Gandrīz vai neticami, bet viena no šīm pozitīvajām tendencēm ir pakāpenisks nozares finansējuma pieaugums, par ko lielā mērā jāpateicas kultūras ministres Helēnas Demakovas neatlaidībai. 2006. gadā filmu ražošanā ieguldītā nauda pirmoreiz pārsniedza miljonu latu – tas notika, pateicoties Ls 420 000, ko izdevās izcīnīt no budžeta grozījumiem. Nacionālā Kino centra direktore Ilze Gailīte-Holmberga priecājas, ka līdz ar grozījumiem 2006. gada finansējuma ziņā beidzot esam tikuši tuvāk igauņiem – viņu kino nozares finansējums ir vairāk nekā 4 miljoni eiro gadā. Tomēr joprojām Eiropas mērogā esam pastarīši – mazāks filmu nozares finansējums ir tikai Lietuvā, bet Maltā vispār nav nacionālās kinomākslas.

Nākamā gada valsts budžets izskatās vēl cerīgāk – kopējais finansējums pieaug par pusmiljonu latu un sasniedz Ls 1 569 200, no tiem ražošanai paredzēts precīzi miljons (pirmoreiz ražošanai tik liela summa paredzēta nozares pamatbudžetā; cits jautājums, cik no tā visa apēdīs aizvien pieaugošā inflācija...). Ražošanas naudu vēl papildinās Ls 470 000 no Valsts Kultūrkapitāla fonda, šī summa tiks sadalīta dažādu mērķprogrammu ietvaros. Jāpiebilst, ka līdztekus jau vairākus gadus eksistējošām kultūras programmām (starptautiski kopražojumi, līdzfinansējums ES fondiem un dokumentālo filmu programma Latvija šodien) Nacionālais Kino centrs administrēs līdzekļus arī jaunā, kinoteātru atbalstam domātā programmā Latvijas un Eiropas filmu izplatīšana Latvijā (Ls 25 000), savukārt VKKF izveidojis jaunu mērķprogrammu Latvijas filmu tiražēšana un izplatīšana (Ls 30 000). Kā liecina jauno programmu nosaukumi un nolikumi, tās galvenokārt gludinās filmu ceļu pie skatītāja, lai katrs no mums beidzot varētu ieraudzīt, kādas tad ir tās filmas, kas tiek uzņemtas par aizvien pieaugošo finansējumu.

Ko saka skatītājs?

Turpinot skatītāju tēmu, jāatzīst, ka nozares finansējuma pieaugums nedrīkstētu būt pašmērķis – svarīgi ir, lai par šo finansējumu uzņemtās filmas skatītājiem arī patiktu. Teorētiska atkāpe – nevar tomēr noliegt, ka darbojas arī likums par kvantitātes pāraugšanu kvalitātē, turklāt (piedodiet par atkārtošanos!) nav jēgas gaidīt, lai viena filma apmierinātu pilnīgi visu skatītāju cerības, ja katrs no tiem gaida ko pilnīgi citu – ģimenes filmu, bojeviku, melodrāmu, vesternu, komēdiju utt. Kaut vai šā iemesla dēļ nozares finansējumam jābūt tādam, lai gadā varētu uzņemt vismaz 4–5 dažādas spēlfilmas, nerunājot par pārējo spektru.

2006. gads mūs ar spēlfilmu pirmizrādēm īpaši nelutināja – galvenokārt tāpēc, ka nepietiekamā finansējuma dēļ netika pabeigtas vismaz četras solītās filmas, kuras nu gaidām 2007. gada ražā. Savus solījumus turēja Laila Pakalniņa, kura strādā salīdzinoši labvēlīga finansējuma apstākļos, tāpēc 19. maijā varēja Forum Cinemas skatītājiem sākt rādīt savu filmu Ķīlnieks, bet jau pirms tam piedalīties Berlīnes festivāla konkursā ar īsfilmu Ūdens. Savukārt Viesturs Kairišs 15. septembrī nodeva skatītāju vērtējumam spēlfilmu Tumšie brieži, kinoteātrī Forum Cinemas to noskatījās 4478 cilvēki.

