Tonija Morisone

Tonija Morisone (1931) ir amerikāņu rakstniece, Pulicera prēmijas (1988) un Nobela balvas literatūrā (1993) laureāte. Latviski līdz šim bija lasāms viņas romāns «Mīļotā».

LASI CITUR: www.nobelprize.org

«Žēlastība». Foto: Publicitātes foto

T. Morisone ir neparasta personība – lai gan dzimusi krāsaino strādnieku ģimenē Ohaio vidienē, viņa ir beigusi vidusskolu, koledžu un universitāti. Divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu Amerikā melnādainajai meitenei no laukiem tas nemaz nebija tik viegli izdarāms... Taču apņēmība un spējas redzēt un pamanīt lietu kopsakarības palīdzējušas T. Morisonei visu mūžu. Viņa pat joko: «Ja citas rakstnieces vaid, ka nav laika rakstīšanai, jo vispirms jātiek galā ar ģimeni, jānoliek bērni gulēt un jākopj māja, – es vienkārši vispirms paveicu visu iepriekšminēto un tad rakstu.»

Viņas pirmais romāns «The Bluest Eye» tika publicēts 1970. gadā. Lai gan atsauksmes bija cildinošas, kopumā pārāk lielu popularitāti tas neguva. Sekoja romāni «Sula» (1973) un «Song of Solomon» (1977). Taču pasaules slavu un lasītāju mīlestību viņa ieguva ar 1987. gadā iznākušo romānu «Beloved» (latviski «Mīļotā», tulk. I. Lešinska, «Zvaigzne ABC» 2006). Par to saņemtā Pulicera balva un vēlāk arī Nobela prēmija (par darbiem kopumā) ierindoja Toniju Morisoni starp pasaules dzīvajiem klasiķiem. 2006. gadā «The New York Times» viņas grāmatu «Mīļotā» atzina par labāko pēdējo 25 gadu laikā iznākušo romānu.

Tonija Morisone stāsta par romānu "Žēlastība"

«Es stāstu par Ameriku, kas veidojās, par Ameriku, kurā tolaik vēl bija brīvi melnādainie un baltie vergi. Par pirmsākumiem, kas radīja šodienas Ameriku, kurā arī krāsainais var kļūt par prezidentu,» jautāta par savu darbu tematiku, Tonija Morisone sacīja intervijā «The New York Times».

Verdzība bez etniskas piederības

Romāns «Žēlastība» (2008) ir viens no jaunākajiem T. Morisones darbiem. Galvenās varones tajā atkal ir sievietes – baltā, melnā, indiāniete un jauktene.

Septiņpadsmitā gadsimta Amerikā viņas visas ir vienādi tiesīgas un vienādi beztiesiskas:

kamēr Sers, Rebekas vīrs Jakobs, ir dzīvs, Rebeka, Līna, Florensa un Bēda ir drošībā. Viņas pieder saimei, kur cilvēku uzlūko kā cilvēku, nevis darbarīku, lopiņu, īpašumu. Sarunās ar saviem pagātnes rēgiem viņas atklāj katra savu dzīvi, savas slēptākās sāpes un noklusējumus, sapņus un atmiņas. Viss saplūst, viss savijas vienā, atainojot pasauli, kurā cilvēks ir vērtība tikai tad, ja kāds par viņu vērtīgāks atzīst šīs vērtības esamību.

T. Morisones īpašais rakstības stils, bagātīgā un ritmiski plūstošā valoda ļauj spilgti iztēloties katru no romāna varonēm un no sirds dzīvot līdzi visām viņu gaitām. Lai gan objektīvi pastāv laika un telpas distance, kas ļauj uz romāna notikumiem lūkoties no malas, tomēr T. Morisones spēcīgā stāstnieces balss aizrauj, liek aizmirsties un saviļņo – kā jau ikviens romāns, kas tapis, līdzdarbojoties dižam talantam un patiesām emocijām.

T. Morisone lasa fragmentu no romāna "Žēlastība"