Kopš filmas uzņemšanas sākuma ir pagājuši septiņi gadi. Ticēji, ka «Mona» reiz nonāks uz kinoteātru ekrāniem?

Nezinu, vai ticēju... Cerēju! Protams, ka tad, kad bija pagājuši jau pieci gadi, likās – ai, nekas tur nebūs. (Domā.) Man tādēļ patiess prieks, ka šis brīdis tomēr ir pienācis. Septiņi gadi tomēr... (Smaida.)

Pirmizrādes dienā, skatoties filmu, mēģināju visu tvert kopumā. Un gandarījums bija pavisam noteikti – vismaz par savu darbu. Jo radošā komanda bija super, un radošo procesu atcerēties arī ir ļoti patīkami – ar nakts uzdzīvēm šad un tad... Cēsīs bija interesanti, bet to es labāk nestāstīšu. (Smejas.) Tas bija tik sen, ka, atklāti sakot, daudz kas jau ir aizmirsies.

Kā klājas taviem filmas kolēģiem?

Esmu dzirdējis, ka Sauļus Balandis, kurš filmā atveido Tomu, turpina spēlēt teātra izrādēs Lietuvā. Uz filmas pirmizrādi viņš diemžēl netika, jo tieši tajā vakarā viņam vajadzēja aizstāt kolēģi, kurš tieši pirms izrādes salauza roku. Belicka... laikam viņa pašlaik ir Londonā. Mēs ar Pēteri Liepiņu esam tepat teātrī, Juris Gornavs vairs nav teātrī, Valmieras teātra aktrises joprojām ir savā teātrī. Nu, apmēram tā. Ak jā, un Jana Sekste, kura filmā spēlēja Ievu, tagad ir Maskavā un, ja nemaldos, spēlē pie Oļega Tabakova.

Esi izvirzīts «Lielajam Kristapam». Ar kādām sajūtām gaidi festivāla noslēgumu?

Man tajā dienā teātrī ir izrādes, un, atklāti sakot, nezinu, ko es gaidu. Ko es tur varu ietekmēt? Jo, neatkarīgi no tā, ko domāju, tāpat viss notiks. Tāpēc īpaši neiespringstu. Taču tas, ka latviešu kino kaut kas notiek, ir apsveicami, un par to būtu jāpriecājas. Rau, kā «Mona» tapa septiņus gadus, «Golfa straume» – divpadsmit... Man gan tas liekas mazliet absurdi...

Tu esi teātra aktieris. Vai tev līdz tam bija kāda kino pieredze?

Nebija gan. Ja tu man prasi, kāda ir atšķirība starp teātri un kino – tas ir kaut kāds pavisam cits process. Nekad jau nefilmē hronoloģiski – tādā secībā, kā filmā risinās notikumi. Kino varētu salīdzināt ar maratonu, savukārt teātrī ir kā sprintā - īsā distance. Kino tu nofilmē četrus vai piecus dublus, tā arī vairs neko es ietekmēt tālāk nevaru. Teātrī savas kļūdas varu labot nākamajā izrādē.

Kāda bija pirmā doma, uzzinot, ka tevi aicina piedalīties Kolmanes filmā?

Jautājums, kāpēc tiku izvēlēts, mani nenodarbināja. (Smejas.) Priecājos par uzaicinājumu, piedalījos fotoprovēs un videoprovēs, un varu atklāt, ka videoprovēs tiku izmēģināts arī galvenā varoņa Tomasa lomai (viņu filmā atveidoja lietuviešu aktieris Sauļus Balandis – red.). Beigās filmas autori palika pie tā, ka tomēr būšu Henks.

Kā tu raksturotu savu varoni? Jo, skatoties filmu, viņš atstāja apmēram tādu iespaidu: man ir slikti, es piedzeršos; draudzene mani negrib – pārgulēšu ar citu...

Man negribētos dalīt kategorijās, un vēl mazāk teikt, ka Henks ir vidējais latviešu vīrietis... Atklāti sakot, latvisks man viņš šķita tādā ziņā, ka nerunā par savām jūtām. Iespējams, ka tas gan vīrietim ir raksturīgi – mazāk runāt. (Domā.)

Visā filmā viņš man šķita vienīgais, kurš vispār Monu mīlēja, un viņa mīlestība izpaudās praktiskās lietās – durvju salabošanā un tamlīdzīgi.

Nu, tāds praktisks cilvēks, nevis runātājs par jūtām.

