Daudzi paspējuši krustu šķērsu izstaigāt Cinevillu, kur pēc "Rīgas sargu" pabeigšanas vietu atrada arī latviešu lauku sēta. Abas filmas, kaut dažādu autoru darbi, vieno ne tikai vieta, bet arī ilgā filmēšana, lielās izmaksas, bet, manuprāt, pats galvenais - stāsts par latviešu spītu, pašlepnumu, vitalitāti, arī humora izjūtu (bieži gan izskan viedoklis, ka ar to mums tā pašvaki). Un pilnīgi iespējams, ka mazais Emīlijas un Rūduma Dāvītis varētu nonākt "Rīgas sargu" pulkā.

J.Streičs piesauc Rūdolfu Blaumani un pieļauj, ka tādi varētu būt notikumi, kad "Skroderdienu Silmačos" varoņi bija jauni. Režisors saka:

"Taču visa situācija un tēlu attiecības "Rūdolfa mantojumā" ir cita autora darbs. Par filmas stāstu atbildu es, tas ir mans oriģināls."

Kopš pirmizrādes avīzēs un žurnālos iepazīstama filmas tapšana, lasāmas intervijas ar aktieriem, viedokļus izsaka kino profesionāļi un citi skatītāji. Arī Kuldīgā "Rūdolfa mantojumu" vēlējušies redzēt tik daudzi, ka nepietika pat ar sākotnēji izziņotajiem papildseansiem. "Kurzemnieks" ieklausījās dažu skatītāju pirmajos iespaidos.

Kā pieļauj Līga, varbūt pat ir labi, ja kāds nezina Blaumaņa daiļradi, jo ne jau tā šeit noteicošā, bet blaumaniskais skats uz laukiem, kur cilvēks jūtas, kā dabiskajā vidē nokļuvis, uz raksturu dažādību un to nedalīšanu baltajos un melnajos.

"Filma atgādināja senās latviešu tradīcijas, arī par svarīgākajiem godiem no dzimšanas līdz miršanai,"

iespaidos dalās Laura un piebilst, ka ļoti paticis vecā un jaunā savijums: Vitālija Gavrilova un Normunda Skauģa klātbūtne filmas kadros, Ķirsona restorāns 20. gadsimta sākotnes gaisotnē. "Bet aktieri bija patiešām labi," rezumē Laura. Savukārt Inārai vēl pirms aizmigšanas "acu priekšā bija Rēzija, tāda viņa nekad nebija redzēta".

Aktierdarbu vērtējumā ir liela vienprātība, jo vienlīdz slavēta tiek Ventas Vecumnieces lielmāte, Veltas Straumes Trīne un, protams, Artūra Skrastiņa, Rēzijas Kalniņas veikums, Daiņa Gaideļa jūsmīgais dzejnieks, cits pamanījis Ievu Āvu, kura iepazīta televīzijas seriālā "Neprāta cena" (filmas otrajā daļā, ja vien tā tiks uzņemta, tieši viņas kalponītei nozīmīga vieta sižeta pavērsienos). Bet visas skatītājas uzskata, ka Romualdam Ancānam šī nu ir lomu loma.

"Ļoti iedarbīgi bija tuvplāni, ainas bez vārdiem. Latviešu kino tas reti sastopams, ka var redzēt, ko varonis domā. Šeit tas liecina par režisora mīlestību pret aktieri, uzticēšanos viņa meistarībai, ka būtiskais tiks pasacīts bez teksta," iespaidos dalās Līga. "Patika, ka iestrādāti mūsu laikmeta cilvēki, kā Gavrilovs, Skauģis, Ķirsons, kurus lielākoties uztveram pozitīvi. Tolaik formējās jauna sabiedrība, un tagad arī tā top, kaut ļoti gausi. Ir saskatāmas līdzības. Streičs ir no Latgales, es – kuldīdzniece. Bet viss šķiet tik pazīstams. Lepns, dažkārt bērnišķīgi ārišķīgs bija Rūdums; mans vecvectēvs Jēkabs Taube arī baronu nav respektējis un tam atbildējis: skat, lūk, brauc barons Taube! Pat pēdējā braucienā Rūdums uz ceļa ir pirmais, un barons, cienot lepno latvieti, brīdi sēž, tad pieceļas, lai godinātu aizgājēju. Lieliska epizode!"

 

Tiek apbrīnota J.Streiča prasme Emīlijas rakstura izveidē, īpaši epizodē, kad jaunā sieviete jautā, cik tad Rūdums viņas dēļ pilsētā iztērējis. Vienprātīgs ir uzskats, ka tā nav mantkāre, kas liek iziet pie krietni vecāka vīra, bet gudras, atbildīgas sievietes solis. Nevar taču ļaut tam karstgalvim tā šķiesties ar naudu! Un tad elegantā epizode baznīcā – balti autā kājiņa uz saimnieka spožā zābaka.
Vairākas skatītājas aizkustinājuši Rūdolfa aiziešanas skati. Tos jau var dēvēt par režisora mākslinieciskā rokraksta zīmi, lai atceramies Mirttantes došanos prom pa dūmakaino aleju "Limuzīnā Jāņu nakts krāsā", mātes nāvi "Likteņdzirnās". Jaunajā lentē tā ir karavīra, lepna zemnieka aiziešana. Skatītājas minēja, kas īsti nav paticis, un to, ka nevajag šajā lentē meklēt nez kādas augstās matērijas.

"Malači Andrejs Ēķis un Aigars Grauba, ka radījuši Cinevillu, nāc, filmē – vieta ir!" arī tāds ir secinājums.