«Tagad viņa darbi pieder vēsturei. Kuri no viņa darbiem mūsu pilsētas labā ir bijuši paši nozīmīgākie, kam ir paliekoša vērtība un kas ir bijis radīts tikai acumirklim, to neviens no mums šodien nespēj pateikt. Bet, kamēr vien mūsu pēcnācēji sastapsies ar viņa darbu atstātajām neizdzēšamajām pēdām, viņi jautīs: aiz tā visa ir stāvējis vīrs, kurš ir vīrišķīgi cīnījies un vīrišķīgi strādājis, jo viņš savā sirdī nesa stipru mieru,» - no virsmācītāja P. A. Pilhava runas Džordža Armitsteda bērēs 1912. gada 21. novembrī.

«Rīgas pilsēta savu pateicību par Armitsteda lielajiem un paliekošajiem nopelniem tās labā visbeidzot izpauda arī, ieceļot viņu par savu goda pilsoni - ļoti rets apbalvojums, ko ieguvuši tikai nedaudzi izredzētie. Taču Armitsteds pats bieži mēdza uzsvērt un atkārtot, ka nozīmīgs priekšnoteikums paša auglīgajai darbībai ir pastāvīga līdzdarbība ar līdzīgi domājošiem — pilsētas deputātiem, domes locekļiem un ierēdņiem,» no mēnešraksta «Deutsche Monatschrift für Rußland» (Tallina, 1913. gads).

«Rīgas pilsēta savu pateicību par Armitsteda lielajiem un paliekošajiem nopelniem tās labā visbeidzot izpauda arī, ieceļot viņu par savu goda pilsoni - ļoti rets apbalvojums, ko ieguvuši tikai nedaudzi izredzētie,» no mēnešraksta «Deutsche Monatschrift für Rußland» (Tallina, 1913. gads).

«Mēs kā Džordža Armitsteda ģimenes patiesie pēcnācēji, kas dzīvo Kanādā, Vācijā, Apvienotajā Karalistē un Amerikas Savienotajās Valstīs, izsakām gandarījumu par Rīgas Domes un Jaunmoku pils vadības lēmumu īpaši atzīmēt Džordža 170. dzimšanas dienu. Mēs ar lielu prieku atceramies, kā Rīga tika daudzināta par Baltijas pērli laikā, kad Džordžs bija tās mērs no 1901. līdz 1912. gadam,» - Rodnijs Redklifs (Džordža Armitsteda tiešo pēcnācēju vārdā).