Jāatzīst, ka minētās filmas neizpelnījās pārmērīgu latviešu skatītāju mīlestību, un īpaši jau Pakalniņas gadījums vēlreiz apstiprina teicienu par pravieti tēvzemē – Rīgā Ķīlnieku noskatījās 1530 skatītāju, bet pasaules festivālos toties viņas filmas vienmēr tiek augsti vērtētas, un arī Ķīlnieks 2006. gadā pabija, piemēram, Lokarno festivāla konkursa skatē. Tomēr Ilze Gailīte-Holmberga jau budžeta grozījumu dalīšanas laikā apstiprināja Nacionālā Kino centra nodomus turpmāk vairāk rūpēties par pašmāju skatītāju labsajūtu, filmu atbalstīšanā pārvietojot akcentus no festivālu produkcijas uz tautas kino pusi – tāpēc 2006. gadā tika konceptuāli izlemts uzsākt jaunās Jāņa Streiča spēlfilmas finansēšanu.

Ražas statistika

Tiesa, filmas starptautiskā karjera vienmēr automātiski neizslēdz pašmāju skatītāju interesi – to šogad spilgti pierādīja pilnmetrāžas animācijas filma Lote no Izgudrotāju ciema, kura Latvijā ievilinājusi kinozālēs jau 15 000 skatītāju, bet tūlīt februārī piedalīsies Berlināles konkursā. Protams, neaizmirsīsim, ka puse Lotes nāk no Igaunijas, bet Latvijas daļa šajā projektā ir pietiekami nozīmīga, tāpēc uz studiju Rija attiecas arī Lotes komerciālie panākumi, piemēram, Vācijā, kur izgatavotas 100 filmas kopijas kinoteātriem.

Mazāku latviešu skatītāju ievērību (4200) izpelnījās otra animācijas pilnmetrāža – Animācijas Brigādes starptautiskais projekts Trīs musketieri, tomēr jācer, ka skatītāju skaita rekordus tā sasniegs Francijas, Dānijas un Lielbritānijas kinoteātros un vēl 23 citās valstīs, kas nopirkušas filmas izrādīšanas tiesības, ieskaitot Ķīnu, Austrāliju, Jaunzēlandi un citas eksotiskas zemes.

Pavisam 2006. gadā ar valsts atbalstu pabeigtas jau minētās trīs spēlfilmas un divas pilnmetrāžas animācijas, vēl trīs animācijas īsfilmas un deviņas dokumentālās filmas (no tām Latvijas skatītāju interesi visvairāk izpelnījās Ināras Kolmanes Mans vīrs Andrejs Saharovs, bet starptautiskus panākumus – Lailas Pakalniņas Teodors). 2007. gada plānos ierakstītas septiņas pabeigtas pilnmetrāžas spēlfilmas un viena īsfilma, deviņas dokumentālās filmas un sešas animācijas.

Jāpiebilst, ka filmu finansiālie rādītāji apgāž ierasto stereotipu, ka kinoveidotāji dzīvo uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina – pateicoties arvien pieaugošai starptautisko kopražojumu praksei, vairāk nekā puse finansējuma 2006. gadā pabeigtajās filmās piesaistīta no ārvalstīm. Vēl viens ārvalstu ieguldījums – 2006. gadā Eiropas fonds MEDIA Plus piešķīris Ls 140 560 sešiem Latvijas filmu projektiem, kuri ir vēl tikai izstrādes stadijā.

