Egons Reiters

Foto: Publicitātes fofo

Šis ir stāsts ar bārdu... Pirms kādiem desmit gadiem saņēmu uzaicinājumu spēlēt kāda Latvijas nostūra klubā. Vienojāmies. Sarunājām dienu, apjautājos par atskaņotājiem, skaņu... viss kārtībā! Pienāca norunātā diena, laikus biju klāt! Izkrāmēju diskus, bet… atskaņotāju ta nav! Uz skatuves goda vietā stāvēja divi "Majaki", kasešnieki! Domāju – labs joks! Izrādījās, ka joks esmu es, jo man nav kasešu! Kluba vadītāja + gaisminieki + elektriķi uzcēla augšā visu pilsētu, un

vakaru es nospēlēju ar diviem tā laika pirmajiem kompaktdisku atskaņotājiem – ar tiem, kuriem ir gaismas mūzika pie tumbiņām!!!

Rezumē: lietām un notikumiem ir jēga, ja tie ir neaizmirstami, un šī bija neaizmirstama spēle!

Toms Grēviņš

Foto: Publicitātes fofo

Ir jauns joks, kas ir brīnišķīgs, kaut lakonisks. Nesen uzzināju, kāda ir Čaka Norisa e-pasta adrese... Proti – gmail@chucknorris.com!

Artis Volfs

Foto: Publicitātes fofo

Situācija iz dzīves... "Radio 101" zīmola vadītājs Rū: "Volf, vajag joku no tevis priekš TVNETa!" Artis Volfs: "Nu beidz, Rū! Es pats esmu viens riktīgs joks!"

Kārlis Dagilis

Foto: Publicitātes fofo

Šo mans tēvs pie pusdienu galda mēdz stāstīt. Distrofiķi pa māju spēlē paslēpes. Spēlē, spēlē. Vienu ilgi nespēj atrast. Pēc kāda laika šis izlien un pārējie jautā:

- Klausies, kur tu biji ielīdis, mēs tevi nekur nevarējām atrast?

- Skapī skatījāties?

- Jā.

- Slotas kātu redzējāt?

- Nu, jā.

- Aiz tā arī biju noslēpies!

Gustavs Terzens

Foto: Publicitātes fofo

Jaunkrievs nodomājis iepirkt ūdensgultu. Sacīts, darīts. Nonāk viņš veikalā "Ūdensgultu paradīze". Iet iekšā, abām rokām tiek iztaisnoti rādītāj- un mazie pirksti, arī seja tiek sataisīta diezgan svarīga. Saruna ar pārdevēju notiek vienvirzienā: "Karoče, mņe tam nužni vsjakije vodorosļi, akuli, meduzi, podvodnije peščeri, maļeņkaja podvodnaja lodočka, ustrici i krabi, i štob eto vsjo dvigalosj i žužalo, kogda ja idu spaķ. Korpus, kaņešno mahagon, glubina 15 m, širota 20 m. I gde-to dobavķi zoloķiška."

Pārdevējs visu kārtīgi pieraksta un nosūta uz ražošanu. Pēc nedēļas jaunā ūdensgulta ir gatava un tiek uzstādīta jaunkrieva mājās. Kad viss pabeigts, krievs ielien savā jaunajā pēlī un ņemas pētīt zemūdens dzīvi. Kad no sajūsmas un bagātīgās zemūdens dzīves vērojumiem seja jau atplaukusi apcerīgā smaidā, pēkšņi ūdensgultas pašā apakšā parādās akvalangists. Ložņā, ķer zivis, lien zemūdens alās. Vārdu sakot, uzvedas tīri brīvi. Jaunkrievs dusmīgs pielec kājās, skraida apkārt gultai, klauvē, bet akvalangists nereaģē. Jaunkrievs sāk uz viņu bļaut: "Ti kto, sovsem strah poķerjal, kuda prjoš s svojei harpunoi, a nuka sje..l ot sjuda, mne že tut spaķ! Ti kto takoi voobšče! Ei, kak slišno, ribalov hre...ij! Ti kto, ja sprašivaju!?"

Akvalangists uz pēdējo jaunkrieva bļāvienu lēnām pagriežas, noliek harpūnu un lēnā, nogurušā, cilvēcīgā balsī atbild:

"Kto, kto... Ja Kusto!"

Eduards Švāns

Foto: Publicitātes fofo

Man ir stāsts par to, cik viss ap mums ir relatīvs. Trešdienās mums radio ir policijas rīti, kad ciemos nāk kāds no Valsts policijas pārstāvjiem, lai stāstītu par aktualitātēm. Arī pēdējā trešdienā bija tāpat – studijā Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Ints Ķuzis. Kamēr tā jauki čalojam, gar logiem garām aizskrien cilvēks sportista paskatā, bet pēc brīža pakaļ meitene… Izrādās, ka sportiskā paskata jaunietis bija nospēris blakus esošā kioskā ārzemju izcelsmes glaunos žurnālus un aizdevies raitā solī tālēs zilajās. Gan mums, gan Ķuža kungam atlika vien nogrozīt galvu, ka eksistē drosmīgi cilvēki, kuri ir gatavi izaicināt likteni pašam policijas kungam deguna galā...