Pērn novembra beigās sadarbībā ar Nacionālo Kino centru veidoju materiālu par jaunajām, drīzumā gaidāmajām pašmāju spēlfilmām. “Kolka Cool”, kas tad vēl tika dēvēta par “Nāve tev”, tika minēta kā filma, kas jau pēc nepilna mēneša nonāks uz kinoekrāniem. Kas notika, kāpēc tā tur nonākusi tikai gadu vēlāk?

Toreiz mūsu filmu studija (“Fa filma” - red. piez.) nebija oficiāli izsūtījusi tādu informāciju. Tā nāca no Kino centra. Mums vienkārši ieilga darbs – ar pārfilmēšanu, ar montāžu, ar filmas apstrādes procesu. Izvēlējāmies neiet analogo ceļu, bet “pārdzīt” filmu uz DCP - Digital Cinema Package. Filma ir arī ansambļa filma – tai ir četri vai pat pieci varoņi, kas ir sabalansēti.

Ansambļa filma tātad nozīmē to, ka tajā viss aktieru ansamblis ir vienlīdz svarīgs?

Jā, tas nozīmē, ka netiek portretēts viens galvenais varonis. Tāda filma, piemēram, ir Roberta Altmana “Short Cuts”.

Šī filma cenšas nivelēt visu, kas ir sociāls vai šodienīgs. Arī melnbaltais tika izvēlēts kā tāds absolūtais attēls. Arī kostīmos ir uzsvērts pat tāds pārāk banāls sportiskais šiks, kas ceļo no teātra atpakaļ uz kino. Doma ir tāda, lai filmai nebūtu sociālas identitātes, lai tā būtu vairāk estētiska vērtība, kad emocijas ir svarīgākas par varoņu sociālajiem dzīves apstākļiem un tādām lietām.

Nosaukums “Kolka Cool” ir kā pasvītrojums tam, ka filma ir komēdija vai vismaz gana ironisks darbs?

Jau iepriekšējais nosaukums “Nāve tev” patiesībā nāk no vietas nosaukuma Kolka...

Jā, Kolka lībiešu valodā nozīmē “nāve tev”.

Nuja. Un Kolka bija viena no filmēšanas vietām. Arī Bolderāja, Rīga, Dundaga, bet Kolka kaut kā aizķērās tai nosaukumā. Kad filmējām tur, filmēšanas grupai “Nāve tev” iegājās kā darba nosaukums, kas šķita interesantāks par iepriekšējo - “Trīs dienas”. Tas pielipa. Taču beigās nomainījām to pret ne tik dramatisku.

“Monotonija” bija vairāk dramatiska filma. Tā kā jau gana ilgu laiku tiek solīta drīza jaunās filmas nonākšana uz ekrāniem, par to apkārt klīst dažādas runas. Arī tādas, ka “Kolka Cool” ir tāds kā “Monotonijas” turpinājums. Tā gan nešķiet jau pēc nosaukuma vien.

Tas arī tā nav.

Tā, redz, ir – jo vairāk filmu marinē, jo vairāk ap to veidojas stāstu!

Jā, jau daudz dažādu viedokļu! Mums, kā zināms, netraucē runāt par lietām, ko neesam redzējuši. Ieskaitu arī sevi, man tas šķiet pat interesantāk. Taču filma tiešām nav “Monotonijas” turpinājums. Tas ir mēģinājums iet savādākā virzienā kaut vai stilistiski. Arī vairāki aktieri, kas bija “Monotonijā”, parādās arī šeit. Tā ir zināma veida saistība, bet noteikti savādāk būvēta. Es pat negribu, lai šo filmu saista ar “Monotoniju”, jo tā tiešām bija sociāla filma, ļoti pastāvošo situāciju komentējoša.

Viņi ir ļoti labi aktieri. Artuss Kaimiņš arvien ātrāk attīstās un kļūst arvien interesantāks. Un ar Ivetu Poli jau bijām ļoti labi sastrādājušies. Kaut kā ar viņiem un vispār šo filmēšanas grupu viss ir ātrāk, saprotamāk. Tā vienkārši šķiet ērtāk!

Pasaulē jau arī ir daudz režisoru, kuriem ir principā vieni un tie paši aktieri, kas redzami no filmas filmā.

Jā, nav lielas “cepšanās”. Protams, var izvēlēties bezgalīgi, bet ir vieglāk strādāt ar tiem, ar kuriem jau esi sastrādājies.

Mūžīgais jautājums – Latvijā vispār ir kinoaktieri?

