Laikmeta noskaņa, cilvēku paradumi un ierastā lietu kārtība deviņpadsmitā gadsimta Lielbritānijā ir tēma, ko Džo Beikerei izdevies parādīt spilgti un intriģējoši. No drošiem avotiem dzirdēts arī, ka «Longborna» aizrauj arī tos, kas nav lasījuši Dž. Ostinas slaveno romānu.

Longbornā mītošā haotiskā Benetu ģimene algo tikai dažus kalpotājus, un to pavēlniece neapšaubāmi ir rāmā un nesatricināmā misis Hila. Izrādās, ka vēsā un nepieejamā saimniecības vadītāja gadiem glabājusi kādu smagu noslēpumu. Šķiet tikai taisnīgi, ka mazs noslēpums ir arī viņas vīram, rāmajam misteram Hilam. Sārai, jaunajai kalponei, kas Longbornas namā nokļuvusi sešu gadu vecumā pēc abu vecāku nāves, gan nekādu noslēpumu pagaidām nav. Un Pollija, jaunākā no kalpotāju pulka, lolo mazus, piezemētus sapnīšus, kurus piepildīt ir viegli. Kad Longbornas namā ierodas jaunais sulainis Džeimss, kalpotāju ierastais lēnīgais dzīves ritms mainās uz visiem laikiem...

Par romānu «Longborna» Džo Beikere saņēmusi atzinību daudzās valstīs, to par gada grāmatu atzinuši tādi ietekmīgi mediji kā «Kirkus Reviews», «Miami Herald» un «Seattle Times». Rakstniece atzīst, ka šo romānu rakstīt viņu iedvesmojis vairāku sakritību kopums: viņas ģimene vēl tikai pirms trim paaudzēm bijuši kalpotāji lielā kungu namā, viņa pārzina (un izmanto sadzīvē!) daudzus senus mājsaimniecības knifus, ir daudz pētījusi arhīvu materiālus par dzīvi deviņpadsmitajā gadsimtā un Dž. Ostinas romānus lasa un pārlasa jau kopš pusaudzes gadiem.