Raimonds Pauls mums ir viens. Maestro ar lielo burtu. Kā radās ideja, ka tieši jums un tieši tagad vajag veidot filmu par Raimondu Paulu?

Idejas autors ir Ēriks Naļivaiko. Viņš pats gan droši vien teiktu, ka idejas autors ir kalendārs, jo Raimondam Paulam šogad bija 75 gadu jubileja (12. janvārī) un attiecīgi "Arēnā Rīga" bija lielais jubilejas koncerts (16. janvārī). Un tā producents bija Ēriks. Ideja vienkārša: koncerts ir tikai viens, tam jāpaliek vēsturē. Tādēļ viņš nolēma, ka visas trīs koncerta daļas tiks ierakstītas. Ar 12 kamerām. Materiāls tiks samontēts un pēc tam izdots blu-ray diskā. Arī Raimonds Pauls – kā jūs pareizi teicāt – ir viens. Un arī viņam jāpaliek vēsturē. Tāpēc Ēriks ir izdarījis to, kas, manuprāt, bija jāizdara Latvijas valstij. Proti, tiem ierēdņiem, kuri par nodokļu maksātāju naudu nodarbojas ar kultūras procesu stratēģiju un menedžmentu. Pauls ir viens no mūsu nacionālajiem dārgumiem. Viņš ir pelnījis filmu. Un arī mēs, latvieši, esam to pelnījuši.

Respektīvi, šai filmai nav nekāda valsts atbalsta.

Nē. Šī filma ir producenta iniciatīva. Un pilnībā tapusi par privātu naudu. Viņš atbrauca ciemos un pajautāja, vai es būtu ar mieru veidot filmu par Paulu. Es biju ar mieru.

Īstenībā tas ir ideāls variants – producents tevi uzrunā, un režisoram nav jānodarbojas ar inteliģento ubagošanu.

Naudas nebija daudz, bet filma ir tapusi.

Filma tapa samērā ātri – nolemjam un darām...

Ar Ēriku satikāmies pagājušā gada novembrī. 7. decembrī bija pirmā filmēšanas diena, 7. maijā – pēdējā; Baltezera epizodei gaidījām, lai lapiņas saplaukst. 21. jūnijā pabeidzām montēt. Filmējām mēģinājumus, filmējām aizkulises koncerta laikā un pēc tam filmējām... vēl. Mēģinājumu process ir smalka lieta. Pauls ir precīzs – laikā sāk, laikā beidz. Viss saplānots pa minūtēm. Lai cik profesionāli būtu gan mūziķi, gan filmētāji, kameras klātiene tomēr traucē. Un vēl vairāk traucē, ja mēģinājumu procesa laikā kāds vēlas tevi intervēt... No vienas puses man nudien bija neērti, bet no otras – filma taču jāuztaisa! Sapratu, ka ar mēģinājumiem un koncerta aizkulisēm ir par maz. Zvanīju Raimondam, lai vienotos par vēl kādu tikšanos. Viņš, protams, mēģināja atrunāties, ka viss jau ir pateikts tanī žurnālā, tanī avīzē, tanī televīzijā. Atsmaidīju, ka avīzi ekrānam nepiekāršu. Un piebildu, ka viņš pats taču, strādājot pie kāda skaņdarba, neliksies mierā, kamēr nebūs sasniegts tas, kas vajadzīgs; tāpat arī es nelikšos mierā! Būdams profesionāls cilvēks, viņš saprata. Un pieņēma. Esmu no sirds pateicīga Maestro, ka viņš bija ar mani un mūsu uzņemšanas grupu tik pacietīgs. Un arī atklāts. Viņš ļāva mums ielūkoties mazāk zināmajā Raimondā Paulā. Jo ir jau tā: kas tad viņu nezina? Bet kurš tā pa īstam pazīst?

Ir gan sarakstītas arī grāmatas par Raimondu Paulu!

Ir grāmatas, ir arī filmas, tomēr mūsu darbā viņš atklājas tāds – agrāk neredzēts, nezināms. Kaut vai tādēļ, ka agrāk viņam nav bijuši 75 gadi. Katrā dzīves posmā cilvēks atklājas citādi. Klāt nāk ne tikai gadi, arī atziņas. Kaut kas tiek no jauna pārvērtēts. Pauls tik brīnišķīgi stāsta par bērnību, vecākiem, māsu, par savu ģimeni, aizgājušajiem draugiem, par vientulību, par skatuvi, kas ceļ, glābj un dod patvērumu...

Filmā Pauls atklājas tāds, kādu viņu pazīst vien nedaudzi. Jā, viņš ir skatuves cilvēks, ļoti talantīgs un absolūti profesionāls, taču… arī viegli ievainojams, sirsnīgs.

Filma tātad stāsta par visu viņa dzīvi, tas ir portrets, nevis šā konkrētā brīža inscenējums?

Inscenēts nav nekas. Protams, es nevaru pretendēt uz to, lai viņš par savu dzīvi būtu izstāstījis visu. Neviens mēs arī paši par sevi nespētu izstāstīt visu. Taču tas, ko viņš saka un dara kameras priekšā, ir godīgi un patiesi. Tā nav spēle, un tas ir ļoti svarīgi, jo liels mākslinieks jau var arī radīt savu publisko tēlu. Šoreiz mēs redzam lielu mākslinieku un vienlaikus arī patiesu cilvēku.