Tu saskati kādu līdzību starp sevi un Henku?

Agrā jaunībā tiešām tā bija: ak neiet? Nu tad jāpiedzeras... Nu, tādi pusaudža gājieni. (Smejas.) Nekas cilvēcīgais man nav svešs. Kā jau visiem.

Droši vien no filmēšanas procesa tev prātā aizķērusies ne viena vien spilgta epizode...

Laikam jau tā bija filmēšana lopkautuvē – tas bija ļoti interesants process. Cūkas zāģēšana... Filmā vajadzēja kadrus, kur Henks zāģē cūku, tādēļ pirms tam gājām skatīties, kā reālajā lopkautuvē darbojas konveijers. Tur bija puisis, kurš visu ierādīja, un es arī pamēģināju. Nākamajā dienā, kad bija jāfilmē tā epizode, man kļuva drusku neomulīgi, bet nekā – biju apsolījis...

Režisore teica, ka pēc šo ainu filmēšanas vairāki aktieri esot kļuvuši par veģetāriešiem. Tu neesi viens no viņiem?

Man garšo gaļa, un es esmu gaļēdājs! (Smaida.) Kad pirmo reizi aizbraucām skatīties lopkautuvi, bija tā mazliet neērti...

Pats esmu audzis laukos, un cūku bēres man nav nekas svešs.

Bet, ieejot kautuvē, kur ir konveijers, ar tām emocijām kļūst interesanti. Varbūt kādas divas minūtes man negribējās ēst gaļu. (Domā.)

Vienubrīd filmā tu pārtopi par īstu briesmoni....

Jā! Un tad uz savas ādas izbaudīju, kas ir plastiskais grims. Filmā īsti labi laikam nevarēja saskatīt, kas es esmu, bet tie puiši, kas ar mani strādāja, ir pasaules līmeņa plastiskā grima mākslinieki no Maskavas, un strādāt ar viņiem tiešām bija īsta bauda.

Izklausās, ka tas bijis visnotaļ interesants process...

Vienmēr, kad skatos fantastikas filmas, kur darbojas citplanētieši, esmu domājis – viņiem ir kolosāls plastiskais grims! Bet tā grima uzlikšana ir nenormāli ilgs un sarežģīts process, un, ja seriālā jāfilmējas ar plastisko grimu, tas katru dienu jāliek četras piecas stundas. Es to nevarēju izturēt, un tad,

kad man lika plastisko grimu, nevarēju skatīties spogulī,

jo man momentā piemetās klaustrofobija. (Smejas.) Man šķita, ka smoku nost, tādēļ spoguli liku aizvākt prom... Pēc tam nebija nekādas vainas, un tas tiešām bija ļoti interesanti! Varu atklāt, ka epizodē, kur briesmoni mērcēja lopkautuves vannā, tas nebiju es, bet Juris – kaskadieris. Man līst zem ūdens un izbaudīt to, kā darbojas mehānismi, uz savas ādas nenācās... (Smaida.)

Ja tā padomā, tā Henka pārtapšana briesmonī bija kaut kas linčisks – tā kā sapnis, kā fantāzija, tā kā skaistule un briesmonis. Viss kopā. Un pārtapšana briesmonī nebija nekas šausmīgs...

Tev jau arī filmas dēļ nācās uzlabot fizisko formu.

Kad mani apstiprināja lomai, tad pieteica, ka vajag uzlabot fizisko formu, jo Henks ir miesnieks – tātad fiziska darba strādnieks. Sāku trenēties, un man bija brīnišķīgs treneris – Raimonds Īrists. Paldies viņam! Un lai viņš man piedod par visu... (Klusē.) Diemžēl tagad trenēties turpinu ar pārtraukumiem: man ir traumēts plecs, ir slodze teātrī, mājās mazs bērns, nogurums. Bet droši vien atkal atsākšu trenēties. Vismaz es tā ceru.

Teici, ka piedalīšanās filmā tev deva labu pieredzi. Vai tu būtu gatavs filmēties vēlreiz?

Filmēšana ir interesants un aizraujošs, un vienlaikus arī grūts process. Kadram jābūt gatavam visu laiku, un emocija arī jānotur visu laiku. (Klusē.) Pagaidām gan neviens nav piedāvājis filmēties, bet, ja šādi piedāvājumi būs, neatteikšos. Jo, manuprāt, Latvijā neviens aktieris no iespējas filmēties neatsakās.