Ēķis: Rūdolfa mantojums kā latvietības etalons (77)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: TVNET

Klajā nākusi un jau kopš 15. janvāra uz ekrāniem visā Latvijā, Ņujorkā un Vašingtonā, arī Jūrmalas kultūras centrā Majoros skatāma jaunākā Jāņa Streiča spēlfilma "Rūdolfa mantojums".

Filma veidota pēc latviešu literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem un interpretē „Skroderdienu Silmačos” priekšvēsturi. Taču tās personāžos nebūt nav jāmeklē precīzi „Skroderdienu” varoņu portreti – filma ir brīva interpretācija, varoņu vārdi mainīti, un arī pati darbība pārcelta uz vēlāku laiku. Rūdolfa Blaumaņa luga un stāsti šeit kļuvuši par materiālu sirsnīgam un tautiskam stāstam, kas apvieno trīs skatījumus – apjomīgu un interesantu režisora un arī scenārija autora Jāņa Streiča pētījumu par latviešu tautas garu un vēsturi, aizraujošu stāstu, kurā prieki mijas ar bēdām un dzīvotgribu vairo mīlestība, kā arī laikmetīgu mākslas darbu. Sarunājos ar vienu no filmas producentiem, ANDREJU ĒĶI.

Kādu jūs redzat filmas vietu latviešu kino kontekstā – domājot gan par mūsdienu kino, gan arī ar ko tā varētu ieiet Latvijas kino vēsturē?

Andrejs Ēķis. Mēs ar Aigaru Graubu to producējām tikai tādēļ, ka Jānis Streičs ir viens no tiem cilvēkiem, kas māk uzturēt nacionālo kodu. Tauta pati nezina, kāda tā ir. Tautai liekas: „Mēs esam tādi...”, bet Jānis Streičs ir viens no tiem māksliniekiem, kas var atļauties tautu gleznot. Ja es esmu latvietis, es varu atļauties stāstīt anekdotes par latviešiem, krievs nevar – to var uztvert slikti. Bet Jānis Streičs ir viens no tiem, kas uztur nacionālo kodu, un, pat ja mums pašiem šķiet, ka mēs esam kautrīgi, neenerģiski, lēni... tad, ziniet, desmit filmas, un mēs varam paši izveidot to, kādi esam. Tu vari ieraudzīt spoguli caur Jāņa Streiča acīm, un viņš drīkst to rādīt. Viņš var pārveidot nācijas temporitmus, un mēs būsim ātri, enerģiski, griboši... Faktiski šī filma ir mūsu līdz ar globalizāciju aizejošās latvietības fiksējums. Filma fiksē tradīcijas. Es domāju, ka tieši tāpēc arī pēc divsimt, trīssimt gadiem tā būs aktuāla, to pētīs. Filma ir unikāla tai ziņā, ka divās – trijās stundās ir sakoncentrēts vesels domāšanas veids. Jānis Streičs ir pietiekoši pieredzējis cilvēks un ļoti labs vērotājs. Kadrā ir tik biezi, tik tumīgi parādītās dažādas tradīcijas – kaut vai tās pašas bēres, kāzas ar mirti plīvurā. Ļoti liela nozīme ir tieši detaļām, uz tām Streičs ir meistars. Filma ir tāds kā vieglā, saprotamā formā taisīts latvietības etalons.

Filmā ir arī dažādas modernas, postmodernas spēles, spēles ar vēsturisku personu parādīšanos, realitāti – nerealitāti, citātiem.

A. Ē. Tā ir forma. Tāda forma, lai vēstījumu padarītu laikmetīgu, atraktīvāku šodienas skatītājam – spēlēšanās ar formu, lai piesaistītu skatītājus šodienā.

Ko jūs, režisors, filmas veidotāji gribējāt pateikt mūsdienu Latvijas sabiedrībai? Tajā situācijā, kurā mēs esam šodien.

A. Ē. Tas būtu vairāk jāprasa Jānim (Streičam). Kāpēc mēs producējām filmu, kāpēc mums tas bija svarīgi – un bija arī tāds lūgums Jānim –, lai nebūtu pesimisma. Mums bija ļoti svarīgi mūsdienu sabiedrībai iedot to, ka tu esi kungs savā zemē un neviens cits nenāks un nekļūs tev par vergturi. Es vispār ļoti nemīlu cilvēkus, kuri saka kaut ko sliktu par latviešiem, par Latviju. Tā ir mūsu valsts. Kāpēc mums vispār ir sava valsts, sava Latvija? Jo noteiktā teritorijā divi miljoni cilvēku apvienojās, lai nodibinātu savus likumus, lai dzīvotu labāk. Pie tik mazas nācijas mums vajadzēja dzīvot pilnīgā pārticībā. Protams, vienīgi – mēs esam vēlāk izveidojušies kā nācija. Bet nekad jau nedrīkst pie pirmajām grūtībām mest plinti krūmos. Man patīk, kā viņš kā zemnieks, kā saimnieks „spirinās”. Tas ir patīkami – šis optimisms. Šī atbildība. Šī labestība.