Kinomuzeja jaunā dzīve

Nacionālā Kino centra apjomīgākais projekts 2006. gadā bija Rīgas Kinomuzeja jaunās dzīves uzsākšana jaunās telpās Peitavas ielā 10/12. Pavasarī konkursa kārtībā tika atrasta muzeja jaunā direktore – enerģiskā kinozinātniece Elīna Reitere ar Vācijā iegūtu maģistra grādu –, viņas komandā iekļāvās projektu vadītāja Agnese Zeltiņa un konsultante Dita Rietuma. Jau drīz Kinomuzejs aktīvi iezīmējās Rīgas kartē gan Muzeju naktī maijā, gan Baltajā naktī augustā, taču īstais jaunās dzīves sākums bija 14. septembris, kad tika atklāta 2006. gada jubilāram Jānim Streičam veltītā izstāde, ko veidoja māksliniece Anna Heinrihsone. Meistara jubileja tika nosvinēta vērienīgi – izstādei sekoja filmu retrospekcija kinoteātrī Rīga, koncerts Preiļu kultūras namā, grāmata Lāga dvēseļu straumei un MicRec izdots Streiča filmu mūzikas disks, izstādes apmeklētāju skaits tuvojas tūkstotim un tās darbības laiks pagarināts līdz 2007. gada martam. Paralēli jau sācies darbs pie nākamās jubilejas rīkošanas – 2007. gada maijā 85 gadi aprit citam lielam latviešu kinomeistaram Rolandam Kalniņam, turklāt Kinomuzejs neatmet arī plānus par plašākas sinematēkas, bibliotēkas un kinopreču veikaliņa veidošanu. Ilze Gailīte-Holmberga priecājas, ka muzeja plānus sāk atbalstīt arī komercstruktūras, piemēram, Rietumu banka savu artavu ieguldījusi ne tikai Streiča izstādē, bet piešķīrusi Ls 9000 arī videotēkas papildināšanai.

Ar dažādu institūciju atbalstu Kinomuzejā uzsākts vēl viens svētīgs darbs – pēdējo 15 gadu Latvijas filmu digitalizācija, un jau 2007. gadā sadarbībā ar valsts aģentūru Kultūras informācijas sistēmas plānots uzsākt darbu, lai nodrošinātu iespēju šīs filmas noskatīties jebkurā Latvijas bibliotēkā.

Varam mācīt citus

2006. gada notikumi apliecina, ka Nacionālais Kino centrs aktīvi attīsta arī starptautiskus sakarus. Septembra sākumā Rīgā notika jubilejas, desmitais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kurš pie mums apmeties uz palikšanu un turpmāk notiks katru gadu septembrī. Līdztekus filmu profesionāļiem svarīgām nodarbēm šis forums paredz arī interesantu programmu skatītājiem – aizvadītajā gadā filmu skate Bornholmas bērni atgādināja par desmit gadu izcilākajiem darbiem, kas tapuši ar foruma palīdzību, un arī 2007. gada septembrī būs ko redzēt.

Latviešu pieticībai varbūt šķiet dīvaini to atzīt, bet vismaz dokumentālā kino jomā mēs patiešām jau atkal (pēc pasaulslavenajiem Rīgas poētiskās kinoskolas laikiem) esam sasnieguši ievērības cienīgu līmeni arī Eiropas konkurencē un varam savas prasmes mācīt arī citvalstu kolēģiem. To apliecina 2006. gadā aizsāktā sadarbība ar Gruzijas kinematogrāfistiem – pateicoties Ārlietu ministrijas konkursā iegūtajam grantam 22 000 latu apmērā, septembrī Latvijā viesojās gruzīnu kinorežisoru un producentu delegācija, bet decembra vidū, kamēr Rīgā kinoteātra K. Suns pilnajās zālēs tika demonstrēta gruzīnu dokumentālo filmu izlase, Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi lekcijas par kinoražošanas un starptautiskas sadarbības smalkumiem lasīja mūsu producenti Guntis Trekteris, Uldis Cekulis, Ilze Gailīte-Holmberga un Simons Holmbergs, vedot līdzi NKC izdotu rakstu krājumu par dokumentālo filmu uzņemšanas pamatzināšanām. Tā kā Gruzijas filmu nozare pašlaik ir apmēram tādā stadijā, kādu Latvijā izdzīvojām pirms vairāk nekā desmit gadiem, gruzīnu kolēģi lūdz arī mūsu stratēģisko padomu industrijas sakārtošanā un kinopolitikas veidošanā.

