Šādi pētījumi ir ļoti vajadzīgi, jo gan latviešu literatūrā, gan filmās sieviete visbiežāk tiek attēlota kā upuris, kas pacieš pret sevi vērstu vardarbību (gan emocionālo, gan fizisko) un neko nedara, lai šo vardarbību pārtrauktu. Ļoti bieži arī gaišais varonis latviešu literatūrā tiek atainots kā cietējs (piem., Cibiņš). Diemžēl šāda literatūra un māksla grauj nācijas pašapziņu, jo nāciju veido par verga dvēselēm, kas īpaši uzskatāmi ir redzams pašlaik - latvieši klanās vai nu rietumu, vai krievu interesēm, taču paši savā zemē saimniekot nemāk.
Latvijai būtu jārada jauna tipa māksla, kurā pozitīvais tēls ir atainots kā savas zemes patriots un uzvarētājs, kas sagrauj varmākas, nevis tiem pakļaujas un no tā cieš.