Beidzot arī latviešu valodā ir pieejams izcilā kultūras pētnieka un literāta Mihaila Gasparova darbs par sengrieķu vēsturi un kultūru “Aizraujošā Grieķija”. Grāmata ir pamatīgs, bet vienlaikus ļoti saistoši uzrakstīts ievads klasiskajā kultūrā, kas patiks visiem, kas interesējas par šo tēmu, bet jo īpaši iepriecēs tos, kam Eiropas vēstures pirmsākumi līdz šim šķita sausu, garlaicīgu faktu un putekļainu drupu virknējums.
Mihails Gasparovs "Aizraujošā Grieķija"
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mihails Gasparovs (1935–2005) ir ne tikai krievu literatūrzinātnieks un klasisko valodu speciālists, kas sarakstījis neskaitāmus zinātniskos darbus, bet arī izcils atdzejotājs un tulkotājs, kurš saņēmis vairākas prestižas Krievijas literatūras prēmijas. Plašās un fundamentālās zināšanas par seno Grieķiju viņš grāmatā apvienojis ar spilgtu stāstnieka talantu un dzirkstošu humoru. “Aizraujošā Grieķija” vēsta par šīs zemes vēsturi, kultūru, tradīcijām un cilvēkiem dažādos senatnes posmos – no mītiskajiem pirmsākumiem līdz laikam, kad grieķus vadošajās lomās uz Eiropas vēstures skatuves nomainīja romieši. Grāmatu papildina gan kartes un zīmējumi, gan autora ievadvārdi un tulkotājas pēcvārds. Savukārt grāmatas redaktore Ināra Ķemere savā pēcvārdā skaidro, kāpēc daudzi grieķu īpašvārdi tekstā atveidoti citādi, nekā esam pieraduši tos redzēt. Gaumīgo, eleganto māksliniecisko ietērpu veidojis Aigars Ozoliņš.
No sarakstītāja priekšvārda: Ja jūs, jauno lasītāj, pašķirstīsiet šo grāmatu, paskatīsieties bildes, ielūkosieties satura rādītājā, šur tur izlasīsiet pa kādai lappusei, tad pirmais jautājums, kuru jūs uzdosiet, droši vien būs tāds: “Vai tas viss tiešām tā arī bija?” Es atbildēšu: gan jā, gan nē. Patiešām, bija daudzinātās grieķu uzvaras pār persiešiem un pēc tam – Maķedonijas Aleksandra pasakaini ātrā Austrumu iekarošana. Spartieši patiešām bija neuzvarami karavīri, bet atēnieši labāk par citiem būvēja marmora tempļus un rakstīja traģēdijas teātrim. Tiešām, vārds “filosofija” pirmoreiz parādījās grieķu valodā un Aleksandrijas bibliotēkā mācīti vīri nodarbojās gandrīz ar visām tām pašām zinātnēm, ar kurām nodarbojamies arī mēs.
Taču tas, ka ar šiem notikumiem saistījies tik daudz īstajā brīdī piepildījušos orākulu pareģojumu; ka visi varoņi bijuši bezbailīgi un cildeni, bet ļaundari – ļauni līdz savas melnās dvēseles dziļumiem; ka visas runas bijušas tik gudras, īsas un skanīgas; ka visas dīvainības dabā un ļaužu paražās, par kurām bija dzirdējuši senie grieķi, nudien tieši tādas arī bijušas, – par to, protams, galvot nevar. Te ir daudz izdomas.
Kas gan to izdomājis? To izdomāja pati grieķu tauta. Tā taču ir vienmēr: kad atgadās kāds interesants notikums, stāsts par to ceļo no mutes mutē, apaug ar aizvien jaunām krāšņām detaļām, un galu galā fakti tik cieši savijas ar leģendām, ka vēstures pētniekam nākas krietni papūlēties, lai nošķirtu vienu no otra. Kā vēsturnieki, vadīdamies pēc pretrunīgiem stāstiem, noskaidro patieso notikumu gaitu – par to varētu uzrakstīt ļoti interesantu stāstu, taču tā jau būtu pavisam cita grāmata. Mūsu grāmata stāsta par to, kā savu pagātni atcerējās paši senie grieķi.
