Kamēr ne Rīgas dome, ne valsts pagaidām nav strikti formulējušas savu attieksmi pret tēlnieces, kura no nojaukšanas pasargājusi Brīvības pieminekli, piemiņas saglabāšanu, RB piedāvā fragmentus no Astras Milles grāmatas "Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā".

Peters: Vai Staļinam kāds bilda, ka viņam - uzvarētājam un atbrīvotājam - pienāktos piemineklis "svarīgajā jūras karabāzē", tieši Brīvības pieminekļa vietā, ko pirms "buržuāziskās Latvijas" laika ieņēma Pēteris Pirmais. Vai tādu plānu kāds pārmēru centīgs pavalstnieks vēl gatavojās vēstīt? Rīgā baumoja, ka latviešu Brīvības statuja ir apdraudēta. Vēstures versija, kaut pagaidām dokumentāli neapstiprināta, liecina, ka tolaik Kara Padomes sēdēs ticis apspriests izaicinošā monumenta liktenis. Augstāks par visiem, spožāks par spožu!

Vai Rīgā dzimusi un Eiropā slavenā padomju tēlniece Vera Muhina šurp tika komandēta izšķirt pieminekļa likteni vai ieradās, lai it kā dibinātu kontaktus ar latviešu māksliniekiem? Nav svarīgi. Leģendu par Muhinas lomu var svītrot tikai lietišķi pierādījumi. Padomju monumentālistes viedoklis par Kārļa Zāles mūža darbu prasīts tieši Kara Padomē, kas karalaikā aizstāja padomju civiliestādes un likumus. Vera Muhina nav nedz baidījusies, nedz kautrējusies savu mākslinieces, pilsones un cilvēka viedokli teikt Kara Padomes locekļiem tieši acīs. Vēl vairāk - Kārļa Zāles kolēģe un jaunības paziņa Pēterburgas laikos uzsvērusi latviešu tēlnieka veidojuma izcilo māksliniecisko un vēsturisko vērtību. Sēdē piedalījies arī Vilis Lācis, toreizējais Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs jeb valdības vadītājs. Droši vien viņš vienīgais no funkcionāriem zināja, ka tēlnieces māte Nadježda Migjē - Muhina apbedīta Rīgas Lielajos kapos.

1937. gadā pēc triumfa Parīzē, kur Muhinas lieldarbs "Strādnieks un kolhozniece" īpaši sajūsminājis Pablo Pikaso, atceļā uz Maskavu viņa iegriezusies Ulmaņa saimnieciski plaukstošajā Rīgā, savā dzimtajā pilsētā. Tagad, Rīgai krītot, viņa atkal bija te, un padomju administrācija māksliniecei prasīja - nojaukt? sagraut? spridzināt? vai ... atstāt? Atstāt pieminekli, kura vietā kaut baumās būtu jāpaceļas "maršala Staļina" tēlam? Viņa atbildēja - atstāt! Viņa pat skaidroja, ka svastika ir sena zīme, ne Hitlera Vācijas mantojums.

Vilis Lācis tūlīt pat Verai Muhinai piedāvājis vasarnīcu Rīgas jūrmalā. Taču viņa - Rīgas miljonāru dzimtas atvase, no šīs greznības atteikusies. Tāpat kā jau reiz bija atteikusies no saviem daudzmiljonu vērtajiem Rīgas īpašumiem Turgeņeva ielā, pie Centrāltirgus, Sarkandaugavā. Pēc studijām Francijā un Itālijā viņa taču dzīvoja un strādāja 20. - 30. gadu Padomju Savienībā! Padomju tēlniecei, kuras lieldarbs "Zemniece" atradās Itālijas valdības īpašumā, kura radīja kristāla "Kremļa servīzi" un tautai tuvo degvīna šķautņu glāzi jeb graņonku, nepiedienējās ņemt savas buržuāziskās dzimtas labumus. Vienalga - viņa palika sava vecātēva, Rīgas goda pilsoņa, mazmeita un savu cienījamo vecāku talantīgā un lepnā meita.

Nu, pēc šī briesmīgā kara, viņa turpināja dzīvot lielvalstī, kuras galvgalī atradās pasaules tirāns; Veras Muhinas vecātēva un tēva dzimtene atkal tika iekļauta impērijas robežās.

