Apgāds «Jumava» laidis klajā tautā iemīļotā publicista un rakstnieka Ērika Hānberga jaunāko grāmatu «Aplaipojumi un apsmaidījumi». Atskati par laikaposmu no 1958. līdz 1990. gadam, kas tapa par godu viņa 85. gadu jubilejai šā gada 29. maijā.
Klajā nāk Ērika Hānberga grāmata «Aplaipojumi un apsmaidījumi»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Hānbergs Ēriks (dz. 1933.12.VI Birzgales pag. «Rimeņos») – rakstnieks, publicists. Publicējies Liepājas rajona un republikas presē. Strādājis par literatūras kabineta vadītāju Liepājas pedagoģijas institūtā. Ilgus gadus bijis Liepājas pilsētas un rajona laikrakstu literārais līdzstrādnieks un nodaļas vadītājs. Vēlāk pildījis laikraksta «Cīņa» korespondenta, pēc tam nodaļas vadītāja amata pienākumus. Kopš 1990. gada laikraksta «Neatkarīgā Cīņa» redaktora biedrs. 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
«Aplaipojumu un apsmaidījumu» tapšanai autoru pamudinājusi kāda kurzemniece, Rita Kalnbērza, kura pēc izrādes «Pirmā grēka līcis» Dailes teātrī autoram vaicājusi: «Vai tad toreiz, kad visus steidzināja pārcelties uz ciematiem, tā drīkstēja apraudāt viensētas?» Jautājums un aizdomas par pierakstījumu autoru nav likušas mierā, viņš izlēmis ar atmiņepizodēm un dažādiem citējumiem paplašinātā stāstījumā vēstīt par žurnālista un rakstnieka varēšanām un nevarēšanām.
«Fotogrāfijā esmu ar ūsiņām un bārdiņu. Kad mani pieņēma darbā redakcijā, nodaļas vadītāja pirmais uzdevums bija: «Aizej uz frizētavu un noskuj pa tīro!» (Toreiz vēl skuva ar bārdas nažiem.) Ilgi klīdu pa Liepājas ieliņām. Jutos aizvainots. Bet rakstīšanas vēlme bija tik neatvairāma, ka padevos. Tā sākās manas profesionālā žurnālista gaitas. Ar kompromisu. Drīz vien, kad biju apdedzinājies ar naivām neapdomībām, apjautu, ko drīkst un ko nedrīkst. Arī to, ka riskantībām iespējams pietuvoties, piemēram, uzrakstot stāstu. Nobriestot dzīves 85-gadei, nolēmu izsvārstīt savu veikumu vaļsirdīgā vēstījumā,» tā Ēriks Hānbergs.