Rotaļas vienatnē

Frensisa māte bija profesionāla aktrise, tēvs — mūziķis un komponists. Sākumā itāļu izcelsmes mūziķis Karmine Kopola spēlēja flautu Ņujorkas radio orķestrī, vēlāk pārgāja uz radiokorporācijas NBC orķestri, ko tolaik vadīja izcilais itāļu diriģents Arturo Toskanīni, kas, bēgdams no nacistiem, bija emigrējis uz ASV. Karmine dēlam otru vārdu — Fords — deva par godu Amerikas slavenajam auto magnātam, kas bija sponsors mūziķa darbavietai, NBC rīta mūzikas programmai.

Līdz deviņu gadu vecumam Frensiss bija kā visi puikas — rotaļājās, palaidņojās, vārdu sakot, baudīja bērnību. Tad viņš sasirga ar bērnu trieku. Pusotru gadu Frensiss bija kā piekalts gultai un pilnīgā izolācijā un mokpilnā vientulībā klausījās, kā aiz loga trokšņo vienaudži. Slimībai bija komplikācijas — pēc izveseļošanās izrādījās, ka viena kāja ir nedaudz īsāka par otru, tāpēc zēns uz visiem laikiem varēja aizmirst futbolu un tenisu — sporta spēles, kas viņam tik ļoti patika.

Frensiss iemācījās rotaļāties vienatnē — viņš mājas pagrabā ierīkoja īstu darbnīcu, kurā caurām dienām kaut ko zāģēja un nagloja. Vecāki nosprieda, ka no zēna sanāks labs inženieris, un par to priecājās, jo nevēlējās, lai dēls saistītu dzīvi ar mākslas pasauli. Un nezināja, ka paslepus no tēva un mātes desmitgadīgais Frensiss ar vecākiem piederošo 16 mm kinokameru filmēja visu, ko redzēja sev apkārt, bet darbnīcā bija ierīkojis kaut ko līdzīgu televīzijas studijai. Frensisa nodarbībām skolas dramatiskajā pulciņā vecāki nepievērsa uzmanību — viņš taču nebija aktieris, bet gaismotājs, kas darbojas ar prožektoriem un dažreiz izgudro vienkāršus specefektus. Neviens nespēja pat iedomāties, ka, darbojoties ar gaismām, Kopola jutās kā brīnumdaris, kas valda pār pasauli.

Students pornogrāfs Koledžas gados Frensiss nedaudz aizmirsa par kino burvību un izmēģināja spēkus arī citos mākslas veidos, piemēram, rakstīja tekstus skolas teātra trupas muzikālajiem iestudējumiem. Kādu dienu, garlaicības mākts, Kopola aizgāja uz kinoteātri un noskatījās režisora Eizenšteina filmu "Bruņukuģis "Potjomkins"". "Redzētais mani burtiski satrieca. Tā bija melnbaltā mēmā filma, taču man brīžiem likās, ka dzirdu šāvienu zalves. Tajā dienā es sapratu, ar ko vēlos nodarboties. Visaizraujošākais kino ir montāža — kad salieku kopā dažādus atšķirīgus kadrus, jūtos kā alķīmiķis vai burvis," neslēpjot sajūsmu, režisors stāsta par jaunībā piedzīvoto.

Pēc kinofilmas noskatīšanās Frensiss nevarēja rast mieru; viņu nekas cits, izņemot kino, vairs neinteresēja. Viņš pārdeva savu automašīnu, nopirka kinokameru un devās uz Losandželosu, kur iestājās Kalifornijas universitātes kino fakultātē. Visai drīz sapratis, ka kino nav tikai māksla, bet arī bizness, Kopola lika lietā jauno kameru. Pirmā filma, ko uzņēma Frensiss, bija amatieru "vieglais porņuks", ko viņš pavairoja un par ļoti izdevīgu cenu pārdeva pēc seksa izsalkušajiem kursabiedriem. Tiesa gan, šī bija pirmā un pēdējā reize, kad Kopola uzņēma filmu pieaugušajiem, un tagad režisors nelabprāt runā par šo tēmu.

Pirmā filma deviņās dienās

Meklējot, kur piepelnīties, students nejauši ieklīda režisora Rodžera Kormena — tā laika šausmu filmu karaļa — kinostudijā. Kormens ir leģendāra personība Amerikas kino vēsturē. Pirmkārt, Kormens ir brīvdabas kinoteātru radītājs; otrkārt, viņš kļuva slavens ar ārzemju filmu "radošo pārstrādi" — ārpus ASV uzņemtās filmas tika dublētas un īsinātas. Kormens izgrieztos filmu materiālus bieži iestrādāja savās filmās, turklāt tik prasmīgi, ka neviens pat nenojauta, ka kāds kadrs ir no citas filmas. Pie Kormena Frensiss izmēģināja dažādus darbus — bija skaņu režisors, scenāriju autors, režisora asistents un kādu brīdi piestrādāja par bosa automašīnas mazgātāju. Kad ilgāku laiku nekas nemainījās, Kopola sāka baiļoties, ka visu mūžu vajadzēs strādāt par palīgstrādnieku necilā studijā. Pēkšņi viņa galvā iešāvās lieliska ideja. Viņš ātri uzrakstīja lappusi garu scenāriju un iedeva to Kormenam, teikdams, ka tas ir neliels fragments no apjomīga scenārija. "Lieliski," berzēdams rokas, noteica režisors un izrakstīja savam asistentam Frensisam Fordam Kopolam čeku par 20 tūkstošiem dolāru mazbudžeta filmas uzņemšanai Īrijā. Iztrūkstošo scenāriju blēdis uzrakstīja tajā pašā naktī, bet viņa debija režijā — šausmu filma "Neprāts 13" — tika uzņemta 1963. gada vasarā deviņās dienās. Filmēšanas laikā Frensiss iepazinās ar kostīmu mākslinieci Eleonoru Nīlu. Parasti kautrīgais un klusais Kopola, filmējot pirmo lenti, bija tik pacilāts, ka tikpat naski un nekaunīgi, kā dabūja naudu filmai, iekaroja meitenes sirdi, turklāt uz visiem laikiem.

Nesatricināmais Kopolu klans

1963. gadā Frensiss un Eleonora salaulājās, pēc diviem gadiem viņiem piedzima pirmais bērns — dēls Džankarlo.

Kaut arī Kopolam nekad nav patikušas komercfilmas, lai uzturētu ģimeni, viņam bija jāmeklē kompromiss ar sirdsapziņu un jāpieņem Holivudas darba piedāvājums. Eleonora bija saprotoša un iejūtīga sieva un, kad vien varēja, bija līdzās vīram uzņemšanas laukumā. Kad Frensiss strādāja pie triloģijas "Krusttēvs" pirmās filmas, Eleonora bērnus atstāja aukles uzraudzībā un devās uz studiju pie vīra, jo viņš filmēšanas laikā bija tuvu nervu sabrukumam, un Nora baidījās, ka tik Frensiss nesastrādā kādas muļķības.

Kopola vienmēr ir centies savos projektos iesaistīt pēc iespējas vairāk radinieku, tā teikt, pēc labākajiem itāļu mafijas paraugiem. Meita Sofija tagad ir atzīta un slavena režisore, bet viņas kinodebija notika 1972. gadā — tikai dažus mēnešus vecā meitene redzama filmā "Krusttēvs"; tā ir aina, kurā tiek kristīts jaundzimušais mafijas klana puisītis. Savukārt astoņgadīgais režisora dēls Romāns tajā pašā kinolentē atveidoja jauno Saniju Karleoni.

Kad režisors filmēja "Mūsdienu apokalipsi", saasinājās viņa attiecības ar sievu. Filmēšana notika Filipīnās, un Eleonora kā vienmēr bija atbraukusi līdzi vīram. Režisora nervu sasprindzinājums bija briesmīgs, un viņš pret sievu izturējās nepiedodami: kliedza un apvainoja svešu cilvēku klātbūtnē, bet vienreiz brutāli patrieca no filmēšanas laukuma. Citkārt tik mierīgā un mīlošā vīra rīcība šokēja Eleonoru; viņa bija gatava šķirties no Frensisa, bet pārvarēja mirkļa aizvainojumu un piedeva vīram. Šā skandāla rezultātā no Filipīnām Kopolu ģimene atveda divas filmas — pirmā ir Frensisa kara drāma "Mūsdienu apokalipse", bet Eleonoras dokumentālā drāma "Tumsas sirdis. Režisora apokalipse" vēsta par to, kas notiek kameras šajā pusē. Eleonora par šo kinohroniku ieguva Starptautiskās dokumentālā kino asociācijas prēmiju.

