt, visu labu mana tēva laika biedram!

:))) Ar ko,Zigmunds?