Lieliski specefekti, seksapīlas meitenes, gudrs mesidžs un izcila mūzika.

Apraksts. Kāda meitene tiek ieslodzīta psihiatriskajā klīnikā pret pašas gribu un par nelaimes gadījumu, kurā viņa nav vainojama. Skarbajā iestādē galvenā varone iemanto iesauku Lellīte. Tur viņa iepazīstas ar četrām citām meitenēm, un kopā viņas sāk elpu aizraujošu cīņu, lai izlauztos brīvībā. Draudzenēm nākas izmantot savu iztēli, visdažādākos ieročus un paņēmienus, lai atrastu piecus noslēpumainus priekšmetus – brīvības atslēgas.

Pārdomas. Tuvojas tikai marta beigas, bet uz mūsu kino ekrāniem nonākusi jau viena no gaidītākajām filmām šajā gadā, Zaka Snaidera "Aizliegtais paņēmiens". Domājams, ka, līdzīgi kā man, daudziem filmas reklāmas rullītis izraisīja visai dalītas emocijas, bet lieki. Filma ir lieliska, pamācoša un seksīga izklaide, bet uzreiz brīdinu - "Aizliegtais paņēmiens" būs tikpat pretrunīgi vērtēta filma kā "Skots Pilgrims pret pasauli" vai "Kick-Ass", jo visa uz ekrāna uzburtā pasaule ir tik psihodēliska, traka, mainīga un nereāla, ka daudziem skatītājiem tas nomāks spēju uztvert pašu galveno filmas domu un to, ko Snaiders ar to vēlas mums pateikt.

Sāksim ar filmas vispamanāmāko daļu - vizuālo veidojumu. Zaks Snaiders jau sevi ir vairākkārt pierādījis kā neglābjami fanātisku vizuālistu šā vārda vislabākajā izpausmē. To mēs novērojām filmās "Sargi", "300" un animācijas filmā "Legend of the Guardians", arī "Aizliegtais paņēmiens" nav izņēmums. Katra detaļa ir pārdomāta līdz mazākajam sīkumam, vai tas būtu matu sakārtojums, vēja virziens, krītoša lode vai sniegpārsliņa, katrs elements būs savā vietā un visa filma būs savdabīgi pārkrāsota, līdz ārprātam sterila, bet tas nevienā brīdī nav traucējoši. Daudziem varētu šķist, ka detaļu vairākos kadros ir par daudz, lai tās visas normāli uztvertu, bet rodas sajūta, ka tas ir darīts ar nolūku. Lai filmas otrajā un trešajā skatīšanās reizē skatītājs pamanītu ko jaunu.

Starp citu, neskatoties uz daudzajām cīņas un šaušanas ainām - asiņu filmā nav!

Ja tevi interesē, kā top filma ar šādiem specefektiem, ielūkojies nelielā "Aizliegtā paņēmiena" tapšanas rullītī, kas bagātīgi papildināts ar intervijām:

"Aizliegtais paņēmiens" ir prāta spēle, iedomu rotaļa, savāda pasaka un ceļojums pa galvenās varones Lellītes domu dzīlēm. Lellīti atveido gados jaunā austrāliešu aktrise Emīlija Brouninga (Emily Browning). Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, skatoties šo filmu, daudzi skatītāji vilks paralēles ar Aronovska "Melno gulbi", Skorsēzes "Slēgto salu" un Nolana "Pirmsākumu", jo filmas notikumi norisinās galvenās varones prātā, apspēlējot viņas pāridarījumus un skeletus skapī, turklāt ceļojot pa vairākiem prāta līmeņiem. Īpaši uzmanību pievērš tas, kādus vīriešus galvenā varone redz prātā, atceroties pāridarījumus no sava patēva. Proti, resnus, nosvīdušus un tik ļaunus un nesimpātiskus, cik vien tas ir iespējams.

Turklāt nav nekā, ko sievietes šajā filmā nespētu izdarīt...

Tomēr ne mirkli nepamet sajūta, ka tas ir ceļojums arī pa paša režisora Snaidera prātu, jo viņš izmantoja iespēju izpausties pēc "pilnas programmas", kas izskaidro vizuālo, muzikālo un meiteņu varoņu seksapīlo apvienojumu. Kinoteātris ir sapņu pasaule, tikai sapņus neizstrādā mūsu prāts, bet gan filmas režisors. Snaiders savā izpausmē ir spējis radīt nereāla paskata sapni, kas ievelk savā realitātē un nelaiž ārā ilgu laiku. Tas vienmēr bijis filmu veidotāju grūtākais uzdevums, kas izdodas vien retajam.

Snaiders ar "Aizliegto paņēmienu" gudri atgādina filmas skatītājiem par sevis upurēšanu mērķu vārdā. Nekas nav neiespējams, taču - cik daudz tu būtu gatavs ziedot, lai panāktu taisnību, lai nokļūtu līdz nospraustajam mērķim? Paralēli šim jautājumam Snaiders atgādina par sievietēm, kas cietušas no smagiem pāridarījumiem, uzsverot, ka viņas labāk domās cīnās ar fašistiskiem zombijiem, orkiem un terminatoriem, nekā vēlreiz redz, jūt, pārdzīvo un domā par to, ko pašas ir pārcietušas.

Pēc filmas noskatīšanās ir sajūta, ka esi dabūjis no galvenajām varonēm neatļauto spērienu "pa olām", pat nesaprotot, par ko tas tev.

Lieliska ir arī mūzika, jo īpaši Bjorkas piecpadsmit gadus vecā dziesma "Army of Me", kas ir brutāli apstrādāta ar "Skunk Anansie" skaņām, radot pilnīgu muzikālu lidojumu septiņu minūšu garumā. Arī pārējais skaņas celiņš nav sliktāks, tāpēc drīzumā manu disku kolekciju rotās arī oficiālā "Neatļautā spēriena" mūzikas izlase.

Tiek pārmests, ka filma izskatās pēc videospēles - galvenajai varonei jāiziet cauri dažādiem līmeņiem, atrodot vairākus elementus, kas palīdzētu izkļūt no radušās situācijas. Jā, savā ziņā tas tā arī ir, bet tas ir pat ļoti trāpīgi un netraucējoši, jo tāda domāta varones iztēle, kas pasniegta intīmi un reāli. Apzinoties, ka "Aizliegtais paņēmiens" pēc būtības ir kulta filmas kandidāte, kas neuzkrītoši pieprasa savas likumiskās tiesības atrasties katra "gīka un frīka" filmu kolekciju plauktā tajā redzamo pūķu, meiteņu, kautiņu un dažādu komiksu cienīgu krāsu dēļ, līdzība ar datorspēli ir netraucējoša un pat uzslavējama.

Ja "Aizliegtajā paņēmienā" ir kas tāds, kas mani nepārliecināja, tad varbūt pašas beigas, bet par tām nerunāšu, lai nepateiktu ko lieku. Varu vien teikt, ka, skatoties filmu, biju izdomājis desmitiem dažādu scenāriju nobeigumiem, un neviens no tiem nebija ne tuvu patiesajam. Ņemot vērā, ka filmā viss pārējais bija speciāli saprotams un prognozējams, tas izbrīnīja.

"Aizliegtais paņēmiens" ir lieliska izklaide, kas tomēr liek par sevi domāt vēl vairāku dienu garumā pēc tās noskatīšanās. Šis ir vizuāls pārdzīvojums perfektas mūzikas pavadījumā. Ja šī nav filma, kas noteikti būtu jānoskatās kinoteātrī ar draugiem, tad es nezinu, kura no aktuālajām vēl tāda ir. Nevaru sagaidīt filmas direktora versiju (director's cut), kuru Zaks Snaiders sola 18 minūtes garāku par parasto kino versiju...

Vērtējums: 9/10