Filma «Mans tēvs baņķieris» ir autobiogrāfisks detektīvstāsts, kurā režisore seko līdzi sava tēva, «TOP bankas» prezidenta Borisa Osipova gaitām 90.gados, līdz brīdim, kad viņš 1994. gadā pazuda ar sešiem miljoniem latu noguldītāju naudas. Visus šos gadus viņa liktenis un atrašanās vieta nebija zināma, līdz pirms trim gadiem Interpols paziņoja, ka Malaizijā pieteicies cilvēks ar tēva vārdu un personas kodu.

Filmas darbība notiek mūsdienu Latvijā un Malaizijā, šķetinot 90.gadu vēstures notikumus, sākot no pirmajām kapitālisma iezīmēm līdz komercbanku uzplaukumam, apskatot «TOP bankas» gadījumu kā vienu no spilgtākajiem 90. gadu banku krīzes piemēriem.

Filma ir autores personīga nesenas Latvijas vēstures rekonstrukcija, aplūkojot tā laika notikumu nospiedumus cilvēku biogrāfijās un atceroties pagātnes notikumus, kuros tika ierauta viņas ģimene, kā arī autores personīgais ceļš pie tēva 20 gadus vēlāk. Tā ir režisores pirmā filma, kas drosmīgi vēsta par savu un savas ģimenes dzīvi jaunā kapitālisma apstākļos un likteņa pavērsieniem pēc tam.

«Mēģināju saprast savu tēti, kurš 90.gados nonāca mežonīgajā kapitālismā ar visu tālaika eiforiju, jucekli un izmisumu. Filma ir domāta tiem, kuri vēlreiz grib pabūt saldi skarbajos deviņdesmitajos, atcerēties attiecību estētiku, jucekli un iespēju eiforiju, tiem, kuri jūtas atbildīgi par savu vecāku rīcību un uzņemas šo ne savas vainas sajūtu. Filma ir arī tiem, kas nosoda neiedziļinoties,» stāsta filmas režisore Ozoliņa, kurai filmas veidošanas gaitā izdodas atrast savu turpat pirms 20 gadiem pazudušo tēvu.

Kinokritiķe Dita Rietuma laikrakstā «KDi» atzinusi, ka filmu var skatīties kā spriedzes pilnu dzīves trilleri, kurā nevar paredzēt nākamo kustību. «Tas ir neaprēķināms, neprognozējams, gluži tāpat kā filmas galvenie varoņi - pati stāsta risinātāja, filmas vēstītāja režisore Ieva un Malaizijas klīnikā sastaptais vīrietis, kurš tikpat labi var būt un var arī nebūt viņas tēvs. Taču tikpat intriģējoši kā tēva meklējumi ir arī filmas piedāvātie zudušā laika meklējumi. Filma, kura tikpat labi varētu būt bijusi kādas ģimenes hronika, vispirms ir interesanta kā 90. gadu Latvijas portretējums - ar ļoti personīgu vēstījumu,» rakstījusi Rietuma.

Savukārt Kristīne Giluce žurnāla «Ir» recenzijā, redzot garo rindu pirms filmas pirmizrādes, secinājusi, ka esam piedzīvojuši sensāciju. «Būtiskākais ir Ozoliņas, jaunas režisores (filma ir viņas pirmais darbs), spēja sev tuvo vēstījumu padarīt aktuālu un aizkustinošu katram skatītājam. Viņa drosmīgi un pacietīgi izklāsta savas ģimenes stāstu, to paskaidrojot 90.gadu histēriskā avantūrisma kontekstā - filmā atainotās situācijas un noskaņa līdz ar to ir skaidra ne tikai tiem, kas to blāvi atceras vai ir izbaudījuši uz savas ādas,» rakstījusi Giluce.

Darbs pie dokumentālās filmas «Mans tēvs baņķieris» filmu studijā «Mistrus Media» tika sākts pirms trim gadiem, neilgi pēc tam, kad Malaizijā bija pieteicies cilvēks, kurš paziņoja, ka ir Osipovs. Filmas izveidē izmantots plašs arhīvu materiālu apjoms par filmas stāsta notikumiem, atrasti šo notikumu aculiecinieki, veidojot filmas autores versiju par to, vai notikušo iespējams novērtēt pēc 20 gadiem.

Filmu veidojusi režisore un scenāriste Ozoliņa, operators Grebņevs, montāžas režisore Linda Olte, attīstības un filmēšanas posma producente Līga Gaisa, izpildproducente Madara Kalniņa, kā arī producents Gints Grūbe. Filma tapusi ar Eiropas Savienības programmas «Media», Nacionālā kino centra un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

_{Tuvākie seansi kinoteātrī «Splendid Palace» notiks šodien, rīt, 15.maijā, un 18.maijā plkst.18 un 16.maijā plkst.16, kā arī kinoteātros Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī un Rēzeknē.}