Trešdien vēlu vakarā notika Rīgas Latviešu biedrības domes sēde, kurā paziņoju par savu atkāpšanos no biedrības priekšsēdētāja amata. Esmu uzrakstījis arī oficiālu iesniegumu biedrības domei un vēstuli visiem biedrības biedriem, kurā centos izklāstīt un pamatot savu nostāju un rīcību.

Izdarīts ir daudz, diemžēl man nav izdevies panākt galveno, tāpēc uzskatu, ka pienācis laiks ļaut darboties tiem, kuri spēj mobilizēt biedrības spēkus un koncentrēt kopīgo enerģiju.

Rīgas Latviešu biedrība tika dibināta un atjaunota, lai realizētu tās statūtos noteiktos mērķus - stiprinātu nacionālo pašapziņu, latvisko dzīvesveidu, latviešu valodu, kultūru un tradīcijas. Arī šobrīd, pēc 20 atjaunotās neatkarības gadiem, biedrībai, kas aktīvi piedalījusies nācijas veidošanā, nav nekā aktuālāka par šiem uzdevumiem. Diemžēl kā kultūras organizācija mēs ne ar ko neizceļamies uz citu fona, jo līdzīgas aktivitātes īsteno arī citas institūcijas.

Esmu pārvērtējis savas iespējas iedvesmot biedrības domi celt RLB ideoloģiju - visi mēģinājumi spriest par sabiedrībai aktuālām tēmām un virzīt biedrības publisko viedokli beigušies nesekmīgi, bet bez tā biedrības pastāvēšanai nav jēgas. Kādēļ lai kāds mūs atbalstītu un mums ziedotu, ja nedarām to, kam esam radīti? Arī valsts uz mums "neskatās" un, manuprāt, diezgan pelnīti.

Jau pagājušajā gadā man kļuva skaidrs, ka mūs grūtību pamatā ir arī pilnīga saimnieciskā stagnācija. Pēc ilgiem meklējumiem bijām atraduši investoru, kas mūsu biedrībā atvērtu restorānu - tas veicinātu cilvēku apriti namā un mūsu pakalpojumu pārdošanu. Pēc pārmēru garas un pseidodemokrātiskas izvērtēšanas procedūras vairākās valdes sēdēs investors zaudēja uzticību biedrībai kā sadarbības partnerim un savu piedāvājumu atsauca. Bijām aprēķinājuši biedrības telpu pašizmaksu, izstrādājuši iekšējo projektu pieteikšanas sistēmu, pakalpojumu cenu politiku un pārdevēju motivācijas programmu, kas būtiski ietaupītu mūsu jau tā nepietiekamos finanšu resursus, taču šie centieni tika nežēlīgi kritizēti un tiek nosaukti par nevajadzīgu birokratizāciju.

Man jāuzņemas personīga atbildība par to, ka aizkavējusies hosteļa izbūve, taču es nespēju pieļaut situāciju, ka mūsu vēsturiskajā namā tiktu izbūvēts vislētākais nepārdomātais variants bez nozīmīgas pievienotās vērtības un bez reāla pamata atgūt tam ieguldītos līdzekļus.

Jā, man ir kauns, ka nevaram laicīgi samaksāt algas darbiniekiem - biedrībai atkal izveidojies 46 tūkstošu latu parāds, jo aizvien dzīvojam pāri saviem līdzekļiem. Tomēr šis ir domes kompetences jautājums, bet tā visus priekšlikumus par racionālu līdzekļu pārdali ir noraidījusi, savu variantu problēmas risinājumam pat nepiedāvājot.

Es cerēju uz jauno domi, kurā gandrīz puse ir jaunievēlēti domnieki, tostarp sabiedrībā pazīstami un konstruktīvi noskaņoti cilvēki, bet acīmredzot ar to bija par maz. Tā vietā, lai apvienotu visus savus spēkus un strādātu, liela daļa domnieku tikai atnāk atrādīties un kritizēt.

Šādā situācijā neredzu iespēju uzņemties atbildību arī turpmāk - es atkāpjos un aicinu to darīt arī tos biedrības valdes un domes locekļus, kas negrib vai nespēj tikt galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. Tas būtu tikai godīgi un drosmīgi pret biedrību un arī pret sevi.

Vēsturē paliek tikai tas, kas ir mūsu atmiņās. Man tas ir pusotra gada ļoti intensīva un pašaizliedzīga kopīga darba. Patiesa un no sirds. Un par to mans vislielākais paldies.

Savukārt jaunajai biedrības vadībai novēlu sasniegt tos mērķus, kurus man diemžēl īstenot neizdevās. Aicinu arī vēlreiz paskatīties uz mūsu karogā ierakstītajiem vēlējumiem un saprast, ka šobrīd nepietiek vien ar to, ka "stāvam stipri". Laikā, kad izšķiras biedrības būt vai nebūt, daudz svarīgāk ir "strādāt droši".

Ar cieņu,

Ingmārs Čaklais