Līdzīgi kā cikla iepriekšējos romānos "Adiamindes āksts" un "Rīgas kuprītis" arī grāmatā "Piesmietais karavīrs" lasītāji sastapsies ar daudzām vēsturiskām personām. Viņu vidū Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Meierovics un Voldemārs Zāmuēls, Pēteris Stučka ar sievu Doru un Josifs Visarionovičs Staļins. Rakstnieks Reinis Kaudzīte un Karlīne Damroze, kurus šķir vairāk nekā trīsdesmit gadu, bet vieno mīlestība un naids.

20. gadsimts. Viens no asiņainākajiem un nežēlīgākajiem cilvēces vēsturē. Šķiet, tas vēl arvien ir tepat līdzās. Ar saviem noslēpumiem, mīlestību un ciešanām. Arī ar saviem neatbildētajiem jautājumiem tas uzlicis neizdzēšamu zīmogu šodienai. Cikla "Viņpus vārtiem" trešajā romānā "Piesmietais karavīrs", stāstot par 20. gs. pirmo pusi, autors mēģina sagraut mītus, kurus notikumiem uzslāņojis laiks un cilvēki. Kas tad slēpjas aiz vispārzināmiem faktiem? Kā radās latviešu strēlnieku bataljoni? Kā īsti tapa Latvijas valsts, un kāpēc briti de facto to atzina septiņas dienas agrāk, nekā pati valsts tika proklamēta? Kas bija sieviete melnajā brokāta kleitā un augstpapēžu kurpēs, kas 1919. gada 22. maijā, kad Stučkas valdība un sarkanie strēlnieki bēga no Rīgas, vienatnē uzsāka bezjēdzīgu kauju ar pilsētā ienākušajiem vāciešiem? Bet varbūt notikumu aizsākumi meklējami daudz senākā pagātnē: 1560. gadā, kad krievi sakāva maršala Šalla fon Bella komandētos bruņiniekus un parādos nonākušais mestrs Ketlers pārdeva Livoniju poļiem?

Karš sadragā cilvēku likteņus, tomēr ķēdē, kas saista pagātni ar šodienu, rodas jauni posmi. Kā tie rodas, jo paaudžu ķēde nedrīkst pārtrūkt, vēsta leģenda par piesmieto karavīru un šī grāmata.