No tulkotājas pēcvārda: Šo grāmatu lasīdami, mēs izstaigājam Grieķiju laikmetiem pa pēdām no Balkānu pussalas dienvidiem un Jonijas piekrastes līdz Aleksandrijai un Romai – un ieraugām it kā no iekšpuses: tā, kā to redzēja paši grieķi. Priekšstatu par senajiem laikiem še veido nevis zemē atrastas, rūpīgi notīrītas, datētas un zinātniskā lietpratībā kopā saliktas akmens lauskas, bet nostāsti, kuros vienkopus sastopami gan pārbaudīti fakti, gan teikas, kuru ticamību sāka apšaubīt jau tajos sensen senajos laikos. Tomēr nav iespējams aizmirst, ka mēs nelasām kādu no grieķu vēsturnieku sacerējumiem: laiku pa laikam skaidri saklausāma ieskanas šīs grāmatas “sarakstītāja” – Mihaila Gasparova balss. Viņš saka: “Tā grieķiem šķita,” – un turpina: “Bet patiesībā bija tā…”
Mihails Gasparovs (1935–2005) plašajā klasiskās filoloģijas laukā galvenokārt interesējās par Romas laikmeta literatūru. M. Gasparova izpratnē pētīt klasisko literatūru vispirms nozīmēja to tulkot: iepazīt, cik iespējams, – no vārda attāluma. M. Gasparovs tulkojis romiešu dzejniekus – Katullu, Vergiliju, Horāciju, Ovidiju un Ausoniju, viņš tulkojis arī Cicerona traktātus par runas mākslu un Svetonija “Divpadsmit cēzaru dzīves”, Faidra un Babrija fabulas (tās iznāca vienā grāmatā ar anekdotēm no krājuma “Philogelōs”). Viņš tulkojis arī no sengrieķu valodas – neiedomājami sarežģīto Pindara dzeju, Bakhilida odas, Aristoteļa “Poētiku”, Aisopa fabulas, Plūtarha kultūrvēsturiskos sacerējumus, ko parasti apvieno un dēvē latīniski par “Moralia”, Lāertas Diogena “Filosofu dzīvesstāstus” (kam dāsni pievienota arī Olimpiodora “Platona dzīve” un Porfirija sarakstīti Pītagora un Plotīna dzīves apraksti, kā arī Marina “Prokls jeb Par laimi”), kā redaktors, sastādītājs vai komentāru autors savu roku pielicis gandrīz visiem antīko autoru darbu izdevumiem, kas Krievijā nākuši klajā pēdējo trīsdesmit gadu laikā. (..)
Taču M. Gasparovs nav literatūras pētnieks vien – 2000. gadā izdodams nenosakāmā žanrā sarakstīto “vārdisko mozaīku” “Pieraksti un izraksti”, viņš ir kļuvis par literatūrzinātnes izpētes objektu. Šis pašportrets-enciklopēdija – dienasgrāmatas ierakstu, atmiņu, pēc patikas apvienotu citātu un aforismu sakausējums – guva plašu un pretišķīgu ievērību; par tās žurnāla varianta publikāciju 1999. gadā M. Gasparovs saņēma Andreja Belija prēmiju prozā. (..) Par “rakstniecības principu atjaunošanu” visnotaļ var uzskatīt arī M. Gasparova “eksperimentālos tulkojumus”, ar kuru palīdzību viņš mēģināja pārvarēt atsvešinātību, kas šķir tekstu un lasītāju: pazīdams mūsdienu lasītāja – un vispirms pats savu – gaumi, priekšstatus par nepieciešamo un lieko, M. Gasparovs saīsināti tulkoja lirisko dzeju, tostarp R. Kiplingu, E. Verharnu, T. S. Eliotu, P. Eliāru, K. Kavafi. Akadēmiķis M. Gasparovs šokēja dzejas cienītājus, saīsināti – “liriskā konspektā”, izlaižot visu, ko uzskatīja par balastu, – no krievu valodas uz krievu valodu tulkodams Puškinu un Ļermontovu (no 56 Puškina dzejoļa rindām palika 12), un rakstīja: “Es centos, lai šim pārlikumam būtu raksturīgs tāds pats formālais svaigums, kādu, pēc manas sajēgas, romantiskajās elēģijās ieraudzīja to pirmie lasītāji.”
Arī “Aizraujošā Grieķija” savā ziņā ir šāds mēģinājums pārvarēt svešatnību, tuvinot mūslaiku lasītājam veselu kultūru, – tai par paraugu kalpojuši izglītojošos nolūkos tapušie “biezo romānu” pārstāsti bērniem. Kā raksta viņš pats, “esmu pārliecināts, ka “Dona Kihota” un “Gargantijas” populārie pārstāsti krievu kultūrai devuši vairāk nekā priekšzīmīgi precīzi tulkojumi” (..)
“Aizraujošā Grieķija” ir grāmata ziņkāram lasītājam. Ir viegli nepamanīt “Sarakstītāja priekšvārdā” pazibējušo atrunu: “Bet vai tas viss tiešām tā arī bija? – Gan jā, gan nē.” – un noticēt, ka visi notikumi risinājās tik sakarīgi un to varoņi bija tik viengabalaini kā še stāstīts, kaut gan mēs lieliski zinām, cik juceklīgs, pretrunīgs, neloģisks ir jebkurš laikmets tuvplānā. Viengabalaina aina veidojas no putna lidojuma augstuma, un šajā grieķu vēstures izklāstā patiešām apvienojas putna asredzīgā precizitāte detaļu tvērumā ar meistarīgu vispārinājumu, kad netiek pieminēts tas, kas pietiekama priekšstata iegūšanai nemaz nav tik svarīgs. Toties it skaidri iezīmējas pretišķības, bez kurām nevar pastāvēt dzīva, spraiga kultūra: līdzās lielai varonībai allaž bija sastopama nodevība, līdzās likumam, kura priekšā visi ir vienādi, pastāvēja patvaļa, bez kuras nejaudāja iztikt tie, kam likumā bija kļuvis “pārāk šauri”, līdzās miera un rosīgas jauncelsmes laikiem – karš. (..)
“Aizraujošā Grieķija” ir stāsts ne tikai par Grieķiju, bet savā ziņā arī par Mihailu Gasparovu – par cilvēku, kurš par savu profesionālo pienākumu uzskatīja visa saprašanu un kuram piemita retais talants sakārtot haosu, ieraudzīt tajā likumsakarības.
No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova.