Vārda «purvs» izcelsme nav etimoloģiski skaidra (etimoloģija – zinātne par vārdu vēsturisko un lingvistisko izcelsmi). Šis vārds varētu būt cēlies no vārdiem «dubļi, netīrumi», «sārteni brūns, ruds» no viršu krāsas, kā arī «ruds, rūda» no dzelzs rūdas jeb to oksīdu krāsas purvos. Savukārt vārds «taka» vēsturiski ir vārda «straume» sinonīms.
Vietām augstos purvus sauc arī par tīreļiem, bet mazos purva ezeriņus jeb rāvainās lāmas – par dzelvēm. Tajās ūdens ir ar skābu reakciju, tāpēc tur nedzīvo zivis un citas dzīvās radības, lai gan ūdens ir ļoti tīrs. Purvi, salīdzinot ar citām ekosistēmām, Latvijā ir labi izpētīti, jo tie biologiem ir interesanti ar to, ka pēc augu atliekām var noteikt pārmaiņas, kas pēc ledus laikmeta notikušas klimatā un augu valstī.
Mūsu stāsts būs par tūrismu jeb pilsētnieka iespēju iepazīt purvu un tā īpatno dzīvi, «ejot pa purvu, bet tajā neiebrienot». Tūrisma vajadzībām Latvijā piemērotas ir tikai kādas trīs līdz piecas takas jeb pastaigu laipas purvos, kas galvenokārt izvietotas augstajos jeb sūnu purvos.
Tūrists purvu var iepazīt, apskatot to kopā ar zinošu gidu, ideālā variantā ekotūrisma gida pavadībā. Latvijā informācija par to, iespējams, ir pieejama arī nesen dibinātajā Ekotūrisma apvienībā. Tomēr pašlaik labākais ekotūrisma un vides izglītības piedāvājums ir Lēdurgas dendroparkā – Karoļa Treija tūrisma individuālajā uzņēmumā, tālr. 40 64630 un mob. 9 432 663. Te notiek gan nelielas ekskursijas, gan Purva dienas ar vides izglītības programmu. Te interesanti ir arī pieaugušajiem, tomēr galvenie apmeklētāji ir skolēni. Īsākās ekskursijas sāk no Bīriņu pils puses, dodoties cauri purvam līdz Andra Špata zemnieka saimniecībai, kurā audzē dažādas dzērvenes. Špata kungs daudz ko zina stāstīt par purviem un ekoloģiju kopumā. Interesentu grupām pēc kopīgi sastādītas programmas ir iespēja purvu iepazīt arī plašāk un dziļāk.
Bet nu aplūkosim Latvijas purva takas jeb pastaigu laipas, kuras var izstaigāt paši jebkurā gadalaikā vai arī izlaipot gida pavadībā.
Populārākā purva taka ir Ķemeros -– 3 km gara laipa Ķemeru Lielajā tīrelī, kuru var mierīgi apskatīt 1,5–2 stundās. To var atrast, aiz pagrieziena uz Ķemeriem turpinot braukt Ventspils virzienā un pretējā pusē pēc aptuveni 150 m nogriežoties gar Ķemeru kapiem. Tālāk jābrauc 3 km pa vidēji grumbainu zemes ceļu aiz mājām «Fazāni», par kurām liecina gan tikai brīdinošs uzraksts «Ostorožno! Zlaja sobaka!» (Uzmanību! Nikns suns!) un vēl 400 m pa rupju akmens šķembu ceļu līdz nosacītam stāvlaukumam, tad taisni un pa labi vēl aptuveni 0,5 km.
Otra Ķemeru taka atrodas aiz Meža mājas. Dumbrāja taka nepilna kilometra garumā met neregulāru astotnieku melnalkšņu dumbrājā, un tās apskatei jāvelta pusstunda. Pavasarī apkārtne applūst, tāpēc arī taka pacelta kādu pusmetru virs zemes.
Tālrunis uzziņām 7765387 vai 7765386 un e-pasts:БИКЮ vita@kemeri.apollo.lv vai: nacionalparks@kemeri.apol.lo.lv.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā atrodas Niedrāju–Pilkas taka, kas ir nepilnus 2 km gara, un tā pa diviem radiāli vērstiem stariem ved uz purva salu, kurā blakus dzelvei 3 metru augstumā izvietota skatu platforma. Taku var izstaigāt pusstundā, bet nezinātājam to neatrast (Limbažu rajona «Tūrisma karte 2000» ved tikai maldu ceļos). Te kā gide var palīdzēt Pāles pagasta novadpētniecības muzeja vadītāja Rasma Noriņa, tālrunis 40 38408.