Filmu likums vēl top

Diemžēl ir Latvijas filmu nozarē arī nemainīgas lietas šo vārdu sliktākajā nozīmē – jau 2005. gada nogalē tika minēts joprojām nepieņemtais Filmu likums. Toreiz cerējām, ka likums tiks pieņemts 2006. gada vidū, bet tas joprojām nav noticis. Daudz laika pavadīts, cenšoties izveidot nodokļu atlaižu sistēmas, lai Latvija būtu pievilcīga ārvalstu producentiem; diemžēl starptautiskas auditorkompānijas pētījums pierādījis, ka Latvijas esošā nodokļu sistēma neko tādu nepieļauj. Tomēr Filmu likumā ir iekļauta shēma, kas paredz atbalstu tiem ārzemju producentiem, kas Latvijā strādā sadarbībā ar vietējām filmu studijām. Topošajā likumā paredzēts arī obligāts valsts televīzijas atbalsts nacionālajai kinoprodukcijai, tomēr pagaidām LTV niecīgā budžeta dēļ nevar runāt par kaut cik nopietnām summām.

Joprojām aktuāls ir jautājums par padomju laikā ražoto latviešu filmu autortiesībām – topošais Filmu likums paredz, ka blakustiesības pieder valstij, tāpēc, ja likums šādā redakcijā 2007. gadā galu galā tiks pieņemts, beidzot būs legāls pamats ķerties pie veco labo filmu restaurēšanas un izplatīšanas. Un tad, piemēram, nebūs vairs jācieš gluži neloģiskā situācija, ka visādi citādi brīnišķīgajā Kinomuzeja izstādē Jāņa Streiča mistērijas nav iespējams iegādāties Streiča šedevru kolekciju DVD diskos.

Revolūcija kinoizglītībā

2006. gadā kardinālas izmaiņas notika visa Baltijas reģiona kinoizglītībā, jo Tallinā darbu sāka Baltijas Filmu un mediju skola. Ilze Gailīte-Holmberga atzīst – viņai joprojām ļoti žēl, ka netika nolemts šo skolu veidot Rīgā, jo augsta līmeņa ārvalstu speciālisti, kas nepieciešami maģistrantūrai, vieglāk būtu piesaistāmi Baltijas centrā (arī Filmskolas direktors Boriss Frumins, kuru visi studenti dievinot, vēl nevar saņemties pārcelties no Ņujorkas uz Tallinu, bet dzimtajā Rīgā apmestos, ilgi nedomādams).

Tomēr, redzot, cik grūti klājas igauņiem, gandrīz vai jādomā – labi, ka šīs problēmas nav jārisina Latvijai. Diemžēl tieši tas trumpis, ar kuru Tallina savulaik pārspēja Rīgu – bezmaksas kopmītnes–, izrādījās tikai solījums, un nu dzīvošanas izmaksu dēļ no 12 Latvijas studentiem viens skolu jau pametis, citi regulāri startē KKF projektu konkursos. KKF jau 2006. gadā atvēlēja Ls 15 000 Latvijas studentu mācību maksām (lai gan arī tās nesedz visus studiju izdevumus), tāda pati summa solīta arī 2007. gadā, bet par iztikšanu studentiem atkal būs jācīnās pašiem – Kultūras ministrijas budžeta plānos šī problēma esot ierakstīta tikai 2008. gada kalendārā, kad šai studentu porcijai jau jāsaņem maģistra diploms. Tomēr varam cerēt, ka paveiksies nākamajiem – 2007. gadā plānota jauna studentu uzņemšana, par kuru plašāk varēs uzzināt 19. janvārī Igaunijas vēstniecībā, tad tiks rīkota arī Baltijas Filmskolas studentu darbu skate, lai piesaistītu pēc iespējas plašāku jaunu interesentu loku. Jācer, ka no šīs skolas Latvijas kinovidē ieplūdīs atkal jaunas asinis un palīdzēs esošajiem kinomeistariem pieaugošo finansējumu izlietot tā, lai labi ir visiem – gan pašiem, gan skatītājiem.