Gundega Repše, Mēs un Bogene

TVNET
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Lita Krone / LETA

Gundegas Repšes romāns «Bogene» klajā nāk izdevniecības «Dienas Grāmata» projekta «Mēs. Latvija, XX gadsimts» ietvaros, kas līdz šim īstenojies jau piecos izdotos augstas raudzes darbos. Gundega Repše ir arī šīs sērijas idejas iniciatore un autoru pulcinātāja šim kopīgajam darbam, kam jātiek īstenotam līdz Latvijas simtgadei.

Romāns «Bogene» izgaismo smagu brīdi - 40.-41. gadu, pirmo represiju vilni. Šis vēstījums ir kā nežēlīgas gaismas zibsnis, kas nevis sit ar aklumu, bet atver jaunu redzes kanālu un pārliecina ar precīzu, atpazīstamu un reizē nenovazātu laika reliktu šalti. Jebkura metafora šeit ir patstāvīgs vēstījuma tēls, tomēr pats īpašākais ir šī darba neafišētais, taču precīzi sajūtamais, idejiskais virsuzstādījums — nav nekā baigāka par garam nodarītajām ciešanām — fiziskām ciešanām mierinājumu nes nāve, kamēr nācijas gara spīdzināšana ir kosmiska mēroga — un mierinājums nav iespējams... Skarba un trāpīga iebilde populārajam uzstādījumam par «izzināšanu-piedošanu-aizmiršanu». Arī romāna sižetam izvēlētā dzimta, kā uzsver romāna zinātniskais redaktors Vents Zvaigzne, atrodas ārpus stereotipiem par 30. gadu latviešiem. Centrālo tēlu, Bertas un Lotes, iekšējā brīvība atklāj citādu latvisko dzīvesziņu — to, ko iemieso mājas gars Bogene, ne to, ko mēģināja izgudrot ulmaņlaiku teorētiķi. Šis ir stāsts par to, kā brīvībai sadur adatas zem nagiem un izvaro, par izvēli, ko darīt ar spoguļa lauskām — likt kopā vai pārgriezt sev rīkli. Un par to, ka sievu izvēles nereti ir stiprākas nekā vīriem.

(Ar Gundegu Repši sarunājas romāna literārā redaktore Dace Sparāne-Freimane)

«Mēs» projekts, kas, pateicoties tavai neatlaidībai, aizsākās 2011. gadā ar 12 rakstnieču kopīgi radītu stāstu grāmatu par Latvijas 20.gs. vēsturi, šo gadu laikā izaudzis par literatūras lielprojektu, lai arī cik dīvains šis vārds izklausītos literatūras kontekstā. Ikkatrs jaunais sērijas romāns gūst pārsteidzoši plašu interesi, kas literatūrai, ja ar to saprotam mākslas, ne izklaides objektu, ir, teiksim tā , - neierasti. Kādas ir tavas izjūtas šai sakarā? Kad sērijā iznākuši jau pieci kolēģu radītie darbi un tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī tavs romāns «Bogene»?

Idejas sākotnējais impulss bija vēlēšanās uzmodināt, sakūdīt vērtīgam darbam. Tas bija laiks, kad varas ideoloģija bija vienreiz likt to pagātni un vēsturi mierā. Nebija ne filmu, ne pētnieku, kultūrā katrs pērās, kā mācēja un uzskatīja par pareizu. Literatūra publiskajā apvārsnī arvien biežāk tika niecināta. Nacionālā pašapziņa — tuvu nullei. Man šķiet, ka ideja reflektēt par mūsu vēsturi 20.gs. paveiktu vairākas labas lietas reizē: gan aktivizētu rakstniecību, gan kaitinātu un modrinātu citas kultūras jomas saņemties. Toreiz jau man nebija ne prātā, ka iekļausimies valsts simtgades plānos un trāpīsim vēsturiski politiskā laikmetā, kad mums mēģina piedāvāt kārtējās bezcerīgās izvēles - valsts vai izdzīvošana. Tiekoties ar lasītājiem Latvijas novados, katru reizi pārliecinājos un izbrīnījos, ka sērijas grāmatas tiek ļoti, ļoti gaidītas, bibliotēkās uz tām stāv rindas un cilvēki tās kaismīgi apspriež. Jo sevišķi - kontekstā ar globālajiem procesiem pasaulē un Latvijā. Bet cunftes prieks man ir par to, ka līdzšinējie romāni ir bijuši nozīmīgi katram no rakstniekiem pašiem savā biogrāfijā. Domāju, ka to palīdzēja veikt arī šī kopīgā idejas realizācija - apziņa, ka tev tic, no tevis gaida un tu, lai cik brīvs savā individuālajā izteiksmē un koncepcijā, tu nevari pievilt pārējos. Lūk, pavisam jauna kooperācijas forma. Brīvs, tomēr - kopā. Bet, protams, ir skauģu un ideologu kopiņas, kas vēlas šo ideju degradēt. Tas vien nozīmē, cik tā svarīga.

