LTV nobīstas no Kristas Burānes filmas

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Agnese Putna

Sākot filmēšanu 10.Saeimas priekšvēlēšanu karstumā, dokumentālās filmas "Nākotne ir pagātnes tagadne" autore Krista Burāne diezin vai varēja iedomāties, ka pēc nepilna gada viņas kinolente būs aktuālāka nekā tās uzņemšanas brīdī. Tik aktuāla, ka Aivaram Lembergam draudzīgā Latvijas televīzijas (LTV) ģenerāldirektora Edgara Kota vadītais kanāls nolems pirms ārkārtas vēlēšanām to nerādīt.

Dokumentālās filmas režisore sarunā ar TVNET stāsta, ka galvenais mērķis pirms gada sāktajai filmēšanai bija parādīt četru politisko spēku ("Jaunā laika", "Saskaņas centra", Tautas partijas un Pēdējās partijas) jauniešu mērķus, iesaistoties politikā, un dzīvi pēc vēlēšanām, vērojot, kādu iespaidu viņu politiskie ideāli un mērķi atstāj uz ikdienu. Filmēšana norisinājusies no septembra līdz februārim, bet šobrīd "Nākotne ir pagātnes tagadne" turpina savu ceļu pie skatītājiem.

"Filmēt bija viegli, tāpēc ka interesanti. Mani pozitīvi pārsteidza tas, ka cilvēki nebaidās izmantot politiku kā savu ideālu īstenošanas instrumentu," atskatoties uz filmēšanu, teic K.Burāne. Viņa gan neuzskata sevi par politikas guru un interesi par apkārt notiekošajiem procesiem pielīdzina vienkāršam Latvijas iedzīvotājam. Neseko padziļināti, taču neizslēdz to arī no savas ikdienas, zinot, ka tā atstāj iespaidu uz dzīvi. "Neesmu politikas analītiķis vai zinātājs no A līdz Z. Drīzāk kritisks vērotājs. Filmas rašanās motivācija bija drīzāk emocionāla, nevis racionāla."

Bailes vai nevēlēšanās runāt asi

Filmu "Nākotne ir pagātnes tagadne" sākotnēji iecerēts izrādīt pirms šā gada ārkārtas vēlēšanām LTV1, tomēr iecere nav īstenojusies. Filmas trīs pirmie seansi bija skatāmi kino "Rīga". Patlaban tuvākā iespēja noskatīties filmu būs 14. oktobrī "Nomadi Art House" telpās, Ādmiņu ielā 4, plkst. 19:00.

"[Latvijas] televīzija sākotnēji ļoti interesējās, bet tad nolēma nerādīt. Kāpēc – nezinu, jo atbildi nesaņēmu. Filmai ir laba kvalitāte, bet tā ir kritiska. Varbūt tāpēc."

Iemeslus, kāpēc televīzija atteikusies no filmas izrādīšanas, Krista nezina un nekomentē. Iespējams, tam ir saistība ar LTV ģenerāldirektora Edgara Kota "aizmuguri" Aivara Lemberga un Zaļo un zemnieku savienības izskatā. Turklāt šī nav pirmā reize, kad krustojušies LTV un K.Burānes ceļi. Pirms dažiem gadiem, kad Kota vadībā LTV uz ziepju operas "UgunsGrēks" rēķina vēlējās samazināt budžetu citiem kultūras raidījumiem, viņa ar domubiedriem aktīvi iesaistījusies kanāla programmas veidošanas apspriešanā. Toreiz apmeklējot vairākas Nacionālās radio un televīzijas padomes sēdes, analizējot Nacionālā pasūtījuma tapšanas nedemokrātisko procesu, no likvidēšanas izdevās paglābt raidījumu "100 grami kultūras".

Pēc viņas domām, LTV1 kā sabiedriskā televīzija nebūt nestrādā sabiedrības labā, jo izglītība un kultūra, kas ir sabiedrības labklājības un ilgtspējīgas attīstības pamats, ir atstāta novārtā.

Izrādes un filmas kā instruments sabiedrības modināšanai

Viņas pārstāvētā radošā apvienība "Nomadi" sevi pieskaita pie profesionāliem klejotājiem starp mākslas nozarēm, nepieturoties pie kādas konkrēti – kino, teātra, vai izstādēm. Jaunās filmas autore strādājusi ar izrādēm, kurās ir sociāla ievirze ("Kāpēc es mīlu krievus", "Viss par mīlestību", kurā Romeo ir krievs, bet Džuljeta – latviete), taču to par savu stilu nesauc. Viņas lielākā vēlēšanās ir provocēt cilvēkus domāt, bet izrādes, filmas vai izstādes ir instruments, ar kuriem skatītājs tiek aicināts sarunāties un domāt par svarīgo.

"Šobrīd daudzi liek vienlīdzības zīmi starp kultūru un izklaidi. Tomēr izklaide domāšanu, kas ir kultūras pamatā, drīzāk aizmidzina, nevis raisa."

Runājot par gaidāmajiem darbiem, K.Burāne sauc uz stāsta "Dullais Dauka" motīviem balstīto Dailes teātra izrādi "Dullais", pie kuras sākts darbs kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi. Savukārt "Nomadi Art House" telpās tiks veidots starpdisciplinārs mākslas projekts "Krepa pēdējā lenta" ar īra Semjuela Beketa lugu, fotoizstādi un skaņas instalācijām. Tāpat sākta otrā daļa dokumentālā kino triloģijā par Latvijas režisoriem, veidojot filmu par Māru Ķimeli. Pirmā bija filma "Piektais Hamlets" par Oļģertu Kroderu.

"Jautājums ir nevis par to, vai mums ir vai nav labi scenāristi un kino režisori. Jautājums ir par to, vai mums ir vai nav ko teikt un cik lielas ir mūsu idejas. Tā nav kino, bet gan mūsu mākslas un visas Latvijas problēma, ka horizonts vai apvārsnis, ko redzam, atrodas ļoti tuvu mums. Dzīvojam ļoti norobežotā telpā un ļoti norobežojamies sevī, neinteresējoties par to, kas atrodas aiz tās svītras, kur jūra ar debesīm satiekas."

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu