Filma «Mans tēvs baņķieris» ir autobiogrāfisks detektīvstāsts, kurā režisore seko līdzi sava tēva «TOP bankas» prezidenta Borisa Osipova gaitām 90.gados līdz brīdim, kad viņš 1994. gadā pazuda ar 6 miljoniem noguldītāju naudas. Visus šos gadus viņa liktenis un atrašanās vieta nebija zināma, līdz pirms trim gadiem Interpols paziņoja, ka Malaizijā pieteicies cilvēks ar tēva vārdu un personas kodu.

«Ievas Ozoliņas filma «Mans tēvs baņķieris», manuprāt, ir pelnījusi ievērību. Šeit «kārtis ir izkritušas» tik veiksmīgi, ka šo darbu jau šodien var ierindot starp pēdējās desmitgades labākajām latviešu dokumentālajām filmām. Jācer, ka tā iegūs arī starptautisku ievērību. Jo vairāk tādēļ, ka tai nav raksturīga dažkārt šim žanram raksturīgā apsēstība ar šauri lokālo, bet tiek ņemts vērā arī plašāks vēsturiskais konteksts - proti, pāreja uz «jauno formāciju» 90.gados,» interneta žurnālā «Satori.lv» atzīmējis politologs Ivars Ījabs.

Darbs pie filmas studijā «Mistrus Media» tika sākts pirms trim gadiem, neilgi pēc tam, kad Malaizijā bija pieteicies cilvēks, kurš paziņoja, ka ir Boriss Osipovs. Filmas izveidē izmantots plašs arhīvu materiālu apjoms par filmas stāsta notikumiem, atrasti šo notikumu aculiecinieki, veidojot filmas autores versiju par to, vai notikušo iespējams novērtēt pēc 20 gadiem.

Filmas režisore un scenāriste ir Ozoliņa, operators Aleksandrs Grebņevs, montāžas režisore Linda Olte, attīstības un filmēšanas posma producente Līga Gaisa, izpildproducente Madara Kalniņa, producents Gints Grūbe. Filma tapusi ar Eiropas Savienības programmas «Media», Nacionālā kino centra un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Filmas pirmizrāde notika kinoteātrī «Splendid Palace» Latvijas Filmu maratona laikā 4. maijā.