Esam vienisprātis ar tās autoriem, ka nenāktu par ļaunu labāk zināt Latvijas vēsturi, un tālab, sākot ar šo "Mājas Viesa" numuru, pastāvīgi stāstīsim par "Rīgas sargu" tapšanu, rakstīsim arī par Latvijas valsts sākuma gadu notikumiem un sociālo vēsturi. Šoreiz — ievads projektā "Rīgas sargi".Reiz sensenos laikos satikās Ēķis ar Graubu un sprieda, kālab latvieši ir tik depresīvi, kāpēc daudzi netic veiksmei un neizstaro optimismu. Kas ir iedragājis latviešu pašapziņu?

Dullais Dauka gribēja redzēt horizontu, noslīka. Cibiņš gāja mācīties, nosala. Atraitnes dēls nomira ar diloni. Lāčplēsis apķērās apkārt Melnajam bruņiniekam un abi kopā ievēlās dzelmē. Sprīdītim piedāvā princesi un pusi karaļvalsts, bet viņš labāk iet uz mājām. Nav neviena veča, kas būtu izlauzies, sadevis visiem pa purnu, paņēmis princesi, pusi karaļvalsts un dzīvojis laimīgi tālāk.

Reiz kāds jaunietis, atbildot uz žurnālista jautājumu par 11. novembri, teica, ka tā ir Lāčplēša dzimšanas diena. Tik traka savas vēstures nezināšana šokēja Ēķi un Graubu, un viņi nolēma radīt filmu "Rīgas sargi" – aizraujošu un atmiņā paliekošu darbu par 1919. gada rudeni Rīgā, kad 11 000 pusapbruņotu vīru stājās pretī Golca–Bermonta militārajam monstram ar 51 000 kareivju un uzvarēja. Filma "Rīgas sargi" ļāva no jauna uzbangot latviešu pašapziņai un privātajai iniciatīvai.

Filmu skatījās visā plašajā pasaulē, iepazina Rīgu, Latviju un tautu, kas izcīnījusi un nosargājusi savu valsti. Vēlāk Latvija kļuva par filmu lielvalsti. Pasaciņa nav no pirksta izzīsta, tā ir tieši filmas autoru garā – optimisma pilna un ar laimīgām beigām. Un kāpēc gan lai tā nebūtu? Bet atgriezīsimies 2004. gada vasarā.

"Latvijas Avīze", aicināta kļūt par filmas informatīvo partneri presē, vispirms devās izlūkgājienā uz studijas "Platforma" topošā projekta – filmas "Rīgas sargi" – mītni kinostudijā "Cinevilla". Tā atrodas Jūrmalā, Dzintaru prospektā 19, vecā kinoteātra "Dzintari" vietā. Tā ir privāta studija, ko 1998. gadā nodibināja Andrejs Ēķis un Aigars Grauba. Studijai "Cinevilla" ir moderns aprīkojums, un tā piedāvā filmēšanas un filmas apskaņošanas pakalpojumus. Kinostudijas "Cinevilla" tehnisko ekipējumu izmantojusi gan studija "Platforma", filmējot "Baigu vasaru", "Ipolitu", "Naktssargu un veļasmazgātāju", "Pērku jūsu vīru", "Rudens rozes" un seriālus "Sirdsmīļā Monika" un "Ferdinands Lieliskais", gan režisore Laila Pakalniņa, filmējot "Pitonu", Una Celma – "Sauju ložu", Mika Kaurismeki – "Saldumiņu".

Dodamies iekšā studijā "Cinevilla". Filmas "Rīgas sargi" izpildproducente Iveta Krūmiņa iepazīstina ar filmas radošo grupu.