1987. gadā, kad ritēja darbs pie kinolentes "Akmeņu dārzs", Frensisam paziņoja sēru vēsti — viņa 22 gadus vecais dēls Džankarlo gājis bojā izbraucienā ar kuteri. Kopola neatcēla filmas uzņemšanu un nekad neielaidās sarunās par šo traģēdiju, viņš vīrišķīgi pārcieta dēla nāvi. Pusgadu pēc Džankarlo bojāejas pasaulē nāca viņa meita Džia — mazulīte kļuva par vecvecāku mīluli, un vēl šodien Kopola mēdz rādīt žurnālistiem mazmeitas fotogrāfiju, sakot: "Paskatieties, cik viņa jauka, pilnīgi kā Džankarlo."

Izbrāķētās filmas panākumi

Triloģija "Krusttēvs" Frensisam atnesa ne vien milzu popularitāti un vairākas Amerikas Kinoakadēmijas balvas, bet arī krietnu naudas žūksni. Sākumā režisoram bija kategoriski noraidoša attieksme pret filmu par gangsteriem; viņš aizbildinājās, ka mafijas tēma ir novazāta. Bet kinostudija "Paramount" uzstāja un piedraudēja, ka šo darbu atdos citam režisoram. Beidzot Frensiss piekrita un ķērās pie darba, bet savstarpējās attiecības ar studijas vadību bija saspīlētas; viss, ko darīja režisors, tika noniecināts, savukārt Kopolu šādā situācijā gandrīz ķēra nervu sabrukums. Kad filma bija gatava, priekšniecība noskatījās gatavo materiālu un pilnībā to izbrāķēja. Lai izvairītos no pazemojumiem un nervu bojāšanas, režisors uz ātru roku pieņēma piedāvājumu uzrakstīt citu scenāriju un aizbrauca uz Franciju. "Krusttēva" pirmizrāde notika bez Frensisa Forda Kopolas. "Paramount" izbrāķētā filma guva milzīgus panākumus un kļuva par Amerikas kinoteātru kases grāvēju, turklāt tika nominēta uzreiz desmit "Oskariem" (ieguva divus: vienu saņēma režisors, otru — galvenās lomas atveidotājs Marlons Brando).

Pēc tik žilbinošiem un negaidītiem panākumiem kinostudijas vadība līda vai uz vēdera, lai pierunātu Kopolu uzņemt filmas turpinājumu. Un 1974. gadā uz ekrāniem iznāca filma "Krusttēvs 2". Šoreiz Frensiss savā īpašumā ieguva trīs "Oskara" statuetes, bet viņa tēvs Karmine, kas kopā ar Nino Rotu komponēja filmai mūziku, — vienu. Triloģijas pēdējā daļa bija jāgaida 16 gadus, bet skatītāju un kritiķu atsaucība vairs nebija tik liela un arī balvu no visiem nominantiem iedeva tikai vienam.

"Mafijas" nauda

Saņēmis lielu naudu par "Krusttēvu", Frensiss beidzot varēja samaksāt 300 tūkstošus lielo parādu par savu kinostudiju "American Zoetrope", kā arī nokārtot citas saistības. Savukārt, kad kinostudija "Paramount" lūdza turpināt darbu pie filmas otrās daļas, Kopola izvirzīja savus noteikumus, jāteic, visai neparastus. Režisors pieprasīja, lai pie viņa mājas Ņujorkā uzstāda "ķieģeli", visā ielā noņem laternas, vadus un kondicionierus, lai nekas netraucētu radošajam darbam. Par atlikušo naudu Frensiss producēja citu režisoru filmas un pirka nekustamos īpašumus. Kā jau itālim pieklājas, Kopola iegādājās vairākus restorānus, kuros pēc Frensisa receptēm gatavo itāļu ēdienus. Režisors nopirka milzīgu īpašumu ar lielu pili Kalifornijas ielejā Napā, lai audzētu vīnogas. Pateicoties milzīgajiem vīnogu dārziem, Kopola kļuvis par slavenu vīndari, kas gadā saražo 1000 kastes pudeļu ar augstvērtīgu "Rubicon" markas vīnu. Kopolu ģimene savā pilī mēdz rīkot labdarības pusdienas, uz kurām pulcējas vairāki simti viesu; Frensiss viņus cienā ar vīnu un pašceptu picu, bet sarīkot saviesīgos vakarus palīdz režisora tuvākie radi — meitas, dēls un, protams, brāļadēls aktieris Nikolass Keidžs. Vēl par "mafijas naudu" režisors mazā Dienvidamerikas valstī iegādājies lielus zemes gabalus, ko apbūvējis ar viesnīcām. Tagad šie īpašumi nes diezgan lielu peļņu.