Vispirms gide Liliāna Vancāne žurnālistus ieved kādreizējās reģistrācijas telpās, kur nonāca topošie ieslodzītie. Viņus aizturēja gan uz ielas, gan darba vietās un mācību iestādēs. Tas tika darīts bez liekas trokšņošanas un apkārtējo uzmanības pievēršanas.

Parasti aizturēšana notika nomaļākās ielās, kad pie gājēja pieturēja «Volga», ar ko brauca čekisti. Pēc tam iespējamo noziedznieku atveda uz «Stūra māju», kur bija jāaizpilda īpaša anketa, sniedzot ziņas par sevi.

Pazemojums pēc pazemojuma

Tad atvestos ļaudis izģērba, kā arī papildus ieskatījās viņu mutē un padusēs. Tāpat viņiem lika kailiem tupties. Gide stāsta, ka īpaši pazemojoša kailā tupšanās bija meitenēm un sievietēm.

Kamēr aizturētos pārbaudīja, viņu apģērbam izgrieza visas pogas un rāvējslēdzējus. Pēc pārbaudēm viņi varēja apģērbties, bet tas bija visai sarežģīti, jo daudz drānu bez pogām un rāvējslēdzējiem neturējās ciet. Piemēram,

sievietēm svārkus, lai tie nenokristu, vajadzēja turēt ciet ar rokām.

Visas kaut cik vērtīgās mantas tika konfiscētas un novietotas īpašā skapī. Tur nonāca rotaslietas, pulksteņi un tamlīdzīgas lietas.

Pēc tam aizturētos nofotografēja. Ja bija papīrs, tad viņu vārdus uzrakstīja uz tā. Ja papīra nebija, datus par ieslodzīto ar krītu uzrakstīja uz parasta koka dēlīša. Pēc fotografēšanās cilvēkus veda uz kamerām, kurās bija visai drausmīgi apstākļi. Piemēram, lielās noslodzes dēļ kamerās, kas bija paredzētas desmit cilvēkiem, turēja pat divreiz vairāk ieslodzīto. Tie, kam nepietika gultu, gulēja uz grīdas.

Lai gan ekskursijas laikā ēkas pirmajā un pagraba stāvā jūtams aukstums un drēgnums, kādreiz kamerās bija ļoti, ļoti karsti, jo ēku kurināja gan ziemu, gan vasaru. Milzīgais karstums bija viena no spīdzināšanas metodēm. Ieslodzītie mocījās ne tikai lielā karstuma, bet arī spilgtās gaismas dēļ. Kamerās nepārtraukti dega izteikti spožas spuldzes, turklāt bija aizliegts aizvērt acis. Bija jāguļ klusiņām un ar acīm vaļā.

Ieslodzītajiem bija jāguļ, taču viņiem bija aizliegts aizmigt.

Tiklīdz sargs pamanīja kādu runājam vai dziedam, viņu aizveda uz karceri, kas atradās tā sauktajā Dubļu ielā - īpašā ēkas daļā. Tur bija izteikti paaugstināts mitruma un ūdens līmenis, kas atstāja izteikti postošu iespaidu uz veselību.

Gide ieved arī pratināšanas telpā, kur ieslodzītos nopratināja. Padomju laikos bija pieņemts - ja pret cilvēku izvirzīja apsūdzību, pēc atzīšanās viņš uzreiz kļuva par vainīgo. Tāpēc pratinātāji centās pēc iespējas ātrāk panākt ieslodzīto atzīšanos. Bieži vien pēc atzīšanās cilvēkiem piesprieda nāvessodu.

Piemēram, ja cilvēks atteicās atzīties, ka dienējis Latvijas armijā, pret viņu sāka vardarbību. Tā izpaudās dažādos veidos, piemēram, sišanā ar gumijas stekiem.

Bieži vien cilvēki kamerās atgriezās ar zilumiem, lauztām ribām un asiņojošu degunu.

Līdz 1953.gadam spīdzināšana bija vairāk fiziska, bet pēc Staļina nāves sāka piekopt arī psiholoģiskās terorizēšanas metodes. Visa pratināšana notika krievu valodā.

Ja latvietis nemācēja krievu valodu, pret viņu izturējās vēl brutālāk un nežēlīgāk.

Ekskursijas laikā iespējams ieskatīties arī aptuveni kvadrātmetru mazās, šaurās, tumšās telpiņās, kur ieslodzītos gatavoja pratināšanai. Pasēžot kādu laiku tādā būcenī, daļa cietumnieku atzinās, kaut arī nemaz nebija vainīgi. Turklāt gadījās, ka čekas darbinieki «aizmirsa» par boksos sēdošajiem, liekot viņiem izciest nezināšanas pilnas stundas.