Jauna grāmata sērijā «Mēs. Latvija, XX gadsimts» - G.Repšes «Bogene»
Jauna grāmata sērijā «Mēs. Latvija, XX gadsimts» - G.Repšes «Bogene» Foto: publicitātes

Un tomēr tāda kopība, lai arī no brīva prāta, var izrādīties arī ļoti nopietns šķērslis? Kā iespējams saglabāt šo autora brīvību, iesprostojot viņu rāmī?

Nevaru iztēloties nevienu argumentu, kālab lai tā būtu šķērslis. Brīvības pakāpe ir personības individuālā spēja un spēks. Kur ir rāmis? Nosacījumi sākotnēji bija tādi - ka ikviens var, ja vēlas, tekstā ceļot kaut uz Marsu, atkāpties akmens laikmetā vai vispār rakstīt, piemēram, farsu. Konceptuālas izstādes tad jau arī ir radošās brīvības apcirpšana. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai aprakstnieki mūs neieliks trieciennieku brigādē. Protams, šādu bezprecedenta ideju nevajadzētu izvalkāt, atkārtot vai ļaut zīmogot kā pasūtījumu. Komponistu jaundarbus arī, izrādās, «pasūta» valsts. Kāpēc neviens neuztraucas par radošās brīvības iegrožošanu? Neredzu iemeslu pelniem uz galvas.

Varu vien piekrist. Cik brīvai tev izdevās būt «Bogenē»? Tevis skartais laikposms, pirmo represiju vilnis, 40.-41.gads, ir viens no traumējošākajiem, manuprāt. Vai, tajā ienirstot, vispār iespējams «veselam» atgriezties?

Varbūt tas izklausās dīvaini, bet man par šo jēdzienu vispār nebija jādomā. Varbūt tāpēc, ka laika lineārais nogrieznis «Bogenē» - pirmā okupācija - ir tā giljotīna, kas cilvēka dabisko (manuprāt) instinktu būt brīvam nokauj, izdzēš uz gadu gadiem. Līdz pat šodienai. Bet par to atgriešanos «veselam» neko lāgā nevaru komentēt, negribu iežēlināt lasītāju ar blakusparādībām. Taču identificēšanās trīs gadu garumā bija ļoti smaga. Ar to biju rēķinājusies,

manī pašā taču glabājas okupācijas liecinieku stāstu stāsti, represiju pēdas un rētas,

bet sagatavoties emocionālajai un enerģētiskajai lavīnai, kas nāk pāri, to visu diendienā vēlreiz un vēlreiz laižot sev cauri, nav iespējams. Katrreiz tas notiek kā pirmoreiz. Vairāk nācās domāt par to, ka šis noziegums pret Latviju un cilvēka garu vispār grūti iebāžams mākslas kategorijā, lai nepārvērstos zaimā. Bet es to neuztvēru kā «rāmi», jo nebiju iepriekš nolēmusi, rakstīt, piemēram, vodeviļu. Es ticēju un zināju, ka pati dzīvā, arvien vēl pukstošā vēstures viela radīs savu izteiksmes veidu.

Rakstniece Gundega Repše piedalās savas grāmtas
Rakstniece Gundega Repše piedalās savas grāmtas Foto: Lita Krone / LETA

Kur tu atradi šo maz dzirdēto vai pat nedzirdēto tēlu - Bogeni? Romānā ir savs Bogenes uzrašanās un esamības stāsts, bet kāds bija personiskais - vai vari to atklāt?

Bogenes uzrašanās nāk no mums neredzamās pasaules burvīgajiem trikiem. Kādā vasaras agrā rītā tas nolaidās, nepaskaidrojot, ko nozīmē. Man šis vārds patika — kaut kas no Dieva, kaut kas no cilpas un apkārtceļa, bet galvenais — man patika, kā tas skan. Pēc dažiem mēnešiem pilnīgi citā sakarībā tam uzdūros kādā ar valodniecību saistītā izdevumā, kur tas tika skaidrots kā reta Mājas Gara nozīme. Es lēkāju no prieka un pilnīgi aizmirsu piefiksēt, kas tā par grāmatu, kas par izdevumu. Pat neatceros, vai atradu to savā vai Ventspils bibliotēkā. Pazuda kā nebijis. Bet man jau arī to vairs nevajadzēja. Nu, šie ir tipiskie rakstnieku pekstiņi.

(Materiālu sagatavojusi izdevniecība «Dienas Grāmata»)

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu