Galvenais iemesls – kā nekā M. Bulgakovs ir klasiķis, lai rakstītu recenziju par šo grāmatu, būtu jābūt drusciņ tērētam. Turklāt stāsti, šķiet, kaut kad sen jau latviski publicēti un droši vien arī savulaik presē apcerēti. Varbūt šis apgalvojums ir maldīgs, tomēr šo rindu autoram kā vienam no tiem, kas izaudzis ar driskās nolasītu Meistara un Margaritas sējumu azotē un azartisku – izraut cauri visu pusaizliegto Bulgakovu, kopīgajā atmiņu kokteilī sajucis: kas, kad un kādā valodā lasīts. Laiks tomēr ir nežēlīgs, arī mūsdienu jaunajiem lasītājiem būtu tiesības zināt, kāpēc tagadējie četrdesmitgadnieki, pārsvarā pret krievu kultūru noraidoši, jo bej gansov! laikā formējušies, saldajos astoņdesmitajos tik ļoti fanoja par krievu rakstnieku.

Jauna ārsta piezīmes

Krājumu Morfijs veido divas tematiski līdzīgas, tomēr atšķirīgas daļas: 1925./1926. gadā tapušais stāstu cikls Jauna ārsta piezīmes un 1927. gada darbs Morfijs. Abas lasītājiem atklāj – citu, neraksturīgāku un krietni vien konvencionālāku Bulgakovu, kurš visumā labi iekļaujas tradicionālā jēdzienā – krievu literatūra. Šo M. Bulgakovu ir vilinoši aplūkot arī plašākā kontekstā, velkot kaut arī nedaudz patvarīgas un konstruētas, tomēr (kāpēc gan ne?) paralēles ar latviešu literatūru.

Atkal pārlasot jau piemirstos cikla Jauna ārsta piezīmes īsos stāstus, uzprasās paralēle ar visumā analogiem Latvijas pirmās brīvvalsts laiku īsā stāsta modeļiem, kurus piedāvā tādi nenovērtēti un komunistu norakti literatūras giganti kā Aleksandrs Grīns, Kārlis Zariņš, turpat netālu stāvošais Jānis Akuraters un droši vien arī virkne citu maz zināmu stāstnieku. Šos latviešu autorus šodien pieminot, allaž jādomā par kroplo un netaisno padomju literatūras vēstures tradīciju, kuras atblāzma vēl ilgi dominēs deformētajā lasītāju un arī pētnieku domāšanā, proti, šī vēsture ideoloģisku vai personisku rēķinu dēļ iznīcinājusi nacionālo bagātību, ar kuru latviešu proza bija patiesi stipra un varētu lepoties – īso stāstu/noveli.

Tādā kompānijā aplūkots, M. Bulgakovs nav nedz labāks, nedz sliktāks – drīzāk paralēlu domāšanas modeli atspoguļojošs. Ciklu Jauna ārsta piezīmes raksturo tās pašas kvalitātes, kas vērojamas 20. gadsimta sākuma Eiropas īsajā stāstā/novelē (žanra robežas, kā allaž diezgan paplūdušas un nebūtiskas – paslēpjot tās aiz vārda zapisji, kas ticis latviskots kā piezīmes). Īpaši to var teikt par ierasto paņēmienu tēlot ikdienišķu situāciju varoņa dzīvē, kurā pēkšņi un negaidīti iezogas tikpat ikdienišķa un sīka epizode, kam tomēr ir liktenīga nozīme varoņa turpmākajā liktenī. Patiesi, pēc novelītēs Dvielis ar gaili vai Tērauda rīkle attēlotajiem notikumiem nekas vairs nenotiks tā, kā tas risinājies līdz šim – stāstu varonis ir kļuvis cits cilvēks.

Paņēmiens klasisks, izpildījums meistarīgs, tomēr, kā rāda vēsture, ar šīm kvalitātēm 20. gadsimta 20. gados uzķepuroties literatūras olimpā vairs nebija iespējams. Tas labi vērojams latviešu literatūras neiedvesmojošajā piemērā, kad virknes izcilu rakstnieku Augstās dziesmas tika vardarbīgi amputētas no literatūras dzīvās miesas, pašķirot ceļu ideoloģiskai grafomānijai un apzinātai literārai haltūrai, kam vārdā sociālistiskais reālisms, nogremdēja arī atmiņas par briljantajiem latviešu īsprozas paraugiem. Paradoksāli, bet boļševizētā krievu kultūra, kas pret saviem ģēnijiem bijusi tikpat brutāla, tomēr laiku pa laikam pieļāva šedevru dzimšanu.

Morfijs

Lai gan Morfijs šķietami organiski piekļaujas Jauna ārsta piezīmēm, šis darbs lec ārā no kopējā cikla vairāku iemeslu dēļ. Tas būtiski atšķiras kaut vai pēc formas. Piezīmes piedāvā klasisku, kā novelēs, tā īsajā stāstā sastopamo liktenīgo notikumu, tās tiek stāstītas pirmajā personā – galvenais varonis, tikko augstskolu beigušais dakteris Bomgards vēsta par savām medicīniskajām dēkām kaut kur ellē ratā Krievijas guberņā. Morfijs izspēlē atrasto piezīmju kārti – Bomgards te vajadzīgs tikai tik, cik nepieciešams, lai pie vārda tiktu neveiksmīgā love story vajātais morfinists dakteris Poļakovs.

Vēstījums darba dienasgrāmatas daļā ir vairāk impresioniski medicīnisks un klīnisks narkomānijas upura sajūtu apraksts. Tas, ja ne teju vai simt gadu senas reālijas, varētu būt tapis arī 2005. gadā, un te vairs nav ne miņas no klasiskās krievu stāsta tradīcijas.

Salīdzinot Morfiju ar Jauna ārsta piezīmēm, vērojams apbrīnojams pretstats, kas ir tikpat spēcīgs kā postmodernista Vladimira Sorokina darbos: apņēmīgais, veiksmīgais, apdāvinātais un attieksmēs pret apkārtējiem pat pārlieku pareizais Bomgards – narkomāns Poļakovs, kurš turklāt guļ ar savu palīdzi Annu Kirillovnu.

Nepateiktais

Izdodot klasiku, nepiedodami rīkojas apgādi, kas ieekonomē dažus desmitus latu uz komentāru rēķina. Šīs grāmatas gadījumā tā patiesi ir apgrēcība, jo gan Jauna ārsta piezīmēs, gan Morfijā M. Bulgakovs apraksta pats sevi! Poļakovs ir Bomgarda alter ego (vai varbūt otrādi). Iecienītais pretstatu pāris: pareizais – dēmonu plosītais; vai gan M. Bulgakova daiļradē jums jau nav nācies sastapt ko līdzīgu? Tas, ko rakstnieks attēlo grāmatas pirmajā daļā, ir viņa reālie ārsta prakses piedzīvojumi, daži turklāt patiesi liktenīgi. Tērauda rīklē aprakstītās traheotomijas laikā M. Bulgakovs inficējas ar difterijas baciļiem, lai uzveiktu slimības sekas (šķiet, infekcijai tomēr bijusi liktenīga ietekme uz rakstnieka veselību), viņš injicē sev morfiju un nonāk tā atkarībā. Starpība vien tā, ka Poļakovs izdara pašnāvību, bet reālais M. Bulgakovs pats nogalina Poļakovu sevī. Vai varbūt nenogalina – kas zina, galu galā dzejnieks Ivans Bezpajumtnieks, kurš nolemj rakstīt grāmatu par Meistaru un Margaritu, leģendārā romāna beigu epizodē arī ir kļuvis par morfinistu.

Var jau būt, ka šīs piezīmes (to varētu būt krietni vairāk) šķiet neobligāta un sīka piesiešanās, tomēr M. Bulgakovs ir kulta figūra 20. gadsimta 80. gadu latviešu kultūrā. Viņa atstātās ietekmes un pēdas (galvenokārt romāns Meistars un Margarita, mazāk Suņa sirds) vēl tikai tiek apzinātas un skatītas intuitīvi, tomēr nešaubos – pienāks laiks arī analītiskai izpētei. No šā viedokļa izdevējam, kurš gatavojas publicēt kaut rindiņu no vismarginālākā Bulgakova teksta, būtu jājūt īpaša atbildība kaut vai elementāru formulējumu ziņā. Krievu pētnieki vēl šodien karsti diskutē, vai Morfijs ir garais stāsts (pietiekami lielas autoritātes saka – nav, un nav jau arī). Vienā no stāstiem pavīd epizode par uz sādžu ciemos atbraukušu un absolūti apjukušu ārstu venerologu, kurš saskāries ar galvaskausa pamatnes lūzumu. (Vai ne trešais Bulgakova paštēls? Rakstnieks, starp citu, specializējās venerisko slimību ārstēšanā.) Visas šīs nianses, kurām nelielais krājums ir pārpilns, latviešu lasītājam zūd elementāru komentāru trūkuma dēļ, atņemot lasītājam kaut ko būtisku un svarīgu. Īpaši žēl, ka to nav tik skaistā, pat poligrāfiski greznā izdevumā, kas droši vien tiks izvirzīts tradicionālajam Skaistākās grāmatas konkursam.

Būtu jau labi, ja dzīvē un literatūrā viss notiktu tik vienkārši kā uz Morfija ceturtā vāka. Bet nenotiek.