No 8.marta visos Latvijas kinoteātros jau skatāma jaunā un drosmīgā režisora Ivara Tontegodes veidotā latviešu komēdija «Sēņotāji», kas tapusi filmu studijā «Lokomotīve». Tontegodes filma stāsta par sieviešu lomu vīrieša dzīvē. Galvenais varonis atrodas triju prasīgu sieviešu ielenkumā un nespēj viņām pretoties līdz brīdim, kad nolemj meklēt dzīves jēgu un izeju no it kā bezcerīgās situācijas.
Filma «Sēņotāji» ir psihedēliskākais redzētais ārprāts kopš 1975. gada multfilmas «Ezītis miglā».
Apraksts: Pēteris ir pavisam parasts – dzīvo ar māti, strādā birojā, kolēģi viņu mazliet apsmej. Bet tas ir nieks, salīdzinot ar to, kas sākas, kad seksuāli agresīvā priekšniece nolemj Pēteri ņemt līdzi uz Āfriku. Un arī glītā kolēģīte sāk viņu aplidot. Noguris no uzmanības, Pēteris ar biedriem dodas uz poligonu lasīt psihedēliskās sēnītes. Sākas ceļojums, kas pilnībā mainīs Pētera dzīvi.
Pārdomas: Pēdējos divos gados latviešu kino ir apgriezies pilnīgi kājām gaisā un ļoti labā nozīmē. Proti, pašmāju filmas gāžas mūsu kinoteātros kā no pārpilnības raga, turklāt, tās nav supernacionālistiski patriotiskās sāgas par neko. Beidzot jauni un forši režisori rada modernu kino, eksperimentē un kā nu kuram labāk, bet kuram sliktāk tas izdodas, bet rezultāti ir acīm redzami. Ceru, ka tas turpināsies un arī nākotnē redzēsim jaunas un interesantas idejas un to realizācijas. Lai cik labs būtu fakts, ka arī pie mums viss notiek, ne vienmēr viss notiek labi.
Īsumā un satīriski, kas tad īsti notiek filmā «Sēņotāji».
Filma sākas ar daudzām un lieliskām kailām sieviešu krūtīm. Tad uz ekrāna parādās Centis Ūbele un visu sabojā. Pēc mūsu nemīļotākā efektologa Latvijā ģeniālās līderisma lekcijas nolasīšanas visi skaļi un braši izkliedz pašuzmundrinošu saukli, proti: «ES ESMU IDIOTS», tpu, es atvainojos, «ES ESMU IDEĀLS»! Tālāk mēs tiekam iepazīstināti ar filmas galvenajiem tēliem, galveno, memmesdēliņu Pēteri, kurš, sarunājoties pa telefonu ar mammu, solās vakarā palasīt priekšā grāmatiņu. Tad ar Pētera kolēģi, Mareka Balmaņa atveidoto pervertu, kurš pa telefonu kādai (kādam?) solās «izlaizīt visas vietiņas». Vēlāk ar Juri Milleru, kurš spēlējas ar zeķēm, un, tad visiem pārējiem.
Vēlāk mēs tiekam iepazīstināti ar Pētera mammu, kura tiešām ir kuce. Viņa klausās «Misteru Trololo», kontrolē nabaga Pēterīti un ir akla.
Pēteris cenšas gūt kaut kādu virsroku pār savu hitlerisko māti, tāpēc, sagriežot pirkstu, viņš satecina asinis mātes ēdiena šķīvī kečupa vietā. Viņa taču ir akla, tāpat neredz un mūsdienās viss tāpat pēc zirga garšo, acīmredzami nodomā Pēteris, hahāā!
Vēlāk viņam viss apnīk un ar draugiem dodas uz Ādažu poligonu lasīt mistiskās sēnītes. Pēc dažām nebūtiskām ķibelēm viņš jau sēž ar kolēģiem pie galda, skatās, kā kolēģi sūc «Cēsinieku», un sāk grauzt sēnes. Tad viņiem fonā sāk skanēt labāko Bolivudas filmu mūzikas izlase un pat mūsu pašmāju «Inekontijs Mārpls» un Pēteris sarunājas ar mūra sienu. Pēc pāris nevienam nesaprotamiem monologiem un ainām viņš kļūst vīrišķīgāks un pat stiprāks par Andra Kiviča labās rokas dūri, iemet aklo māti pansionātā, pasūta trīs mājas tālāk savu priekšnieci un, glāstot labību, it kā turpinot populāro filmu «Gladiators», viss var laimīgi beigties.
Man pret «Sēņotājiem» ir neskaitāmas pretenzijas, bet galvenokārt tās saturiskā daļa, no kuras vispār nenolasās filmas žanrs. Komēdijai tā ir pārāk nopietna, drāmai pārāk smieklīga. Iespējams, filmas režisors centās spert drošu soli komēdiju žanrā un pieteikt ko jaunu un absurdi foršu, bet jebkurā gadījumā tas nenostrādāja. Par līdzīgu, bet pozitīvu piemēru prātā nāk Džada Apatova (Judd Apatow) filma «Funny People», kura it kā visu filmu ir ļoti smieklīga, bet patiesībā tā ir ļoti skumja drāma par konkrētas sfēras cilvēkiem, kuriem vienkārši joki ir viņu ikdiena, lai kā viņi arī justos, ko darītu un cik pelnītu.
Arī pats režisora vēstījums savam skatītājam nenolasās. Es saprotu, ka filma ir par vīrieša mūžu un sieviešu lomu tajā. Par sieviešu atbildībām pret vīrieti un to pienākumiem. Par vīrišķību un nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Vai to sapratīs jebkurš skatītājs? Liela daļa epizožu ir ne par ko, tad seko kas izcili akcentēts, pretīgs vai smieklīgs, tad notiek sēnīšu rīšana un atrisinājums.
Ja godīgi, brīžiem tā bija tik garlaicīga, ka, lai arī filma ir tikai 77 minūtes gara, man tiešām prasītos to vismaz 60 minūtes īsāku.
Runājot par aktieriem, nesaprotu, kāpēc bija nepieciešams Centis Ūbele? Mūsu leišu lielveikals piemaksāja trūkstošos tūkstošus? Viņš ir briesmīgs aktieris un jau pašā saknē ar savu blāvo tēlojumu filmu iznīcināja.
Cepuri nost Sandrai Zvīgulei, kura atveido valdonīgo Pētera priekšnieci, vēl lielāks prieks un lielāks paldies Dacei Eversai, Pētera mammai, kuras atveidotais tēls bija patiesākais un labākais visā filmā. Ļaunās mātes tēls skatītajam nudien liek bīties un iedzen pret sevi cieņu, lai arī tas ir ļaunākais tēls šajā filmā. Andrejs Možeiko nespēlē slikti, bet to pierādīja tikai viņa monologi, šķiet, kamēr tēloja pajoliņu un memmesdēliņu; vienīgais, kas viņam sanāca, ir notēlot pavisam sliktu aktieri. Tieši viņš pirmo filmas daļu sabojā, tieši viņš filmas beigās parāda sevi no labākās puses.
Nobeigumā man tiešām prieks, ka tiek ražots tāds kino. Neskatoties uz to, ka filma ir slikta, man gribas teikt lielu paldies visiem, kas šo filmu ir veidojuši un strādājuši. Nesaprotu, kur paskrēja četri gadi filmas veidotājiem, bet paldies jebkurā gadījumā. Kino par šo filmu tērēt naudu nav vērts, bet, sagaidot uz TV ekrāniem, tā jāredz obligāti.
Vērtējums: 5/10