Kad ieslodzītos veda uz pratināšanu, viņus neizsauca pēc vārda vai uzvārda, bet gan pēc uzvārda pirmā burta. Tā darīja, lai citās kamerās esošie nevarētu uzzināt, kas ieslodzīts blakus istabiņās. Tāpat vārda ignorēšanu izmantoja, lai cietumniekus pazemotu, atņemot viņiem pat daļu identitātes.

Uz tualeti ieslodzītos veda reizi dienā un visus kameras biedrus reizē. Tas bija diezgan pazemojoši. Bez šī kopējā tualetes apmeklējuma cilvēki dabiskās vajadzības varēja nokārtot arī kameras stūrī noliktajā spainī, kura saturu izlēja tikai reizi dienā.

Tualetes papīra cietumniekiem nebija, un viņiem nācās samierināties ar žurnālu un avīžu driskām. Tās viņi izmantoja, lai uzzinātu ārpasaulē notiekošo. Pagrabos esošie tualetes apmeklējumus izmantoja kā sava veida komunikāciju, jo dabisko vajadzību kārtošanas laikā viņi mēdza arī atstāt dažādas zīmītes citās kamerās mītošajiem.

Drausmīgi, ka tualetē izmantoja arī no Bībeles izplēstas lapas.

Reizi dienā ieslodzītos veda 20 minūšu pastaigā. Tās notika nelielā iekšpagalma daļā. Ejot pa apli, rokas vajadzēja aizlikt aiz muguras. Visu pastaigu no augšas uzmanīja sargi.

Dažkārt pastaigu laikā bija dzirdami netālu esošās Ģertrūdes baznīcas zvani, kas cietumniekiem deva spēku un izturību pārdzīvot visas šausmas.

VDK ēka kādreiz bija sadalīta vairākās daļās. Piemēram, tā sauktajā Dubļu ielā atradās karceris ar īpaši sliktiem apstākļiem. Par Rožu ielu iesauktā kvartālā mita sievietes, bet Kungu ielas kamerās bija nedaudz labāki apstākļi.

Arī cietuma ēdiens bija briesmīgs, turklāt porcijas bija minimālas. Ēdināja trīs reizes dienā, bet maltītes bija ļoti nekvalitatīvas. Tās gatavoja no ēdienu atliekām. Zupās liekamos dārzeņus nemazgāja, un tāpēc bieži vien ieslodzīto šķīvjos peldēja smiltis. Dzert deva tikai reizi dienā.

Dzirdīja nevis ar normālu aukstu ūdeni, bet gan deva verdošu šķidrumu,

ko vārīja tajos pašos traukos, kur ēdienu. Tādējādi viss šķidrums bija ar nepatīkamu zivju piegaršu.

Redzētā ekspozīcija rosina domāt ne tikai par bieži vien nevainīgo cilvēku pārdzīvotajām ciešanām, bet arī mūsu vēsturi, kurā daudz svarīgu detaļu joprojām ir miglainas.

Lai gan pati čekas ēka apmeklētājiem būs pieejama, informācija par čekas maisu saturu joprojām ir nepilnīga.

Bijusī VDK ēka aktīvi darbojās līdz pat 1991.gadam, kad to oficiāli slēdza.

Ekspozīcija «Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014» apmeklētājiem pieejama no 1. maija.

«Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014» ar piecām tematiskajām izstādēm, ekskursijām gida pavadībā, konferencēm, diskusijām, koncertiem, semināriem ir viens no vērienīgākajiem Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas notikumiem. Apskatot ekspozīciju, ikviens aicināts mēģināt rast sev atbildes uz 20. gadsimta Eiropas vēstures uzdotajiem jautājumiem.

Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts «Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014» būs pieejams apskatei līdz 19. oktobrim. Pirmajā stāvā atradīsies Latvijas Okupācijas muzeja sagatavotā pamatekspozīcija «Stūra māja». Šī ekspozīcijas daļa būs apskatāma bez maksas. Iegādājoties ekskursijas biļeti, gida pavadībā varēs izstaigāt čekas pagrabus. Ekskursijas būs pieejamas latviešu, krievu, angļu un vācu valodā.

Savukārt ēkas augšējos stāvos varēs apskatīt piecas izstādes, kas no dažādiem skatpunktiem traktē cilvēka un varas attiecības: «Draudzības (re)konstrukcija», «Latvieša koferis», «Par spīti visam», «10 lietu stāsti par cilvēku un varu» un «Liktens lietu muzejs».