Filmas mākslinieki jau kopš pērnā rudens ir dzīvojušies pa muzejiem, izskatot simtiem 1919. gada fotogrāfiju, konsultējoties ar vēstures, arhitektūras, ieroču, militāro formu un citiem speciālistiem. Iegrimuši vēstures dzīlēs tik pamatīgi, ka izniruši ne vien ar perfektām zināšanām, bet arī ar rīcības plānu. Televizora ekrānā mums rāda panorāmu – Pārdaugavu un Rīgas tradicionālo siluetu. Tad no panorāmas pazūd ēkas, kas celtas pēc 1919. gada. Varens skats, taču tas norāda arī uz filmas sagatavošanas darbu apjomu – jājauc visas pieceltās ēkas nost! Joks. Patiesībā – jāceļ jauna Rīga un Pārdaugava citā vietā (par to vēlāk). Atstājam māksliniekus buramies pa skiču kaudzēm un dodamies aplūkot tērpu noliktavu. Te plecs pie pleca stāv šineļu simti dažādās krāsās, karavīru zābaki (jātnieku zābaki atrodas pie kaskadieriem, viņi trenējas jāšanā), ķiveres. Kostīmu mākslinieces Sandras Silas brigāde ir noskrējusies, gan audumus meklējot, gan apavus pērkot un pasūtot. Nepieciešamās tērpu detaļas nestas gan no pašu, gan paziņu mājām. Grima māksliniece Emīlija Eglīte sēžot mājās vienos matos. Kā nu ne, katrā bildē redzams, ka kareivjiem bijušas ūsas un bārdas, dāmām bizes un copes. Tas vēl būtu saprotami – abām māksliniecēm ir Rīgas kinostudijas rūdījums, milzīga pieredze un viss, kas paredzēts filmēšanai, būs izdarīts laikā un labi.

Bet mute paveras, redzot, ko spēj mūsdienu tehnoloģijas, īsi sakot – visu. Rundāles pili nokrāsot sarkanu, lai filmā tā varētu tēlot Jelgavas pili 1919. gadā. Divstāvu ēkām pieaudzēt vēl pāris stāvus klāt. Kareivju rotu viens divi pataisīt par divīziju. Uz 5 x 5 metri zaļa fona uzlikt Pēterbaznīcu Slampes pagastā... Līdz šim kaut kas tāds ir skatīts vienīgi televīzijas raidījumos par to, kā top kārtējā Holivudas filma. Un nu tas ir iespējams arī Latvijā! Vareni. Ķermenī ielīst kopš 1991. gada vairs nepiedzīvotas patriotisma jūtas. Jā, lepnums par savu valsti (vai savējiem), šķiet, ir trešais pamatinstinkts aiz dzīvības saglabāšanas un seksa. Vismaz skaitliski nelielai un spaidītai tautai.

Savējiem nāk talkā draudzīgi un ļoti talantīgi profesionāļi. Galvenais operators ir Vladimirs Bašta no Maskavas, viņam ir pieredze High Definition tehnoloģijā, specefektu un kombinēto kadru uzņemšanā. Specefektu meistars būs Robins Gaerlans Aristorenas. Viņa filmogrāfija aizņem divas lappuses, ar filmām "Gladiators", "Harijs Poters" tajā skaitā. Un atkal pārņem prieks par savējiem, kuri spēj piesaistīt tādus meistarus. Filmas sagatavošanas posma vēriens ir pārliecinošs un aizrautība acīm redzama. Taču ne tikai filmas sagatavošana rit pilnā spārā. Maijā Aigars Grauba un Andrejs Ēķis bija Kannu festivālā un turpināja sarunas ar potenciālajiem starptautiskajiem partneriem filmas izplatīšanā.

Kas vēl notiek? Aktieri Jānis Reinis, Ģirts Ķesteris, Andris Keišs un Ivo Martinsons divas nedēļas rūdījās NBS bāzē Ādažos strēlnieku pamatkursa apmācībās. Kaskadieri mācās aktieru meistarību. Aktieris Ģirts Krūmiņš, kas spēlēs avantūristu Bermontu (tik tiešām ļoti līdzīgs Bermontam bildē), trenējas jāšanā.

Scenārija autoru rakstnieku Andri Kolbergu vēl traucēt nevar. Viņš pieslīpē scenāriju. Tikmēr Andrejs Ēķis mums laipni pasniedz 1919. gada rudens vēstures īso kursu, ko pats "izkodis" un sapratis, lai varētu producēt filmu "Rīgas sargi". Lūk, fragments: – Vācu armija uzbrūk, un letiņi jau domā atkāpties uz Džūksti, bet tad izgudro, kā izgriezt tiltus, un sāk aizstāvēties. Aizstāvjiem pievienojas strādnieki, mākslinieki, inteliģence, vidusskolnieki un gandrīz visi studenti. Tāpēc filma saucas "Rīgas sargi", jo Rīgā izšķīrās mūsu liktenis. Lai mēs pasaulē vispār eksistētu, bija jāpierāda, ka esam tiesīgi vadīt savu valsti. 11. novembrī, kad ieņēmām atpakaļ Torņakalnu, par uzvaru ziņoja Torņakalna baznīcas zvani, ko pārķēra zvani visās Rīgas baznīcās.

Viņš stāsta tik aizraujoši un saprotami, ka varētu to nopublicēt un izsniegt skolēniem, lai beidzot būtu skaidrs, kas tad īsti notika 1919. gada novembrī. Nobeigumā Ēķis saka: – Lai es jums varētu tā izstāstīt, man ir pagājuši divi gadi. Arī filmā mēs gribam vēsturi pasniegt vienkāršā valodā, lai to saprastu ikviens ikvienā valstī. Atrasties tādā ģeogrāfiskā vietā, divreiz vienā gadsimtā "izraut" savu valsti un runāt latviski – tā ir tāda laime!

Kā vienmēr blakus varonībai arī 1919. gada novembrī ritēja ikdienas dzīve – ļaudis ēda, mīlēja, dzima bērni, zagļi zaga, laupītāji laupīja. Daudz interesanta filmas veidotājiem atklāja arī tā laika ziņas. Piemēram, ziņnesis uz velosipēda traucas uz frontes līniju, bet kāds viņam ceļā atņem braucamo un svarīgā informācija nesasniedz mērķi. Vai arī armijnieki izvelk telefona vadus, bet kāds vietējais tos mudīgi savāc, domādams, ka varbūt saimniecībā noderēs.

Esam Tukuma rajona Slampes pagasta "Vecvagaros", kur studija "Platforma" filmai "Rīgas sargi" ceļ jaunu Rīgu. Te būs Pārdaugava, Torņakalns, Vecrīga, bruģētas ieliņas. Te būs māja, kur dzīvos filmas galvenais varonis Mārtiņš (Jānis Reinis). Ugunsdzēsēju depo, kur strādās Ulda Dumpja un Andra Keiša atveidotie tēli. Tiek pielāgotas un pārbūvētas esošās mājas un celtnes – tiek mainītas fasādes, likti jumti un bēniņu logi. Te ir arī dzelzceļš un uzbrauktuve, pie kuras būs tilta grozāmā daļa.

Mākslinieks Mārtiņš Kalseris: – Tilts ir viens no galvenajiem filmas objektiem. Filmas varoņiem rodas doma izgriezt tiltu, lai vācieši netiktu pāri. Vilcināties nedrīkst, jo Daugava drīz aizsals un uzbrucēji tiks pāri pa ledu.

Abās dzelzceļa pusēs rok padziļinājumus. Kad no ieraktajām vietām filmēs uz augšu, izskatīsies, ka tas ir dzelzceļa uzbērums.

Vietējie ļaudis strādā vienkāršākos darbus un ir priecīgi, ka var kaut ko nopelnīt.

Producente Iveta Krūmiņa rāda, ka filmēšanas grupa dzīvošot aiz šķūņa, kas, prasmīgi pārveidots, saplūdīs ar Pārdaugavas fasādēm. Tur būs konteineri, kostīmu noliktavas. Uz filmēšanas laiku atvedīs arī veco tramvaju, tikai būs jāpārkrāso reklāmas, tolaik, protams, bija citas. Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis piekritis, ka Rundāles pilī varēs filmēt, kā uzdzīvo Bermonts, kā pie viņa traucas ziņneši. Rīgas domes vecā ēka filmā būs pagaidu valdības mītne. Jūras spēku kuģus filmēs Daugavgrīvā. Rūpes sagādā "Torņakalna baznīcas" meklēšana. Baznīcas demolēšanu vēl varētu nekaitīgi inscenēt, bet ārpusē jārok ierakumi un jāšaudās... Vēriens ir pamatīgs. Ar laiku, iespējams, te būs kino pilsētiņa, ko varēs izmantot gan pašmāju, gan ārzemju filmēšanas grupas.

