Filmas nosaukums nācis no senas leģendas, kas vēstī par pelikānu, kurš pāršķēla krūtis, lai ar asinīm pabarotu savus tuksnesī badā un slāpēs mirstošos bērnus. Kristīgajā tradīcijā pelikāna tēls kļuva par simbolu Kristus upurim, kas nests, lai glābtu cilvēci, tādēļ nereti pelikāns parādās uz tabernākula – trauka, kurā glabājas svētais sakraments, Kristus miesa un asinis. Par pelikānu savā darbā «Dievišķā komēdija» raksta Dante, tas parādās Šekspīra «Hamletā», pelikāna upuris tiek apdziedāts arī liturģiskajās dziesmās - savā himnā «Pazemīgi Tevi pielūdzam» to piemin Akvīnas Toms, par to dzirdam Latgales baznīcu garīgajās dziesmās.

Šis baznīcas dziedājums, ko filmas režisors pirmo reizi dzirdēja sava vectēva bērēs no mirušā nakts apstāvētājiem, atstājis neaizmirstamu iespaidu.

«Pēkšņi viņi dziedāja vārdus latgaliski – es palikšu vientuļš bez tevis kā pelikāns tuksnesī – šie vārdi mani satrieca. Un, kad es sāku domāt par filmu, man bija uzreiz skaidrs, kas tas ir, – tas ir pelikāns tuksnesī, tā ir dzīves uztvere - ekstrēma ziedošanās. Reliģijai ir liela nozīme šai filmā, ne tādēļ, lai es paustu kādus uzskatus, vienkārši – cilvēki filmā ir saistīti ar reliģiju, saistīti ar nāvi, brīžiem tas ir viens un tas pats. Esmu daudz aizdomājies par cilvēkiem, kas ir ticīgi, - viņu sejās ir kaut kas īpašs, kas viņus padara citādus,» stāsta Viesturs Kairišs.

Pastāvīgā reliģijas klātbūtne, cilvēku ikdienas dzīves ritums, dabas diženums, dzīvība un nāve filmā savijas ar Gustava Mālera mūziku, radot pieminekli zemei, ko režisors sauc par mūsu zūdošo Atlantīdu.

«Es nevaru teikt, ka es saprotu latviešus pietiekoši labi, es nevarētu teikt, ka es saprotu latgaliešus, taču es domāju līdzīgi kā viņi. Man liekas, tā ir mentāli savādāka kultūra. Šī filma savā ziņā ir mīlestības dziesma no manas puses, lai cik brīžiem traģiska tā izskatītos. Tas ir mans mīlestības apliecinājums,» par filmu teic režisors.