Tomēr, tomēr - cilvēku attiecības paliek tādas pašas: viņi mīl un ienīst, ir greizsirdīgi un skaudīgi, cēli un pašaizliedzīgi, melīgi, godīgi, neciešami un mīlami. Tā ir arī ar romāna «Rīsumāte» varoņiem - viņi ir tik aumaļaini dzīvīgi, ka viņu samezglotais dzīvesstāsts jālasa ar aizturētu elpu, no sirds dzīvojot līdzi visam notiekošajam.
Jauniņā Lakšmi tiek izdota pie bagāta vīra, vismaz tā apgalvojusi preciniece. Pēc kāzām jaunā meitene uzzina, ka vīrs gan ir milzīgs un laipns, tomēr bagātības viņam nav ne druskas, toties ir prāvi parādi un vairāki uzturami radinieki. Lakšmi gatavojas ieviest kārtību savā un vīra dzīvē, atbrīvoties no parādu jūga un kļūt neatkarīga. Drīz vien abiem dzimst bērni, un Lakšmi jūtas atbildīga arī par viņu likteņiem. Svešumā viņa iegūst uzticamu draudzeni, sāk iedzīvoties un, iespējams, kļūtu laimīga, bet tad salu okupē japāņi un sāk piepildīties kāds sens pareģojums. Lakšmi rūpīgi būvētā labklājība sāk grūt un drupt, bet jaunajā sievietē mājo tīģeris, šis neuzvaramais džungļu plēsoņa, - un Lakšmi cīnās. Par sevi, savu ģimeni, par labklājību un laimi. Dziļās nelaimju un bēdu atstātās rētas, kuras Lakšmi auklējusi mūža garumā, rod nelāgus atspulgus viņas bērnos un mazbērnos, un tikai Nīša, jaunākā no Lakšmi pēctečiem, būs tā, kas beidzot noslēgs ciešanu apli un izlauzīsies brīvībā.
