Kopš bērnības vēlas kļūt par klaunu

Acīmredzot Ņikuļina retā un īpašā talanta noslēpums meklējams gēnos, jo viņa tēvs Vladimirs daudz rakstīja gan estrādei, gan cirkam un pat noorganizēja revolucionārā humora pārvietojamo teātri "Terevjum", kurā darbojās kā rakstnieks, režisors un aktieris.

Jurija liktenis maz atšķiras no viņa līdzgaitnieku dzīves. No skolas sola viņš devās armijā un izgāja cauri diviem kariem (Somijas un Otrajam pasaules), tādējādi cīnoties no 1939. līdz 1946. gadam, ir arī dedzis tankā.

Daudz no karā pieredzētā Ņikuļins vēlāk ielika savos kinovaroņos — kara žurnālistā Lopatinā ("Divdesmit dienas bez kara") un kareivī Ņekrasovā ("Viņi cīnījās par Dzimteni"). Beidzis frontinieka gaitas, Jurijs nolēma stāties Valsts kinematogrāfijas institūtā, taču saņēma atteikumu — viņu uzskatīja par nepietiekami skaistu kino. Tas pats notika teātra augstskolās: Ņikuļins visu vasaru pēc kārtas stājās visās teātra skolās un institūtos, taču nekur netika uzņemts — komisijas neatklāja aktiera dotības.

Ņikuļinu saistīja vēl viena lieta: kopš bērnības viņš ļoti mīlēja cirku un sapņoja kļūt par klaunu. Grāmatā "Gandrīz nopietni" Ņikuļins atceras savu pirmo cirka apmeklējumu — kad zēnam bija pieci gadi, viņu turp aizveda tēvs. Ņikuļins raksta: "Man tik ļoti patika cirkā, un tā atmiņā palika klauni, ka tāpat kā daudzi bērni vēlējos kļūt par klaunu.

Mamma man uzšuva klauna kostīmu no auduma ar dzeltenām un sarkanām puķēm. No papīra uztaisīja apkakli — žabo, no kartona mazu cepurīti ar bumbuli, arī pie čībiņām piešuva bumbuļus. Tāds gāju ciemos pie vienas meitenes no mūsu pagalma. Tur notika kostīmu vakars. Kāds no bērniem bija pārģērbies par ārstu, cits tēloja sniegpulkstenīti. Viena meitenīte atnāca kā paciņa un dejoja. Bet es — klauns. Sapratu, ka man visi jāsmīdina. Atcerējos, kad klauni cirkā krita, skatītāji smējās. Tikko iegāju istabā, uzreiz nokritu uz grīdas. Neviens neiesmējās. Piecēlos un atkal nokritu.

Diezgan spēcīgi sasitos (toreiz es nezināju, ka arī krist jāprot), taču, pārvarējis sāpes, atkal piecēlos un atkal kritu. Kritu un gaidīju smieklus. Neviens neiesmējās. Tikai viena sieviete mammai uzprasīja: "Vai viņam ir krītamā kaite?" Nākamajā dienā man sāpēja mugura, kakls, rokas un pirmo reizi no personīgās pieredzes es sapratu — būt par klaunu nav viegli."

Nākamās sievas radi šausmās: līgavainis — klauns!

Atcerējies bērnības sapni, Ņikuļins nolēma vēlreiz izmēģināt laimi un devās uz runas žanra studiju Maskavas cirkā. Paveicās: viņu pieņēma un pēc studijas beigšanas 1950. gadā viņš sāka strādāt par klaunu Maskavas cirkā. Ņikuļins nokļuva klaunu grupā, kuru vadīja slavenais Karandašs, bet vēlāk sāka strādāt patstāvīgi. Kopā ar Mihailu Šuidinu viņi izveidoja brīnišķīgas žanra ainas. Tad arī slaveni kļuva Ņikuļina apavi — "tikai par dažiem izmēriem" lielāki nekā viņa paša ikdienas kurpes — un svītrainās bikses, kas bija jaušami īsākas, nekā valkāja ikdienā. Turklāt viņš vienmēr bija inteliģents un uz estrādes iznāca žaketē un baltā kreklā ar kaklasaiti.

Kādu laiku kopā ar Ņikuļinu uzstājās viņa dzīvesbiedre Tatjana. Viņa tēloja skatītāju, kas tic visam, kas notiek arēnā, bet pēc tam arī piedalās priekšnesumā. Starp citu, Ņikuļins ar Tatjanu iepazinās izrādē. Vēlāk Tatjana kļuva par dresētāju un pat tulkoja no angļu valodas. Viņiem bija laimīga ģimene. Ņikuļina sievai vienmēr paticis stāstīt par to, ar kādām šausmām radinieki uztvēra paziņojumu, ka viņas līgavainis ir cirka klauns.

Savā ilgajā dzīvē Ņikuļins radījis milzum daudz neatkārtojamu ainu, skeču un pantomīmu, no kurām atmiņā visvairāk palikušas un pašam māksliniekam tuvas ir "Mazais Pjērs", Pipo cirka uzvedumā "Karnevāls Kubā" un milicis "Miera pīpē", kā arī Burlaka Jaungada bērnu uzvedumā.

1981. gadā Ņikuļins pameta manēžu, bet ne cirku, kam bija veltījis 50 gadus. 1982. gadā Ņikuļins kļuva par Maskavas cirka galveno režisoru, 1984. gadā — par tā direktoru. Tad viņa dzīvē sākās jauns posms — celtniecība. Ļoti daudz spēka Ņikuļins atdeva cirka rekonstrukcijai.