Mille Atkāpe

Padomju graņonka nav vienkārši glāze, un tās rašanās vīta leģendām. Piesauc gan Veru Muhinu, gan pārslaveno Kazimiru Maļeviču (Melnais kvadrāts). Muhina daudz strādāja ar stiklu, sadarbojās ar stikla rūpnīcām, vadīja Mākslinieciskā stikla darbnīcu Ļeņingradā. Viņa esot arī alus krūzes - vēl viena laika simbola - autore. Muhinas mazmazdēls atzīst glāzes autorību un min pat fanķikus, - Muhina zīmēja konfekšu papīrīšus, vajadzēja pelnīt iztiku. Bet versija par Maļeviču, iespējams, radusies mākslinieciska konstruktīvisma dēļ (uz to vedina glāzes skaldnes; pierādījumu, ka Maļevičs būtu autors vai līdzautors, nav). Muhinai pieder unikālā kristāla Kremļa servīze ar slaveno vāzi "Astra".

Padomju slīpētā stikla glāzes no konveijera sāka nākt 1943. gadā pilsētā Gusj - Hrustaļnij. Kāpēc kara laikā vajadzēja ražot tieši slīpētās glāzes? Ražošanai gatavojās jau pirms kara, kad PSRS inženieri izgudroja trauku mazgājamo mašīnu. Glāzes skaldnes stingri fiksējās uz mazgājamās mašīnas paliktņa un samazināja trauku plīšanu. Pēc kara glāzes sāka ražot ar vērienu - 5-6 simti miljonu gadā, it kā ar aprēķinu - katram pa divām. Slīpētā stikla glāzes atradās katrā dzīvoklī, ēdnīcās, kara daļās, cietumos, skolās, bērnudārzos, vilcienos, uz ielām gāzētā ūdens automātos. Glāzes atšķīrās pēc tilpuma - 250, 200, 100 un 50 grami, bet skaldņu skaits - no 8 līdz 14. Klasiskā skaitās 250 gramu desmitskaldņu glāze ar biezām sieniņām un josliņu augšmalā. Īpaši graņonkas mīlēja Hruščova laikos, kad aizliedza tirgot izlejamo degvīnu, bet no veikaliem pazuda čekuškas (250 g) un merzavčiki (125 g)*. Radās rituāls sastiķēt uz trijiem. Trešajam obligāti jautāja: glāze ir? Tā bija ideāli piemērota arī šķidruma un birstošo produktu mērīšanai, masas aprēķināšanai (ja glāzē ielej līdz josliņai - būs precīzi 200 ml, ja pilnu - 250). Ar slīpētā stikla glāzi darbojās tantiņas, tirgojot saulespuķu sēklas. Graņonkas cena bija demokrātiska - 3 kapeikas, vēlāk - 7.

80. gadu sākumā glāzes sāka... pašas no sevis sprāgt, ko pat atspoguļoja satīriskais kinožurnāls "Fitiļ" ("Deglis"). Izrādījās, traukus ražo importētā līnijā, nerūpējoties par tehnoloģiju. Pārdošanā atradās vairāk nekā miljons brāķēto glāžu. Kādai saimniecei uzsprādzis viss svētku galds, par ko sieviete piestādījusi rēķinu fabrikai, un fabrika, droši no pārsteiguma, atmaksājusi zaudējumus. Slīpētā stikla glāzes bija neticami izturīgas: izejvielas vārīja 1400 - 1600 grādu temperatūrā, divreiz apdedzināja un pēc īpašas tehnoloģijas veidoja skaldnes, stiprumam pievienojot svinu, ko lieto kristāla sastāviem.

Slīpētā stikla glāzes laiks ilga desmitgades. Arī šodien ekspadomijā tās ir populāras. Pie mums tikpat kā neesmu manījusi. Ak jā, dīvainā kārtā - viesnīcā "Hotel de Rome".

(Par konsultāciju materiāla sagatavošanā pateicos LPSR Nopelniem bagātajam tautas māksliniekam Jurim Dimiteram.)

* Maza tilpuma degvīna pudeles