Filmā "Teātris" (1978) paša Jāņa Streiča tēlotais Autors uz saviem varoņiem, mīlot arī viņu vājības, nolūkojas mazliet distancēti, ar vieglu ironiju – kā Dievs uz paša radīto “dzīves teijāteri”. Šāds princips izmantots arī izstādes veidošanā: ekspozīcija sakārtota piecās tematiskās daļās, un katrā no tām ir arī pats Jānis Streičs – uz monitora ekrāna, komentējot, distancēti vērojot un domājot par savām filmām un dzīvi; videomateriāls gatavots īpaši šai izstādei.

Ekspozīcija sadalīta piecos stāstos - tematiski atšķirīgās daļās, kas aplūko Jāņa Streiča dzīvi un filmas kontekstā ar attiecīgā laikmeta raksturīgākajām iezīmēm, izmantojot arī autentiskus priekšmetus, arhīvu materiālus, fotogrāfijas no filmu uzņemšanas un citus dokumentus. Streiča filmās ir viss - 20.gadsimta 30.gadu patriarhālā Latgale, 40.gadu kara ciešanas un kaislību samezglojumi, 60.gadu sociālistiskais optimisms, 70.gadu komunālā sadzīve un birokrātiskais formālisms, 80.gadu latviskā mentalitāte, 90.gadu eksistenciālās krīzes – līdz mūsdienām, kuras Jānis Streičs pieņem ar atvērtu interesi par visu jauno un turpina strādāt pie jaunas filmas.

Izstādes pirmā sadaļa – No bērnības akcentē Streiča vispersoniskāko filmu "Cilvēka bērns" (1991), ekspozīcijas vadmotīvi ir Latgale, katolicisms, ģimene, arī teātra spēlēšana kā viena no bērnībā sakņotajām Streiča radošajām izpausmēm. Te piederas arī Streiča agrīnās, kopā ar Ēriku Lāci uzņemtās filmas "Kapteiņa Enriko pulkstenis" (1967) un "Līvsalas zēni" (1969), arī režisora patstāvīgo gaitu sākums – "Šauj manā vietā!" (1970), "Vālodzīte" (1972), "Uzticamais draugs Sančo" (1974).

Ekspozīciju turpina Nacionālās komēdijas ("Mans draugs – nenopietns cilvēks" (1975) un "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981), Streiča humora izjūta un itāliski gruzīniskais latviskums, precīzā raksturošanas prasme un kolorītu tipāžu galerija) un "Teātris" (nosacīti stilizēta Anglija kontrastā ar Latvijas PSR kinoražošanas komplicētajiem procesiem, režisora darbs ar aktieri un Vija Artmane kā Streiča aktrise).

Mazāk pazīstamu režisoru Streiču atklāj ekspozīcija Svešās kaislības – strukturāli sarežģītas un metaforiski blīvas filmas "Svešās kaislības" (1983), "Tikšanās uz Piena ceļa" (1985) un "Carmen horrendum" (1989), tēlainība un simboli, spoguļi un dubultnieki.

Izstādi noslēdz Jaunie laiki – kinoražošanas krīze Latvijā un "Likteņdzirnas" (1997) kā atdzimšanas sākums; groteskas kulminācija filmā "Vecās pagastmājas mistērija" (2000) un visbeidzot – nākotnes plāni topošajā filmā "Rūdolfa mantojums".

Izstādes koncepcijas autores – Kinomuzeja direktore, kinozinātniece Elīna Reitere un kinokritiķe Dita Rietuma. Izstādi iekārto māksliniece Anna Heinrihsone.

Izstādes radošajā grupā ietilpst koncepta autores Elīna Reitere un Dita Rietuma, māksliniece Anna Heinrihsone, videomateriāla režisore Daira Āboliņa un izstādes koordinatore Agnese Zeltiņa. Multimediālais projekts Jāņa Streiča mistērijas uzsāk mainīgo ekspozīciju sēriju Kinomuzeja jaunajās telpās, īstenojot muzeja jauno koncepciju – kino kā vizuālās kultūras mezglu punkts.

Izstādi organizē Rīgas Kinomuzejs un Nacionālais Kino centrs, atbalsta Rīgas dome, sadarbības partneri - Lattelekom un Rietumu banka.

Apmeklētājiem ekspozīcija pieejama no 16.septembra līdz 31. decembrim. Īpaši izstādei sagatavots kinoizdevuma Filmu Ziņas speciālais numurs par Jāni Streiču – filmu analīze, laikmeta konteksts, kolēģu stāsti un citāti no filmām.

Izstādes atklāšanai sekos Jāņa Streiča grāmatas "Lāga dvēseļu straumei" atvēršanas svētki vēlāk rudenī un filmu retrospekcija kinoteātrī Rīga 4.-8.oktobrī (programmā piecas filmas – "Teātris", "Cilvēka bērns", "Svešās kaislības", "Tikšanās uz Piena ceļa" un "Carmen horrendum").