Apgāds «Mansards» izdevis Jāņa Medeņa ieslodzījuma un izsūtījuma laika dzeju un vēstules «Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947-1955», informē apgāda «Mansards» pārstāvji. Dzejnieka Medeņa slavas laiks bija 20. gadsimta 30. gadi, kad viņa dzeja līdzās Aleksandra Čaka un Ērika Ādamsona veikumam veidoja nopietnu tās paaudzes pieteikumu, kurai jaunība aizsākās vienlaikus ar Latvijas valstiskumu.
Medenis piedalījās Konversācijas vārdnīcas veidošanā, sarakstīja četras dzejoļu grāmatas, saņēma divas Kultūras fonda godalgas un Annas Brigaderes prēmiju. Kā Brīvības cīņu dalībniekam Cēsu skolnieku rotā Medenim piešķīra zemi Aiviekstes krastā, kur dzejnieks uzcēla māju ģimenei, kuras labiekārtošanu tā arī nepabeidza. Vācu okupācijas laikā Medenim izdota piektā grāmata, kas noslēdz jūsmas un prieka laiku un aizsāk sāpju un traģikas gadus.
Literatūrkritiķis Jānis Andrups rakstīja, ka mūža pēdējos 17 gados Medenis kļuva par savas dzejas spilgtāko figūru. «Robeža starp vēsturi un viņa dzeju bija nojaukta. Bez atlikuma ierauts vēstures viesulī, viņa lepnais stāvs spītēja līdz pēdējam elpas vilcienam, un ik brīdi dzejnieks sajuta sevī tautas neatkarības gribu kā varenu ērģeļu dunēšanu,» norādīja Andrups.
Dzejnieks dzimis 1903.gada 31.maijā Praulienas pagasta «Lejasješku» zemnieku saimniecības rentnieka Pētera Rūdolfa Medeņa un viņa sievas Ievas ģimenē. Viņš mācījās Praulienas pagastskolā, tad Madonas proreālskolā, Rīgas Kultūrtehniskajā vidusskolā un Madonas vidusskolā.
Latvijas brīvības cīņu laikā Medenis iestājas Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu rotā un piedalījās Bermontiādes cīņās un Latgales atbrīvošanā. Pēc kara beigām 1920. gadā Medenis iestājās Latvijas karaskolā, bet 1922. gadā iestājās Latvijas Universitātē, kur studēja baltu filoloģiju un no 1930. gada tiesību zinātnes. 1933. gadā iznāca viņa dzejas krājums «Tecila» par latviešu sarkano strēlnieku «spožumu un postu». 1932.gadā Medenis apprecējās ar «Trākšu» saimnieci Almu Varkali un no 1937. gada dzīvoja Praulienas «Trakšās», vēlāk līdz 1944.gadam Saikavas pagastā piešķirtajā jaunsaimniecībā.
Otrā pasaules kara beigās, 1944. gadā, Medenis devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, kur dzīvoja Ventspils apkaimē un strādāja par dzirnavu pārraugu Vārves pagastā. Kara laikā rakstītā dzeja apkopota krājumā «Burvību grāmata», kas izdots ar nosaukumu «Tērandes rozes». 1946. gadā padomju okupācijas iestādes Medeni apcietināja un ieslodzīja Bolderājas nometnē, kur tapa viņa dzejas krājums «Dieva dārzs». Padomju tiesa Jānim Medenim piesprieda desmit gadus ieslodzījumā Gulaga soda nometnē, ko viņš izcieta Noriļlaga nometnē, vēlāk nometinājumā Irkutskas apgabalā. Sibīrijā tapa viņa dzejoļu cikls «Noriļskas vainags». Tikai pēc Staļina nāves dzejniekam atļāva atgriezties dzimtenē.
No 1955. gada novembra viņš dzīvoja Rīgā un Murjāņos, daudz strādāja pie Fjodora Dostojevska, Aleksandra Puškina un Mihaila Ļermontova tulkojumiem un rakstīja dzeju. Medenis miris Murjāņos 1961. gada 10. maijā.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Tās izdošanu līdzfinansējusi Medeņa meita Maija Poiša ar līdzekļiem, kas iegūti no tēva mantotās meža daļas pārdošanas.