Filma pirmizrādes ir piedzīvojusi arī Ņujorkā un Vašingtonā. Kādu atsaucību un panākumus filmai gaidāt ASV?

A. Ē. Pirmkārt, pagaidām arī ASV filma ir domāta latviešiem, kas ir tur, tā nav noformēta amerikāņu kinoskatītājiem. Tam ir vajadzīgs speciāls mārketings. Mūsu plāns ir tāds – mēs noteikti gribētu, lai Latvija izvirza arī šogad kādu filmu „Oskaram”. Ja žūriju filma apmierina un ja tā vinnē kaut ko vai vismaz tiek atlasīta, tas jau ir pietiekams kampaņas pamats. Filma ir tik tautiska un tik optimistiska, ka tā jau sāk kļūt interesanta ārzemniekam. Tas liekas jocīgi un paradoksāli, bet to man iemācīja viens amerikāņu producents. Viņš teica: „Mums nevajag, lai jūs stāstāt mūsu, amerikāņu stāstus. Vajag, lai tas ir tieši jūsu stāsts, - tie mums ir interesantāki.” Un es to arī pie sevis redzu – man ļoti interesantas ir ķīniešu filmas, indiešu filmas - tās labās, kurās ir „storijs”. Es redzu, kā citi cilvēki dzīvo, kā viņi domā.

Kaut vai Kusturica, viņa „Melns kaķis, balts kaķis”.

A. Ē. Jā, tad uzreiz ir interesanti. Un Streičam tas ir. Ja viņam būtu tāds „gaudenais gabals”, tādu jau neviens negribētu. Bet te ir. Te ir viss kārtībā.

Jūs filmas uzņemšanai uzbūvējāt veselu saimniecību Cinevillā. Kā un kāpēc tas notika?

A. Ē. Cilvēks tā īsti un līdz galam nemaz nevar iztēloties, kāda ir tā laika arhitektūra, tā laika saimniecība. Tad pirmais spriedums ir – aizejam uz Brīvdabas muzeju un uzfilmējam. Bet tajā laikā jau visas tās mājas bija jaunas – tās bija tad būvētas. Tur ir milzīga atšķirība. Bija viens seriāls arī latviešiem, kurā vienkārši aiz līdzekļu bada tie cilvēki filmēja vecās mājās. Un tad es redzu – jauns, bagāts saimnieks – kāpēc viņš tik vecā mājā dzīvo? Gribējās, lai arī tā māja tēlo savu lomu – pa to laiku tur lēnām puķes izaug, logi tiek ielikti... Tā ir loma, māja ir dzīva. Tāpēc speciāli tika būvēts. Tā ir arī vieglāk – ir vieglāk nevis sarunāt un tad aizbraukt vienreiz uzfilmēt, bet uzbūvēt tā, lai ir dekorācijas un lai ir pēc tam, kur atgriezties. Varbūt tas izmaksā dārgāk, bet tu vari pēc tam tur otro sēriju filmēt, arī citiem varbūt noderēs.

Filmēšana ieilga, kopā tā aizņēma trīs gadus. Kāpēc tā sanāca?

A. Ē. No vienas puses varbūt tas ir finansējuma jautājums. Režisors it kā gribēja ātrāk. Bet šajā filmā sanāca ļoti interesanta lieta – mākslinieciskajam risinājumam vajadzēja visus gadalaikus. Filmā tas ir ļoti skaisti, un man pašam personīgi tas ļoti patika. Otrais,  lai vienkārši fiziski uzbūvētu māju, paiet laiks. Rezultātā mēs varējām filmā ielikt visu, ko vajadzēja, un es ar to esmu ļoti apmierināts. Labu filmu patiesībā nemaz nevar ātri uzfilmēt.

Teju puse līdzekļu filmai ir privāts, tas ir, sponsoru finansējums. Kādu jūs redzat kino attīstību Latvijā, ja arī valsts  finansējums nav pietiekams vai pat ja tāda nav vispār?