Cik daudz šajā filmā ir no jums? Viens ir veidot raidījumu par kādu cilvēku – par viņa biogrāfiju, tās faktiem un tamlīdzīgi. Otrs ir veidot filmu. Šis žanrs tomēr prasa vairāk izpausties arī pašam režisoram.

Es protu divas lietas – mīlēt un klausīties. Veidojot portretu, tas ir ļoti svarīgi. Tas palīdz gan režisora, gan žurnālista darbā. Patiesībā tas ir vienīgais man zināmais veids, kā tu vari kaut drusciņ ielūkoties cilvēka dvēselē.

Ja tu skaties ar mīlestības acīm, tad ieraugi cilvēku tādu, kādu Dievs viņu ir iecerējis.

Arī tad, kad filma bija tapusi, tā tomēr palika kā bonuss koncertdiskam?

Sākotnēji tik tiešām es pati to dēvēju par piedevu koncerta diskam. Bet Ēriks noskatījās filmu un pateica: "Tu kļūdies, tā nav piedeva! Tā ir filma." Protams, tas jau nav mans nopelns vien, kino ir komandas darbs, un komanda mums bija nudien lieliska – operators Gvido Skulte, skaņu režisors Normunds Deināts, skaņu operatori Klāvs Siliņš un Oskars Doma, montāžas režisore Sandra Alksne, videoinženieris Andris Zemītis. Un vēl arī producents Ēriks Naļivaiko, kurš procesā neiejaucās, jo pilnīgi uzticējās man un mūsu komandai. Un ar rezultātu bija apmierināts. 5. septembrī Ēriks sarīkoja tādu kā filmas pirmizrādi savējiem – sapulcināja visus projektā iesaistītos cilvēkus: mūziķus, gaismu un skaņu meistarus, māksliniekus, skatuves strādniekus, kori, mūsu uzņemšanas grupu. Klāt bija arī Pauls. Tiesa, viņš filmu bija redzējis jau augustā, kad no Vīnes atnāca gatavie diski. Cik sapratu, šim nolūkam viņš pat speciāli bija iegādājies blu-ray atskaņotāju. Taču pēc seansa viņš vienalga izskatījās aizkustināts un pateica tikai divus vārdus: "Labs darbs!" Ko tādu dzirdēt no Maestro nudien ir kas īpašs. Pēc tam mani sirsnīgi apkampa Jānis Streičs un teica, ka esot trīsreiz apraudājies. Un arī tas bija īpaši. Jo nav jau svarīgi, ko režisors saka pirms filmas, svarīgi, ko saka skatītāji pēc tās. Tāpēc, ko tur slēpt, pirmajā seansā jutu nelielu satraukumu. Zināju, ka zālē ik pa brīdim atskanēs smiekli – ar Raimondu jau citādāk nevar. Taču bija arī tādi brīži, kad pēkšņi iestājas klusums. Tāds dziļš un nopietns, kad kaklā un acīs kaut kas iekņudas. Un vēl man bija milzīgs prieks un gandarījums, kad pilnīgi negaidīti vakarā man piezvanīja Paula dzīvesbiedre Lana un pateica, ka tādu Raimondu, kāds viņš atklājas mūsu filmā, pazīstot tikai retais.

Šādi vērtējumi, loģiski, ir svarīgi, jo ieguldīts taču liels darbs!

Jā, man tas ir ļoti svarīgi. Zinu, ka ir autori, kas lepojas, ja varonim nepatīk. Re, kā mums ir izdevies! Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Jā, tas patiešām ir cits stāsts... Filma būs kinoteātros, bet vai to jau var nopirkt blu-ray disku formātā?

Diskus ar filmu un lielo koncertu, kā arī 74 lappušu grāmatu par Raimondu Paulu var nopirkt internetā, "Biļešu paradīzes" mājas lapā (sk. resursus). Tas ir Ērika projekts, viņa bizness. Viens disks, šķiet, maksā 75 latus, tādēļ daudziem droši vien vienkāršāk būs nopirkt biļeti un vismaz filmu noskatīties kinoteātrī. Man patīk Ērika attieksme – kad disks bija nācis klajā un filma parādīta projekta dalībniekiem, viņš jutās savu darbu padarījis. Un teica: "Nepošos apstaigāt iespējamos izplatītājus un lenti piedāvāt – ja kāds vēlas filmu izrādīt, laipni lūdzu, lai meklē mani pats!" SIA "Rīgas nami", kinoteātra "Splendid Palace" apsaimniekotāji, sameklēja Ēriku. Un vienojās, ka desmit dienas filmu rādīs piecos ikvakara seansos. Man tas šķita neprāts, jo filma tomēr ir dokumentāla, bet rīkotāji paskaidroja, ka vēlas, lai pēc iespējas daudzi cilvēki varētu šo filmu noskatīties sev ērtākā laikā.

