Šī filma ir gandrīz kā Blaumanis – tikpat latviska ar vāciski kundzisko piesitienu, kas tikai nācis par labu galvenajam filmas varonim saimniekam Rūdim.
Lai gan kopumā viņa sastapšanos ar galveno dzīves notikumu (mīlestību) izsaka Rūda mātes (Venta Vecumniece) viedie vārdi: "Nu, Rūdi! Būs sūdi..." Jā, var arī teikt, ka šajā lustīgajā "Rūdolfā Blaumanī", kas rādās būt pirmais latviešu digitālais kino, dzīvo visi latviešu literatūras klasiķa darbu varoņi, sajaukti jaukā, biezā ievārījumā.
Filmas veidotāji izvairīgi saka, ka iedvesmas avots ir bijusi luga "Skroderdienas Silmačos", taču tās personāži esot izmainīti vārdos un neievēroti precizitātēs. Varbūt tāpēc šī absolūtā tautas hita pieminēšana šķiet diezgan nemotivēta mākslinieciski, taču motivēta kā filmas reklāmgājiens...
Nedaudz biedē filmas producenta Andreja Ēķa, šķiet, neapdomātie vārdi par vēlmi radīt pozitīvu darbu, kur „viss ir kārtībā”, jo tā tak ir tīrākā Ulmaņlaiku tendence, kas nedaudz smaržo pēc kiča... Taču uzreiz rodas vēlme arī apstrīdēt radušās nelāgās aizdomas, atgādinot sev, ka šis ir vadoņu gaidīšanas laiks, kad tautai ir vēlme redzēt stingru roku vai vismaz dažus varoņus, kas atvērtu īstās durvis uz problēmu risinājumiem. Bez šaubām, šāds varonis varētu būt Rūdolfs Rūdups (Romualds Ancāns), kurš ne tikai cīnījies cara armijā, dabūjis zemi un atvedis zeltu no tālām zemēm, bet ir arī veiksmīgs saimnieks, kas daļēji iedvesis kinodzīvē Andrieva Niedras saldos jaunnacionālisma sapņus par inženieri Strautmali no romāna „Līduma dūmos” un diezgan tieši atgādina Jāņa Purapuķes romāna „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” varoņus – viņš ir īsts latvietis, čakls un apķērīgs, spēcīgs un maigs, turklāt strādā dzimtenes labā, ceļ savu un tautas labklājību. No jaunā gadsimta vēsmām viņā ir vēl spilgtāka nacionālā apziņa (atbalsts Rīgas Latviešu biedrībai), jaunstrāvnieku uzdrīkstēšanās (Rainis paziņo, ka iet cīnīties ar cenzūru) un dzīvīgums, arī sacenšoties par vairāk nekā 30 gadus jaunāku sievieti vārdā Emīlija (Rēzija Kalniņa). Ir skaidrs, ka tas nav nekāds Inženieris no Aspazijas lugas „Torņa cēlējs”, kura darbi grūst iracionālu spēku priekšā, bet gan zemē ieaudzis latviešu mužiks (cara laiks), un arī šī racionālā apķērība un praktiski materiālā nots ir filmas vadmotīvs, jo tā (droši vien Blaumaņa noveles „Salna pavasarī” iespaidā) stāv tuvā sakarā ar mīlestību. Arī diemžēl ar Jāņa Streiča un valdības mīlestību pret kino un darbu ar kino, ko pierāda režisora teiktais par nākotnes plāniem: "Būs finansējums - esmu gatavs strādāt tālāk kaut vai tūlīt."
"Rūdolfa mantojums": parāda atdošana. Foto: Publicitātes foto
Reklāma
Pēc filmas visnotaļ pacilājošās iedarbības rodas sajūta, ka šī ir parāda atdošana jebkuram mūsdienu latvietim sadzīviskas, melodramatiskas, klasiskas un nacionālvēsturiskas katarses veidā jeb tas, kas tautai patiešām jau sen nav ticis dots vērienīgu projektu formā (viens no izņēmumiem bez „Rīgas sargiem” – Andra Miziša „Medības”, kas ir Kusturicas cienīgs stāsts par Latvijas, ne latviešu „salātiem”). „Rūdolfa mantojums” ir novēlējums latviešiem apzināties sevi, jo viņu dabiskais, ārpus traukiem līstošais komiskuma un dzīvesprieka saturs kā nacionālā būtība ir akcentēts ar "kariešu žīda" (Jakovs Rafalsons) un pana Gržibovski (aktiera vārdu uzzināt neizdevās), kā arī uzpūtīgā baltvācu muižnieka (Uldis Dumpis) tēliem. Iespējams, kopumā izskatās, ka latvieši ir tie, kas spēj gan baltvācieša likumus apšmaukt, gan ar ebreju apķērību sacensties, gan viltīgos poļus piedot un turpināt dziedāt, mīlēt, dejot (arī bērēs), vienā vārdā – AUGT un traukties uz priekšu vai augšu, pat ja tas ir nāves pakalniņš un aiz tā tikai dīvaina datorgrafikas dūmaka jeb aizsaule. Arī sekošana kungu piemēram ir viena no attīstības tendencēm, turklāt filmā attēlotais liek aizdomāties par to, ka šāda latviešu vēlme ir aktuāla arī mūsdienās, tikai to īsto būtību nenoslēpsi – lai gan latvietis var braukt karietē, ģērbties modernos uzvalkos un pārzināt Rīgas labumus, nāvē un dzimšanās, slimībā un kāzās viņš atgriežas pie tautiskā. Varbūt, ka tas ir iekodēts novēlējums skatītājiem – neiztērēt vis tik ātri to aizkrāsnī paslēpto Rūdolfa zelta mantojumu, bet atstāt kaut ko arī bērniem, zinātniekiem, vēsturniekiem, režisoriem un citiem, kas no pagātnes spēj radīt nākotni.
autors: Jūlija Dibovska
www.kinokino.lv
