Lai latviešu veidotās filmas noskatītos pēc iespējas vairāk pašmāju skatītāju, tās ir jāpadara skatītājiem pieejamākas, šodien Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā pauda kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende.
- «Kolka Cool» aktrise: politikai kino nav vietas 13. janvāris, 2012
- Ministre: "Jaunais vilnis" ir labi pelnoša radošā industrija 8. novembris, 2011
Filmas jāiekļauj skolu bibliotēkās
Pēc ministres domām, viens no risinājumiem būtu filmu iekļaušana skolu programmās, savukārt otrs risinājums būtu Latvijā esošo kultūras namu pielāgošana gan filmu, gan operas un teātra uzvedumu demonstrēšanai.
Patlaban bez maksas latviešu filmas var skatīties Latvijas publiskajās bibliotēkās, savukārt Jaunzeme-Grende domā, ka filmas bez maksas varētu būt skatāmas arī skolu bibliotēkās.
Savukārt, piesaistot neizlietoto Eiropas naudu, Latvijā esošos aptuveni 520 kultūras namus varētu aprīkot ar nepieciešamo tehniku, lai tur varētu izrādīt filmas, izrāžu iestudējumus un kultūras raidījumu arhīvus, tādā veidā nodrošinot kultūras pieejamību laukos.
Jaunzeme-Grende skaidroja, ka aptuveni 60% no kultūras namiem ir siltināti, tādēļ tagad no būvniecības darbiem būtu jāpāriet pie šo namu saturu veidošanas.
Savukārt producents Vilnis Kalnaellis aicina filmu izrādīšanu iekļaut ne tikai skolu programmās, bet sākt jau ar bērnudārziem, piedāvājot mazajiem bērniem iepazīties ar animācijas filmām.
Televīzijas seriāli dominē
Režisore Virdžīnija Lejiņa skaidroja: ja pašmāju veidoto filmu noskatās 30 000 vai 40 000 skatītāju, tad tas šķiet ļoti daudz, bet televīzijas filmu «Likteņa līdumnieki» vienā vakarā pie saviem televizoriem savulaik noskatījās 240 000 skatītāju.
«Grūtajos laikos televīzija ieņem īpašu lomu, tādēļ tādos brīžos ir jādomā, kā cilvēkiem piedāvāt pārraides, kurās runā par kultūras lietām.
Patlaban ir daudzi raidījumi par politiku un sportu, bet vienīgais kultūras raidījums, kas palika pēc finansējuma samazinājuma, ir «100 grami kultūras»,
kas arī attaisno savu nosaukumu,» akcentēja Lejiņa.Tāpat režisore pauda viedokli, ka sabiedrība dzīvo divās dažādās informācijas vidēs, jo viena daļa domā, ka laukos dzīvo cilvēki, kurus nekas neinteresē. «Braukājot apkārt pa laukiem, esmu sastapusi tur dzīvojošos cilvēkus, kuri dzīvo brīnišķīgi savrupā, bet ļoti garīgā gaisotnē. Mēs šeit runājam, ka tur ir liela postaža, bet tur cilvēki vēlas redzēt īstu mākslu un kultūru, jo tie televīzijas šovi un citas muļķības viņiem ir līdz kaklam,» pauda Lejiņa.
