Viņa paskaidroja, ka dokumentālajā kino situācija ir problemātiska, jo ar mūsdienu tehnikas attīstību nereti ir grūti pat definēt, ar ko dokumentālā filma, ko uzņem profesionāls režisors ar vairāku desmitu tūkstošu budžetu, atšķiras no filmas, ko uzņem televīzijā, ieguldot tikai dažus tūkstošus.

Zudusi robeža, kur ir mājas video un kur dokumentāla filma

"Ne vienmēr šī robežšķirtne, skatoties pabeigtos darbus, ir uzskatāma," atzina kinokritiķe, norādot, ka šo izplūdušo robežu pierāda arī tas, ka, piemēram,

"Lielā Kristapa" balvai tiek pieteikts daudz it kā dokumentālo filmu, kuru vidū ir gan mājas video līmeņa lentes ar tūrisma ceļojumu fiksējumiem, gan profesionāli nostrādātas dokumentālās filmas,

kas tapušas daudzus gadus.

"Tā ka filmu veidotājiem, kas sevi par tādiem uzskata, nereti nav sapratnes, kas ir manas ģimenes video un kas ir dokumentāls kino un filma," norādīja Rietuma. "Līdz ar to, ja runā par "Lielo Kristapu", ir ļoti grūti tajos ārprātīgajos filmu un video blāķos atsijāt graudus no pelavām. Turklāt pieredze ar dokumentālajām filmām lielajos festivālos arī nemaz tik spoža nav. Es neteiktu, ka pie tā lielā blāķa [Latvija] būtu ar daudz filmām pārstāvēta."

"Mēs īsti neprotam tās [dokumentālās filmas] piedzīt kaut kādam standartam. Ārzemēs dokumentālai filmai, ko pēc tam var izrādīt televīzijā, ir noteikts standarts gan tehniskā, gan montāžas, gan struktūras ziņā," pastāstīja nozares pārstāve. Latviešu dokumentālajām filmām ļoti bieži nezinātājs nevar saprast vēsturisko kontekstu, turklāt šīs filmas ir pārāk tēlainas un pašmērķīgas, lai atbilstu vidējam televīzijas standartam ārzemēs.

"Līdz ar to arī ļoti maz ir filmu, kas spējušas ieinteresēt tematiskā ziņā," atzina Rietuma, vienlaikus gan uzsverot, ka ir arī vairāki labi piemēri, kur ir jūtams režisora rokraksts, taču nepārmāc faktus, jēgu, analīzi un dramaturģiju.

Pakalniņas filma "Pa Rubika ceļu" - "absolūti radikāls kino paraugs"

Ir atsevišķi darbi, piemēram, Lailas Pakalniņas filma "Pa Rubika ceļu", kas ir "absolūti radikāls kino paraugs", ko šogad pamanīja arī prestižais Venēcijas filmu festivāls.

"Tā ir pusstundu gara filma, kurā filmēti velosipēdisti, kas pārvietojas pa velosipēdistu celiņu, kas iet no Rīgas uz Jūrmalu un tiek dēvēts par Rubika celiņu, jo tapis Rubika laikā. Sākumā ir titrs, ka Rubiks ir kādreiz bijis pret Latvijas neatkarību, pasēdējis cietumā, un beigās ir titrs, ka viņš tagad ir Eiropas Parlamenta deputāts. Starp šiem diviem titriem viss ir brīvi traktējama mākslinieciska plūsma, ko es interpretēju kā vienkāršu stāstu par haotisko postpadomju valsts attīstību," klāstīja kritiķe.

Viņa sacīja, ka šo metaforu ar grūtībām nolasa Latvijā, jo filmā it kā nav "action", nav varoņu un tuvplānu, tādēļ interesanti, kā to uztvers starptautiski.

"Bet tas, ka šī filma, kur mākslinieka rokraksts ir pārmācis visu, ir izraudzīta atkal ļoti prestižai skatei, nozīmē, ka ir arī piemēri, kas pievelk šo tendenci.

Tomēr tad tam ir jābūt ļoti spilgtam autoram, spilgtam darbam, kādas ir Pakalniņas filmas," norādīja Rietuma, vēl piebilstot, ka "šī ir radikāla filma pat Pakalniņai".

Šoruden būs ilūzija, ka Latvijas kino ir dzīvs

Savukārt, runājot par spēlfilmām, kritiķe teica - to veidotājiem problēmas sagādā psiholoģiski smagais ceļš līdz finansējuma saņemšanai.

"Tā nosacītā rinda jau pirms konkursa, gaidas un konkursa atlase ir tik smaga un ilga, ka tajā brīdī, kad tu tiec pie finansējuma, tur nekas vairs īpašs nesanāk,"

minēja Rietuma.

"Amaya". Foto: Publicitātes fofo

Vienlaikus gan viņa atgādināja, ka taisni šoruden notiks vairāku latviešu režisoru - Jura Poškus, Gata Šmita un Māra Martinsona - filmu pirmizrādes, tādējādi atkal radot ilūziju, ka Latvijas kino ir dzīvs, lai gan patiesībā tā būs tikai sakritība, ka salīdzinoši īsā periodā pabeigtas vairākas iepriekš iesāktas lentes.

Uz Martinsona filmu "Amaya", kas tapusi kopražojumā ar Honkongu, kritiķe arī norādīja, uzsverot - šīs filmas tapšana pierāda, ka iespēju, kā gūt atbalstu filmām, patlaban ir daudz. "Vairs nav tā - ja tu nedabū valsts finansējumu, tu nevari darīt neko. Ir dažādi fondi, var meklēt iespējas, var meklēt sadarbības partnerus, var meklēt kopražotājus. Protams, tas nav tik vienkārši - varbūt no tūkstoša projektu tiks paņemts viens un varbūt neviens, bet tas pierāda, ka, tāpat kā visā mediju vidē, teorētiski var rušināties pat bezbudžeta apstākļos," piebilda Rietuma.