Andrejs Ēķis: – Latviešiem viss sanāk gaudeni un pesimistiski. Es kā dzīvs optimists nevaru to gaudošanu ciest. Ja mēs taisām filmu, tai jābūt optimistiskai. Un kur tad vēl lielāka uzvara kā 11. novembrī! Bez Saules kaujas tā mums ir vienīgā lielā uzvara. Un beigās jābūt "happy end".

Filmas grūti uztaisīt par to, kas notiek ilgā laika periodā. "Visgaršīgākās" ir tās, kur viss notiek tavā acu priekša – te un tagad. "Rīgas sargu" darbība sākas pēc Strazdumuižas pamiera. Iesākam ar to, ka ir relatīvs miers, rādām, kā konflikts sākās, kam tas ir izdevīgi, karš beidzas un viss.

Ar režisoru un scenāristu runājām, ka galvenajam varonim ir jābūt mūsdienu cilvēkam. Viņš nevar būt 1919. gada cilvēks, jo nezinām, ko tajā laikā domāja. Man jādomā pašam: kam jānotiek ar mani personīgi, lai es tagad ņemtu ieroci un aizsargātu savu valsti. Mārtiņš atgriežas no Pirmā pasaules kara, viņam nav ne ģimenes, nekā, sastop veco mīlu un pēkšņi viņam saka: vecais, jāiet armijā. Mārtiņš ir četrus gadus nokarojis un grib vienkārši dzīvot. Bet vācieši uzbrūk, un mēs rādām, kas notiek ar tevi, kurā brīdī tu sāc aizmirst savu personisko es un saki: nē, tā vairāk nevar.

Kad saproti motivācijas, vieglāk uzrakstīt vēsturi, tas viss kļūst vienkārši, tur ir cilvēks apakšā, viņa personīgā motivācija – gan Mārtiņam, gan Golcam, gan Bermontam.

Es uzskatu, ka māksla ir ideoloģisks ierocis, kas propagandu eksportē no vienas apziņas uz otru. Ja filma ir spēcīgi izdevusies, tad tā ir investīcija nacionālajā pašapziņā. Kā izskatās tava vēsture, tava valsts. Kurš tad vēl taisīs filmas par latviešiem, ja ne mēs paši?

***

"Rīgas sargi" ir visvairāk atbalstītais filmas projekts pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Finansējums:

Latvijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs (LNKC) — Ls 69 000 (no 2003.g. spēlfilmu budžeta)

Ls 70 000 (no 2003.g. kopražojuma filmu budžeta)

Ls 51 000 (no 2004.g. spēlfilmu budžeta)

Ls 80 000 (no 2004.g. kopražojuma filmu budžeta)

LNKC kopā: Ls 270 000

Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments — Ls 184 645

Valsts Kultūrkapitāla fonds — Ls 100 000 (no jaunās programmas — "Kultūras nozares projekti ES fondu finansēšanas piesaistei")

Biznesa augstskola "Turība"

Benita Sarma, LNKC spēlfilmu ekspertu komisijas priekšsēdētāja: – Filmas atbalstīšanā liela nozīme bija tēmai. Tautas karš, lai nosargātu savu, neatkarīgu valsti. Bermontiāde ir būtiska patriotiska tēma, kas līdz šim spēlfilmās nav tverta. Bijām pilnīgi pārliecināti, ka filma tiks veiksmīgi producēta, ko Andrejs Ēķis jau pierādīja, producējot filmu "Baiga vasara". Filma sasniegs skatītāju.

AtbalstĪtāji:

Nacionālie bruņotie spēki

Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš"

SIA "Tramvaju un trolejbusu pārvalde"

VAS "Latvenergo"

SIA "LEC"

SIA "Lido"

SIA "VIVACOLOR"

SIA "Knauf"

SIA "Saimnieks serviss"

SIA "Robert Bosch"

SIA "Ramirent"

SIA "A.C.B."

SIA "Karē tehnika"

SIA "Severstallat"

SIA "Elste"

SIA "Irve" konsultanti, muzeji:

Latvijas Kara muzejs, Latvijas ugunsdzēsības muzejs, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Latvijas Kara vēstures klubs, Tukuma muzejs, Talsu novada muzejs un privātie kolekcionāri.