Savā ziņā tie, ko nosaucu, arī ir.

Kinoaktieris no teātra aktiera atšķiras ar to, ka spēlē ar acīm. Teātrī ir svarīga psihofizika, citi spēles noteikumi. Kino ir kā mazā zāle – viss ir daudz intīmāk.

Īpatnība ir arī tāda, ka kinoaktieri kustas mazliet palēnināti. Ir pat vajadzīgs tāds treniņš, jo kadrs ir jāpiepilda un tas ir neliels. Un te ļoti svarīgas ir arī jau minētās acis.

Ko no šīs filmas īsti gaidīt tā sauktajam tipiskajam skatītājam, kurš pārsvarā kinoteātros patērē tur piedāvāto lielās Holivudas produkciju? Viņš attiecīgi kaut ko ļoti gaida arī no vietējās produkcijas, kas nonāk tajos pašos kinoteātros...

Skatītājs, kurš pārsvarā skatās Holivudas produkciju, no vietējās negaida neko! Viņu arī ir pagrūti ar kaut ko pārsteigt. Standarta Holivudas produkcija, ko uztveram ar tādu negatīvu pieskaņu, vienkārši ir filmas, kas izkliedē domas, ļauj atpūsties. Ir cits kino, kas savukārt piedāvā pārsteigumu, izaicinājumu.

Respektīvi uz nosaukuma “Kolka Cool” labāk neuzķerties un tāpat gaidīt ļoti sarežģītu un nesaprotamu pašmāju kino?

Es nedomāju, ka tas ir ļoti sarežģīts un nesaprotams. Man jau šķiet, ka esam darījuši visu, lai tas būtu pēc iespējas vienkāršāks. Lai tur pēc iespējas mazāk būtu nesaprotamā. Tie ir, kā jau minēju, tādi absolūtā kino meklējumi. Filma, ko varētu vienreiz izveidot, un kino pēc tam vairs nebūtu jāuzņem. Šo filmu varētu rādīt atkal un atkal kārtējos Ziemassvētkos, un tā nekad neapniktu.

Tas jau ir labākais, kas ar filmu var notikt!

Krieviem ir labs paraugs – veca filma, kas saucas “Likteņa ironija”. Tas savā ziņā ir tas krievu absolūtais kino, kas ļoti stabili turas savās pozīcijās.

Tam pat nesen tika radīts salīdzinoši sakarīgs turpinājums.

Diemžēl neesmu to redzējis, bet ir ticami, ka arī tas varētu iegūt zināmas kases pozīcijas.

Pašam gana ilga pabūšana Kalifornijā arī deva to holivudisko sajūtu, vai tas ne vienmēr ir tik cieši saistīts?

Tas dalījums “Holivuda” un “Anti-Holivuda” industrijas kategorijās parasti neeksistē. Tur tas šķiet stipri pārspīlēts. Vienkārši ir industrija, kurā ir vairākas nozares. Ir plaša patēriņa, masu skatītāja preces, ir arī tādas, kas vairāk orientētas uz kādu konkrētu nišu. Tas atkarīgs no katra producenta, no katra režisora izvēles.

Bieži jau tas ir arī naudas jautājums – tie budžeti tā dēvētajām “popkorna filmām” tomēr ir ievērojami lielāki.

Holivudā dominē tā saucamais “High Concept”, kad primārais ir vizuālais elements, kas varētu radīt skatītāju interesi. Labs piemērs ir filma “Coyote Ugly”, kuras veidotājiem šķiet, ka skatītāji vēlētos redzēt, kā puskailas meitenes dejo uz bāra letes. Attiecīgi viss filmas sižets jau ir pakļauts tam, lai ar šo attēlu komunicētu. To piedāvā plakātos, ar to ieinteresē skatītāju, un tas ir tas, ko šī filma arī piedāvā. “High Concept” principā ir Holivudas vadmotīvs. Vēl viens lielisks piemērs ir “Top Gun”, kas būtībā ir viens garš videoklips, kas slavē ASV armiju, it īpaši pilotus un lidmašīnas. Man personīgi “High Concept” ir ļoti interesants žanrs. Tas arī ir kaut kas absolūts.

Iespējams, ka Holivuda pat cenšas izveidot tādu filmu, kurā nebūtu nekā, ko atcerēties. Skatītājs to momentāni aizmirstu un skatītos atkal un atkal, katrreiz maksājot desmit dolārus!

Turpinot par Kaliforniju – vai tam mūsu vietējam jaunajam režisoram tiešām ir jēga braukt uz turieni un mēģināt kaut ko saprast par lielo kino?