Nokļūst arī kino

Ņikuļina dēls Maksims atšķirībā no tēva nekad nav gribējis būt par klaunu, jo labi saprata, ka par otru Juriju Ņikuļinu viņam nekļūt. Viņš pabeidza Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultāti un strādāja avīzē "Moskovskij komsomoļec", radio, televīzijā. Izsisties nācās pašam, jo tēvs uzskatīja, ka dēlam visu jāsa-sniedz saviem spēkiem un jābūt pilnīgi patstāvīgam. Taču, kad tika nogalināts cirka izpilddirektors, Ņikuļins palūdza dēlu ieņemt viņa vietu, paskaidrojot, ka nevar riskēt ar vēl kāda dzīvību. Tā Maksims Ņikuļins nostrādāja veselu gadu, nesaņemot algu par savām pūlēm.

Ģimenes dzīvē Maksims gan bija daudzveidīgs: viņam bija trīs sievas. Jurijs vienlīdz mīlēja visus mazdēlus, bet par vecāko, kurš par godu viņam nosaukts par Juriju, sacīja: "Smieklīgs, varbūt kļūs klauns." Vēl nevar zināt, kā izvērtīsies Jurija jaunākā liktenis, taču vectēva savākto anekdošu grāmatas viņš ir izlasījis vairākas reizes.

Pretēji paredzējumiem, ko Ņikuļins kādreiz dzirdēja, stājoties Kinematogrāfijas institūtā, ka viņu neviens nekad nefilmēs, viņš tomēr tika arī kino. Turklāt ne pats — viņu uzaicināja. Ņikuļina kino debija bija 1958. gadā, kad viņš nospēlēja pirotehniķi filmā "Meitene ar ģitāru", pasakot tikai vienu repliku: "Nekas, tūdaļ būs blīkšķis!" Tad viņš gandrīz uzspridzināja sevi un skatuves partneri M. Žarovu, kam atvadoties pateica, ka nākamā reize būs vēl labāka.

Slavenā trijotne: Vicins, Morgunovs, Ņikuļins

Sākumā režisori vairāk izmantoja Ņikuļina komiķa talantu. Viņš ilgi bija raksturīgais humoristiskā plāna aktieris, kāds ir filmā "Tie, kas nepadodas" (1959). Tāds pats ampluā Ņikuļinam ir filmā "Pilnīgi slepeni" (1961). Arī nākamajās filmās skatītāji sajūsminās par Ņikuļina spēju būt smieklīgam. Un smīdināt viņš prata kā neviens cits. Pietiek atcerēties viņa lomas filmās "Fantazētāji" un "Septiņi veči un viena meitene", kas uzņemtas 1968. gadā. Jau nākamajā gadā Ņikuļins nospēlēja galveno lomu slavenajā lentē "Briljanta roka", pēc tam filmējās "Divpadsmit krēslos".

Īpašu raksturu Ņikuļins ieguva, kad tika radīts komiskais aktieru trio — Vicins, Morgunovs un Ņikuļins. Viņu popularitāte sākās no pirmās filmas "Pilnīgi nopietni" (novele "Suns Barboss un neparastais kross") un turpinājās 1965. gadā, kad tika rādīta šīs sērijas otrā filma ""Operācija I" un citi Šurika piedzīvojumi". Pēc diviem gadiem sekoja "Kaukāza gūstekne".

Komēdiju groteskos personāžus Ņikuļins atveido ar īpašu lirismu, kam pat nav piejaukta nostalģija. Viņš nodod tālāk naivā un aizkustinošā cilvēka sajūtas un iekaro skatītāju simpātijas, lai gan mūsu cietsirdīgā pasaule nesaprot šādus dīvainīšus. Tādi ir viņa varoņi Semjons Gorbunkovs "Briljanta rokā", Tihons "Divpadsmit krēslos" un Mjačikovs "Večos laupītājos".

Neraugoties uz visām komēdiju būšanām, Ņikuļins vēlējās nospēlēt arī ko atšķirīgu, parādīt citā kvalitātē, paiet malā no viena veida maskas. Aktiera dramatiskās dotības pilnā mērā parādās Kuzmas Jordanova lomā režisora L. Kulindžanova filmā "Kad koki bija lieli", kas uzņemta 1962. gadā. Varonis izdzīvo visu mūžu — pagātni, tagadni un daļēji iezīmē nākamo ceļu. Uz ekrāna veidojas vesela gamma ar smalkiem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem: no kauna, grēksūdzes, vientulības, prieka un personīgās laimes iegūšanas. Pēdējos dzīves gadus par Ņikuļina pamatprofesiju kļuva anekdotes. Viņš vadīja slaveno televīzijas klubu "Baltais papagailis", kur varēja dzirdēt gan pašas jaunākās anekdotes, gan tādas "ar bārdu", ko stāstīja aktieri vai arī tās tika lasītas no skatītāju vēstulēm. Ņikuļins savāca šīs anekdotes, kaut kādas izdomāja pats un izdeva trīs anekdošu sējumus. Un arī par viņu ir smieklīgi stāstiņi. Vicins, Morgunovs un Ņikuļins šajā jomā noteikti var sacensties ar tādiem leģendām apvītiem varoņiem kā Čapajevs ar savu pavadoni Petjku un Aņku un Štirlicu. Nav brīnums, ka Maskavas kinoamatieru klubā atklāts šā aktieru trio muzejs. Katru priekšmetu, ko muzejam dāvinājis Ņikuļins, rotā kāds interesants uzraksts. Piemēram, uz kāda Montekarlo restorāna ēdienkartes uzšņāpts: "Visu, kas šeit uzskaitīts, es ēstu ar lielu labpatiku." Tā viņš dzīvoja, katru dienu apgāzdams viedokli, ka klaunam dzīvē jābūt melanholiķim. Šīs dzīves arēnu Jurijs Ņikuļins atstāja 1997. gada 21. augustā.