Filma sniedz ieskatu līdz šim maz zināmā latviešu izceļošanas vēstures lappusē - latviešu baptistu izceļošanā no Latvijas uz Brazīliju 20.gadsimta 20. gadu sākumā. Izmantojot vēsturiskas fotogrāfijas, dokumentus un dzīvesstāstus, filmā parādīta izceļotāju dzīve Vārpas kolonijā tās dibināšanas un uzplaukuma laikā. Izceļotāju pēcnācēju intervijas ļauj ielūkoties Vārpas ikdienā mūsdienās un centienos saglabāt latviskumu. Dokumentālo filmu veidojis muzejs un pētniecības centrs «Latvieši pasaulē» sadarbībā ar «Studiju Centrums».

Filma tapusi, balstoties uz vēsturnieces Brigitas Tamužas ilggadējiem pētījumiem par latviešu izceļošanu uz Brazīliju, kas aizsākās ar ekspedīcijām 1999. un 2001. gadā. Tamuža kopā ar muzeja darbinieci Mariannu Auliciemu devās vēl vairākās ekspedīcijās, lai papildinātu muzeja krājumu ar priekšmetiem, fotogrāfijām un interviju klāstu.

Satiekot cilvēkus, kuri kā mazi bērni bija atstājuši dzimteni dažus gadus pēc Latvijas valsts nodibināšanas, radās ierosme šo savdabīgo izceļošanas gadījumu parādīt filmā. Muzejs uzaicināja projektā iesaistīties operatoru Valdi Celmiņu, kurš piedalījās divās pēdējās ekspedīcijās. Sākotnējā iecere bija izveidot īsus sižetus un interviju fragmentus muzeja mājas lapai, taču pamazām tā pārauga idejā par pilnmetrāžas dokumentālu filmu, kas varētu uzrunāt daudz plašāku sabiedrību. Kopš paša sākuma filmas veidošanā piedalās Bruno Aščuks, palīdzot pārveidot vēsturisko materiālu ekrāna valodā. Filmas mūziku komponējis Platons Buravickis.

Bēgdami no «sarkanā pūķa» un smagajiem apstākļiem Latvijā pēc Pirmā pasaules kara, vairāk nekā 2000 baptistu, kas sevi dēvēja par «atmodniekiem», devās uz Brazīliju. Pravieši to bija pasludinājuši par apsolīto zemi, kur jādodas sagaidīt pasaules galu un Kristus otrreizējo atnākšanu. Pēc viņu domām, tieši no turienes pēc attīrīšanās no pasaulīgiem grēkiem izredzētā tauta tikšot «parauta debesīs». Kad tas nepiepildījās, ekstrēmākā izceļotāju daļa garīgo līderu vadībā izveidoja kristīgu komūnu ar askētisku un reliģiski piepildītu dzīvesveidu. Viņi nonāca neapskaužamos apstākļos neskartajos mūža mežos.

Atrodoties ilgstošā labprātīgā nacionālā un reliģiskā izolācijā, Vārpa līdz mūsdienām ir saglabājusies kā latviskuma saliņa Brazīlijas vidienē.

Filmā parādīts, ka nedaudzie palikušie vecākās paaudzes ieceļotāju pēcnācēji vēl joprojām runā un dzied latviski, cep rupjmaizi un glabā zārku bēniņos,

taču jaunākā un vidējā paaudze Vārpu jau ir pametusi.

_{Filmas tēmu papildina vēsturisko fotogrāfiju izstāde «Vārpa. Latviešu kolonija Brazīlijā 20. gadsimta 20. - 30. gadu fotogrāfijās». Tā apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāvā līdz 23. aprīlim.}