A. Ē. Ideja ir ļoti vienkārša. Dažkārt producenti pārprot, ko nozīmē valsts finansējums filmai. Ja tas būtu nacionālais pasūtījums, nauda būtu jādod simtprocentīgi. Es būtu par nacionālo pasūtījumu. Bet šajā gadījumā tā ir uzskatāma par dotāciju filmai. Tātad man kā producentam jāvar arī pašam kaut kur atrast naudu. Angļiem ir labs teiciens - „seed money” – tā ir sēklas nauda. Ja valsts mums ir tik laba un var iedot sēklas naudu, tad producentam ir jāvar sava naudiņa pielasīt klāt, tas ir pareizi. Es, protams, uzskatu, ka šīs sēklas naudas ir par maz. Ja valsts varētu iedot līdzekļus pieciem, sešiem, septiņiem projektiem, būtu daudz filmu. Bet ja tu esi izveicīgs producents, ir jāvar pārliecināt kādu, ka filma ir laba, jābūt pašam tik pārliecinātam, lai varētu savākt citus, kas gribētu redzēt šo filmu uz ekrāna.

Varbūt varat mazliet pastāstīt par sadarbību ar filmas režisoru – ar Streiča kungu?

A. Ē.

Atklāti runājot, kad tu strādā ar ģēniju, tu vienmēr esi mazliet nobijies. Pat pamatīgi. Bet man nav neviena slikta vārda viņam.

Viņš padomju laikā ir gājis daudz kam cauri. Un tai brīdī, kad no krievu sistēmas viss pārgāja uz jauno, uz tagadējo sistēmu, notika diezgan liels ārprāts. Problēma ir, ka tajā laikā visi bļāva: „Cenzūra, cenzūra, cenzūra...”, bet ir viens joks – kopā ar cenzūru aizgāja arī atbildība. Visu veidu mākslinieka uzraudzība tika saukta par cenzūru. Bet vienmēr ir brīdis, kad māksliniekam jāpasaka: ir scenārijs, un tas ir tāpat, kā ir mājai projekts. Pēc tam atnāk režisors jeb tas celtnieks, kurš šo māju ceļ, pēc tam ir dizainers, kurš ir atbildīgs par formu. Mums viss saplūst vienā. Mums liekas, ka režisors ir tas, kam arī jāraksta scenāriji, bet šeit ir Blaumanis apakšā. Bērnībā ilgu laiku nesapratu, kāpēc ir vajadzīgs diriģents? Man likās, visi taču māk spēlēt, nu ko viņš tur vēl tirinās? Bahs ir uzrakstījis, ko viņš tur vēl dara? Bet kāpēc visi slaveni režisori grib uzvest Hamletu?

Tāpēc, ka tas ir viņu skatījums, viņu interpretācija...

A. Ē. Pareizi. Saturs ir, un es saprotu stāstu. Tad režisors ar režisoru var sacensties, un es saprotu - kā... Režisors atbild uz jautājumu – kā? Scenārists un producents – kas? Ko studēt un kurā vietā? Brīžiem pie mums režisors grib atbildēt arī par „kas?” un „kur?”, viņš it kā ir uzvarējis, viņš ir iznīcinājis visus pārējos. Tā pasaulē nenotiek, un ne jau velti. Katrs dara savu darbu. Režisors zina – kā ir pareizi.

Vai Streičs pie jums atnāca jau ar gatavu materiālu, kā tas notika?

A. Ē. Nē. Es aizgāju pie Streiča un teicu, ka vajag „Skroderdienas” uztaisīt. Viņš teica nē „Skroderdienām”, uztaisām, kas bija pirms tam. Es nodomāju, ka tas varētu labi iet. Katru gadu „Skroderdienas” vienmēr tik labi aiziet, lai viņš uztaisa savu „Hamleta” versiju...

Vai jums jau ir paredzēti nākamie projekti?

A. Ē. Jā. Viens būtu – šai filmai otro daļu uztaisīt, es jūtu, ka būs liela atsaucība. Mēs filmu tā arī pabeidzām, it kā atvērtu. Otrs, ko es gribētu producēt – Aigara Graubas filmu.

Latvijas valstsvienība 1935. gadā kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem basketbolā – vispār par pirmajiem FIBA vēsturē. Treneris Baumanis no nekā savāca komandu, izstāstīja, kāpēc ir jāuzvar, veči sanāca kopā un uzvarēja. Un par to neviens nezina.

Jānis Streičs ir viens no tiem cilvēkiem, kas māk uzturēt nacionālo kodu. Filma ir mūsu sakarā ar globalizāciju aizejošās latvietības fiksējums.

Komentāri (77)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu