Pavisam nesen nopietnā pētījumā Krievijā noskaidrojās, ka viņš ir otrais mīlētākais un cienītākais krievs uzreiz aiz Jurija Gagarina. Tas ir mūziķis, dzejnieks un aktieris, kuram līdzīgu ir gandrīz neiespējami atrast. Ar savu neprasto balss tembru, īpašo ģitāras spēles manieri un dziesmām viņš ārkārtīgi precīzi raksturoja tik netveramo "krievu dvēseli".
Savas salīdzinoši īsās dzīves laikā viņš paspēja sacerēt apmēram 600 dzejoļus un simt dziesmas, nospēlēt neskaitāmas ģeniālas lomas teātrī, filmēties vismaz 30 kinofilmās un uzstāties vairāk nekā tūkstoš koncertos visā pasaulē.
Latvieši, tāpat kā citi simti miljoni, kas PSRS laikos dzīvoja šaipus "dzelzs mūrim", ar neatslābstošu interesi sekoja viņa varonim daudzsēriju TV filmā "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst". Katrs, kurš to ir redzējis,
uz visu mūžu atcerēsies viņa zīmīgos vārdus - "zaglim ir jāsēž cietumā".
Pats galvenais bija ne tikai pati doma, bet tas, kā tas tika pateikts. Mūsdienās šo frāzi mēdz atkārtot pat Vladimirs Putins.
Kaut filmā viņš tēloja skarbu milicijas izmeklētāju, viņa dziesmas caurvija gan krievu aristokrātu, ielas puiku, bardu un pat cietumnieku, katordznieku intonācijas. Viņu mīlēja visi – no vienkāršā krieva, disidentiem līdz pat kompartijas vadoņiem un čekistiem. Pēdējie gan instinktīvi sajuta, ka viņa trāpīgās, ironiski asās dziesmas pamodinās krievos brīvdomības garu, kas reiz sagraus padomju impēriju. Nojauta viņus nepievīla. Kaut arī mākslinieks tik smaidīja, ironiski dziedot par aborigēniem, kuri apēda kapteini...
Viņš smaidīja ne tikai par savādo valsti, bet arī pats par sevi un māksliniekiem, kurus talants un intensīvā radošā dzīve sadedzinājusi pāragri. Iespējams, tā bija skumja ironija, jo viņš nojauta, ka arī pats ilgi neizturēs.
Diemžēl tā arī notika – viņš mira 42 gadu vecumā. Un mirstot liktenīgi satricināja visu padomju impēriju.
Tas notika Maskavā 1980.gada jūlijā. Varas iestādes mēģināja noklusēt ziņu par viņa nāvi, bet tik un tā desmitiem tūkstoši cilvēku jau nākamajā dienā ar ziediem burtiski noklāja visu apkārtni pie teātra, kurā viņš bija strādājis. Uz bērēm sapulcējās vēl vairāk cilvēku, un tās bija tādas bēres, kādas Maskava vēl nebija piedzīvojusi un, iespējams, arī nekad vairs nepiedzīvos. Spītējot režīmam, no sava patiesā, visu mīlētā varoņa atvadīties bija ieradušies teju vai visi Maskavas iedzīvotāji.
Pagājušā gada jūlijā apritēja trīsdesmit gadi kopš krievu dziesminieka nāves. Latvijas sabiedrībā šī gadskārta gandrīz netika pieminēta. Šā gada augustā tiks pieminēta kāda cita gadskārta – divdesmit gadi, kopš faktiski sabruka Padomju savienība, un Latvija beidzot varēja atkal kļūt par brīvu un neatkarīgu valsti.
Krievu rakstnieks Vasilijs Aksenovs reiz teica, ka
tieši ar šā izcilā cilvēka bērēm aizsākas īstā atmoda,
kad cilvēki, kaut neapzināti, bet sāka ticēt iespējai kļūt brīviem, nepakļauties režīmam, spītēt tam. Rakstnieks domā, ka toreiz krievi un visi pārējie klusējot vienojās, ka vienkārša cilvēcība ir tā vērta, lai nešautu vienam uz otru.
Tā bija kā nerakstīta vienošanās starp visiem – disidentiem, strādniekiem un pat čekistiem. Viņos kaut kas bija neatgriezeniski mainījies. Tas esot bijis aizsākums tādai kā dvēseles revolūcijai, kas galu galā noveda pie 1991.gada augusta notikumiem, kad arī Krievija pateica, ka viņi izvēlas cilvēcību komunisma vietā.
Tā bija vēsts, ko reiz viņiem bija dāvājis ievērojamais krievu dziedātājs, aktieris un dzejnieks Vladimirs Visockis. Tieši tādēļ Latvijas neatkarības atjaunošanas divdesmitajā gadskārtā arī latvieši varētu viņu atcerēties un pieminēt. Ne tikai kā mākslinieku, bet arī kā cilvēku, kura personība spēja radīt mazu, bet liktenīgu plaisu režīma mūrī...