Ir! Jebkura pieredze jau ar kaut ko ir svarīga. Es gan neesmu tas, kuram vajadzētu dot ieteikumus jaunam režisoram, jo esmu visu darījis nepareizi. Taču Kalifornijā tiešām visvairāk ir jūtama šī industrijas klātbūtne. Tur tomēr tiek diktēta pasaules kino gaume, un saskarsme ar to ir vērtīga. Vienalga, vai tu to izmanto vai neizmanto. Var arī nostāties pret to, bet tā ir pieredze.

Kādā ziņā esi darījis visu nepareizi, ja darba dēļ ir būts tik daudzās pasaules vietās, ir gūti panākumi starptautiskā līmenī?

Ir pareizas karjeras pamatojumi – īsākais ceļš jāiet tajā virzienā un tamlīdzīgi. Es vienmēr esmu dzīvojis intuitīvi un impulsīvi. Man ir paticis mainīt savu dzīvi par 180 grādiem, izvēlēties nākamo maršrutu, nezinot galamērķi.

Man šķiet, ka tieši nejaušība, sagadīšanās ir radošais faktors, kas palīdz tikt ārā no dramaturģiskiem strupceļiem.

Nejaušība ir viens no faktoriem, kāpēc man arī patīk strādāt ar minētajiem aktieriem. Nejaušais ceļš vienmēr ir vispārsteidzošākais un visinteresantākais, kas neļauj novest kādu konkrētu situāciju līdz absurdam.

Tas nozīmē, ka aktieri ir kā līdzdalībnieki radošajā procesā?

Jā, jo tā ir vieglāk. Jau no Platona un Sokrāta laikiem tomēr esam iemācījušies attīstīt savas domas sarunās. Tas ir interesantāk un pat jautrāk.

Arī dzīvāk!

Arī dzīvāk un... vienkārši ātrāk. Domas jau nedzird, tās vajag izteikt.

Nu, zinātniekiem vēl pie šī nedaudz jāpastrādā...

Lai viņi ar to nodarbojas, jā. Man tomēr labāk patīk sarunāties.

Viena no tādām diezgan krasām dzīves pārmaiņām bija arī dokumentālā kino nomainīšana pret spēlkino. Tas laikam jau bija apzināti?

Laikam, jo ar spēlkino nodarboties ir vieglāk. Pēdējā filma, kas mani par to īpaši pārliecināja, bija “Bet stunda nāk”, kur skaidri bija manāms, ka, tiklīdz ar abiem galvenajiem varoņiem bijām nonākuši kaut kādā saskaņā un izrunājuši, kā filmēsim, bija daudz vieglāk strādāt. Man pēc kaut kāda zināma laika vienkārši apnīk plīties cilvēkiem virsū. Labāk ir darīt to kopā ar domubiedriem, kas ir piekrituši kaut ko līdzīgu veidot, nevis izdomāt visādas viltības, lai notiek tas, ko tas konkrētais cilvēks varbūt nemaz negrib.

Taču spēlkino prasa vairāk naudas!

Jā, bet to naudu ir arī vieglāk dabūt!

Kā tad tur īsti ir? Kad runāju ar Māri Martinsonu, viņš izteicās, ka tie, kas sēž un gaida to lielo naudu no valsts un neko uz priekšu nedara, paši vien ir vainīgi, jo ir jāiet un pašam jāmeklē. Ir citi, kas kategoriski uzsver – nauda ir aptrūkusies, ja nedosiet vēl, tad filmas vienkārši nebūs!

Mans skatījums ir tāds - ja ir problēmas, tad ir risinājumi. Ja pameklē, tad vienmēr var atrast.

Problēma droši vien ir tajā, ka daudzi režisori sevi uztver kā māksliniekus, kuriem nauda nemaz nav jāmeklē. Tai ir jānāk pašai.

Industrijā to sauc par “Soft Money Club” un “Hard Money Club”. Pirmais attiecas uz subsīdiju naudu, kad ir iestrādātas taciņas un zināmi spēles noteikumi. Plašos vilcienos Holivuda neko daudz neatšķiras no subsidētā Eiropas kino, jo tāpat projekti tiek iesniegti lielām studijām, kuras tad dažus arī atbalsta, izvirzot vairākus komercnosacījumus...

Cik liels ir jaunās filmas budžets?