Top arī Janīšu-Planču izziņas taka. Gida pavadībā var apmeklēt arī citus Ziemeļlatvijas purvus, informācija uzziņām Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācijā, Rīga ielā 10a, Salacgrīvā, tālrunis 40 71409.
Teiču rezervāts apmeklējams tikai gidu pavadībā vai saskaņojot ar administrāciju, kas atbild arī par Krustkalnu rezervātu. Rezervāta apmeklētāju centrs atrodas Ļaudonā, tālr. 48 48291 un e-pasts: teichi@madona.lv
Tūristiem sagatavota 2,8 km gara šķēršļota kājnieku taka pa dažāda veida mitrājiem, bet Sīksalā ir skatu tornis, no kura var vērot ne tikvien purvu, bet arī putnus, jo Teičos ir lielākā dzērvju pirmsmigrācijas vieta Latvijā.
Lai cik tas dīvaini, Gaujas nacionālā parkā nav speciālu dabas taku purvos, tomēr, vienojoties ar gidiem, informācijas centrā vai Dabas izpētes un informācijas departamentā (tālr. 29 71665, Rasa Ziediņa un Līga Eglīte) droši vien var vienoties arī par Sudas purva daļēju apskati, tā dienvidu pusē ir sēravoti, karsta kritenes, bebru aizprosti, kā arī bagāta dzīvnieku valsts.
Dažviet Latvijā tūrisma takas ved pa purvainām vietām, piemēram, Slīteres nacionālajā parkā pāris simt metru Zilo kalnu taka ved pa purvainu kalnu piekāji. Informācija Dundagā, Dakterlejas ielā 3, tālr. 32 42542 vai apmeklētāju centrā Slīteres bākā.
Vēl viena ekskluzīva iespēja iepazīt zemo Sedas purvu ir, braucot ar strādnieku vilciena vagonu pa kūdras pārvadāšanas ceļu atzariem. Sliežu ceļu kopgarums ir aptuveni 40 km, tomēr galvenokārt tūristi dodas apskatīt pērn atklāto senā fosilā meža paliekas un pa ceļam, protams, var vērot visu kūdras ieguves tehnoloģisko norisi. Vienoties par braucienu var ar iecirkņa priekšnieku Zigurdu Dreimani tālr. 9152530. Uzņēmīgi interesenti var mēģināt vienoties par braucienu arī tepat no Rīgas netālajās Olaines un Baldones kūdras raktuvēs.
Purva takas vēlams veidot noslēgtā lokā, kurā jābūt nelieliem līkločiem un paplašinātām vietām, kur grupai apstāties vai ar pretimnācējiem bez cieša apskāviena samainīties vietām. Vēlams arī iekārtot sēdvietas dažās ainaviskās vietās un pie tām atkritumu urnas. Kāpēc es saku: vēlams? Tāpēc, ka tā visa pagaidām pietrūkst visām minētām purva laipām. Un atkal labi piemēri taku plānojumā rodami pie igaunīšiem bāleliņiem, kuru takas ir konstruktīvi pamatīgāk iekārtotas.
Kā netradicionālu piemēru var minēt Sāremā vērotu aptuveni 7 km garu purva taku no kādreizējai PSRS piederošā aerodroma dzelzs režģu seguma atsevišķiem posmiem, kuri izvietoti gareniski un atbalstīti uz riepām. It kā neekoloģiski, tomēr loģiski, un šī taka kalpos daudzkārt ilgāk nekā koka laipas.
Un vēl – apbēdinoši fakti par purva takām Latvijā. Tās tūristiem atrast nav nemaz tik viegli, jo nav nekādu norāžu, un arī ceļi uz šīm takām nevieš ticību, ka tur galā kaut kas būs, jo marķēts nav pat taku sākums. Tāpēc purvu takotājiem iesaku interesēties pēc gida iepriekšminētajās adresēs vai ņemt līdzi kādu taku zinātāju, kas tur jau bijis.
Pastaiga pa purva laipām tomēr ir liels baudījums, un ceļojumi tik maz pazīstamā vidē ir jāieplāno jau tuvākajos gados, jo koka purva taku mūžs nav ilgs. Te vietā atcerēties mūsu pašu tautasdziesmu: «Tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji. Tā bērniņi laipojat, ka pietika mūžiņam.»