Par godu Lāčplēša dienai Rīgas kinoteātriem ir īsts dokumentālā kino uzlidojums - tiks izrādītas vēl divas filmas: par "Čikāgas piecīšiem" un "Astoņi pilnmēneši" par Afganistānu.

Jā. Turklāt "piecīšus" rādīs tajā pašā kinoteātrī, kas ir ļoti labi – cilvēks atnāk, noskatās vienu filmu un tad var aiziet vēl uz otru. Iznāk tāds piepildīts latviešu dokumentālā kino vakars.

Minējām to jau sarunas sākumā, bet valstij tiešām vajadzētu veicināt un atbalstīt šādas filmas par cilvēkiem, kas ir nozīmīgi valstij. Neviens jau nav mūžīgs. Jūs interesētu šāds sērijveida projekts?

Manuprāt, tas varētu interesēt ne vien mani, bet arī skatītājus. Tiek taču fiksēts laikmets. Tomēr šis jautājums jāuzdod tiem, kas nodarbojas ar stratēģiskajām vīzijām.

Varbūt šādu filmu veidošana par privātu naudu ir labs veids, kā veicināt valsts finansējuma piešķiršanu turpmāk.

Tā varētu cerēt. Var jau būt, ka, sākot par to runāt, kāds tiešām sapratīs, ka nav jābaidās no tādas lietas kā valsts pasūtinājums. Nacionālais kino centrs varētu rīkot ideju un režisoru konkursu. Jo Pauls ir viens, bet ne vienīgais no mūsu nacionālajiem dārgumiem.

Tieši tā! Tas taču ir stāsts par mūsu identitāti un pašlepnumu, kas parasti uzplaiksnī 18. novembrī, bet varētu uzplaiksnīt arī biežāk...

Būtu labi, ja valsts svētku laiks būtu kulminācija, nevis vienīgais brīdis gadā, kad atceramies, ka mums ir ar ko lepoties.

Cerēsim, ka varētu tapt arī tāda portretfilmu sērija. Filma par Paulu ir tapusi. Esat savā radošajā dzīvē paveikusi daudz ko, bet nevaru nepajautāt par vienu lietu, kas manai un vēl jaunākai paaudzei ir gana pārsteidzošs fakts. Proti, runa ir par filmu "Tās dullās Paulīnes dēļ". Tā ir filma, kas uzskatāma par latviešu kino klasiku, bet amizantākais ir tas, ka runa ir par jūsu diplomdarbu Kinematogrāfijas institūtā!

Jā, man toreiz bija 22 vai 23 gadi!

Stāsts jau ir par to pašu – laiks aiziet un cilvēki jaunākās paaudzēs vairs nezina šādus faktus. Tādēļ vēlos palūgt īsu stāstu par šo tematu, lai kliedētu sajūtu, ka mūsu kino klasikā ir tikai tādi režisori kā Streičs, Varis Brasla un tamlīdzīgi.

Filmā ir lieliski un ļoti zināmi aktieri, kuri tādi bija jau tai laikā. Kā jūs šādus aktierus varējāt sarunāt savam diplomdarbam?

Zināju, ka uz galveno lomu gribu aicināt Lilitu Bērziņu. Man šķita, ka viņas karaliskajai stājai piedienētu arī kas dulls. Protams, visu ceļu no Rīgas līdz Asariem, līdz pat Valtera prospektam, kur tolaik dzīvoja leģendārā, neatkārtojamā, izcilā aktrise, no satraukuma viegli trīcēju.

Lilita bija zvaigzne, karaliene, dīva – bet es, zaļknābis iesācējs, gribēju viņai piedāvāt zārkā gulties!

Miks Zvirbulis, filmas operators, mani mierināja: sliktākajā gadījumā mums atteiks, izmetīs pa durvīm. Neizmeta! Kamēr es mulsu un nezināju, kā pabeigt iesākto teikumu, māksliniece atplauka burvīgā smaidā un atzinās – klusībā viņa par Paulīnes lomu esot sapņojusi, kolīdz izlasījusi Vizmas stāstu "Literatūrā un Mākslā". Vienubrīd gribējusi pat iemācīties no galvas un sagatavot tādu kā solo numuru koncertiem, tikai bažījusies, ka nejaudāšot tik garu gabalu bez aizķeršanās atcerēties, gadi tomēr.

Šo filmu pieminēju gan tādēļ, ka tas ir ļoti interesants fakts jūsu biogrāfijā, gan tādēļ, ka mūsdienu latviešu kino patiesībā pietrūkst šādu īsu, vienkāršu un kolorītu filmu.

Varbūt tāpēc darba nosaukums filmai par Raimondu bija "Tā dullā Paula dēļ"! Beigās tomēr nolēmām, ka tas ir pārāk lokāli. Un personiski. Nezinu, vai īsti drīkstu to jau publiskot, bet Māris Putniņš pirms dažām dienām man piezvanīja, lai uzaicinātu par režisori vēl vienam dullam projektam. Viņš raksta scenāriju traģikomēdijai, kas varētu sapulcēt visus latviešu vecās paaudzes aktierus. Sižets tik dulls un reizē smeldzīgs, ka tas jau kļūst interesanti...