Virs 300 000 latu. Lielākā daļa ir valsts atbalsts, ir arī Eiropas atbalsts, ir privātais finansējums no firmas “Capital” un citu atbalstītāju puses. Es uzskatu, ka ir pareizi, ja lielākais finansiālais atbalsts nāk tieši no valsts, jo tad varam veidot filmas, kas lielā mērā atspoguļo nacionālu domāšanu, ir ar nacionālu tematiku vai vismaz ļauj latviešu kultūrai nelīdzināties citām.

Jaunā filma tiešām ir par Augškurzemi?

Jā, un domāju, ka tas estētiskais kino virziens ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai izveidotu šāda nacionāla kino kultūru. Tādā veidā var uzsvērt savu savdabību, savu identitāti. To vispār, man šķiet, var definēt tikai caur kultūru.

Šobrīd, pateicoties “ļoti veiksmīgajai” politikai turklāt ir brīdis, kad tieši ir vēlme izteikti veicināt nacionālo pašapziņu. Kino noteikti ir viens no veidiem, kā celt savu pašapziņu, pašlepnumu.

Pašlepnumu tā mākslīgi celt tomēr īsti nevar.

To var mēģināt darīt caur sportu, bet tas ir ļoti gaistoši.

Visas šīs sporta komandas, kas sasniedz kaut kādus augstumus, jau pēc kāda laika var atkal nonākt aizmirstībā...

Jau jaunnedēļ!

Jā, jaunnedēļ, jo mēs taču neskatāmies vecas futbola vai hokeja spēles! Bet dažreiz mēs skatāmies vecas filmas, lai kā arī būtu. Līdz ar to kultūrā ir svarīgāk ieguldīt nekā sportā. Es gan negribētu teikt neko sliktu arī par sportu – tam ir sava vieta un tas ir kas pilnīgi cits.

Drīzumā nāks klajā arī filma par basketbolu “Sapņu komanda 1935” – tāds kā abu šo sfēru apvienojums.

Tā laikam būs viena no tām retajām spēlēm, ko varēs skatīties atkārtoti!

Vispār var runāt par tādu Latvijas kino industriju? Varbūt tādas nemaz nav, ko tur vispār atbalstīt?

Par tādu industriju īsti nevar runāt, jo latviešu filmas top tik ilgi un smagnēji, ka nevar paspēt izveidot filmu profesionāļus. Viņu grupas, kas strādātu tikai kino. Tam viņi pievēršas tikai ārpus sava darba citur – teātrī, reklāmā vai vēl citā nozarē. Kino ir kā tāds hobijs. Līdz ar to, katru reizi, ķeroties pie filmas, viss ir jāsāk no jauna, no nulles. Kad filma ir pabeigta, viss atkal izirst. Mums jau arī tā filmas grupa ir salasīta no malu malām – operators ir anglis, asistents – francūzis, gaismotāji – lietuvieši, postproducēšanu mēs taisījām Ukrainā, piedaloties arī čehiem... Loģiski, ka šāda grupa ir kā skaista kolāža, kas pēc filmas izšķīst. Nav brīnums, ka jaunieši mūsdienās īpaši nealkst kļūt par montāžas režisoriem, kas patiesībā mūsdienās ir viena no vajadzīgākajām profesijām. Tāpat ir ar skaņu režisoriem un citiem. Tādējādi katra filma sanāk kā tāds karagājiens pret visu pasauli.

Visbeidzot, uz kurieni būs nākamais karagājiens?

Uz Ziemeļpolu! Veidojam filmu par tūristu grupu, kas dodas uz Ziemeļpolu. Izskatās, ka tā filma varētu tapt kopā ar skandināviem.

Spēlfilma?

Spēlfilma. Tēma ir tieši Arktika un biznesmenis, kurš vēlas baudīt dzīves augļus tagad un uzreiz un tāpēc pievienojas šādai tūristu grupai.

Aktieri būs mūsējie?

Visticamāk nē, jo ir skaidri vairāki nosacījumi, tai skaitā rēķināšanās ar konkrētiem aktieriem, kas nav no šejienes.

Skaidrs. Ar šo ir jāpasteidzas, jo Arktika, kā zināms, kūst!

Tāpēc jau vairs nevar gaidīt! Tas ir projekts, kas attīstās jau piecus gadus, bet ir par masīvu finansiāli. Tieši Latvijas apstākļiem. Labākajā gadījumā nacionālais finansējums varētu būt tikai kādi desmit procenti, tādēļ filma ir iecerēta kā kopprodukcija. Šis varētu būt līdz šim lielākais mūsu studijas gājiens. Cits virziens, kas iet pāri robežām, nevis ir izteikti nacionāls.