Banānu palmas Belizā, Centrālamerikas džungļi, Klusais okeāns, vulkāns Popokatepetls, Karību jūra – tas viss redzams Fišera gleznās, kam ainavas izvēles galvenais priekšnoteikums ir daba, kuras dzīvē cilvēks vēl nav iejaucies. "Tas arī gleznai dod spēku, jo ainava nav samaitāta," tāpēc izstādes nosaukums ir Bez cilvēkiem. Tomēr jebkura neapdzīvota vieta arī neder: "To es varu noteikt pēc sajūtas – vai šī ainava der gleznošanai. Bez sajūtas nekas nesanāk. Es nevaru kā akadēmijas praksē – gleznot pirmo šķūni, kas pagadās, vai ko pasniedzējs parāda ar pirkstu."

Gleznas tapušas divu gadu garumā, ceļojumos, kuros Miķelis brauca ar vienu mērķi – gleznot. "Ar džipu, mašīna ir obligāts noteikums – jo citādi svaigi gleznotu eļļas gleznu nemaz nevar pārvietot, bet džips vajadzīgs, lai kalnos var tikt augšā. Ar prīmusiņu, ar matracīti mašīnā."

Kāpēc jāklīst pa pasauli, vai nevar gleznot tepat, Latvijā? Var, Miķelim patīk arī Kurzemes jūrmala, Nīca, Rucava. Tomēr visvairāk viņam patīk ceļot, un Meksikā bijusi pavisam dīvaina sajūta – it kā iepriekšējā dzīvē tur būtu dzīvojis un nu atgrieztos dzimtenē. Savukārt pēc šīs izstādes slēgšanas – "mudīgi uz Krimu!".

Briedis ar egregoru

Ceļošanas apstākļi diktē gleznu izmēru – ne lielākas par metru, "standartizmērs vidējam latviešu dzīvoklim", tomēr milzīgajā pazemes zālē tik un tā vairāk par 30 gleznām neesot varējuši ievietot. "Ir rērihi, ir dellītes," ironizē Miķelis, atzīstot, ka viņa ainavās var saskatīt gan tēva un dēla Rērihu, gan Birutas Delles glezniecības atblāzmu.

Izstāde ir gleznošanas ceļojumu loģiskais rezultāts, jo gribējās gūt gandarījumu, un pirmais solis bija Miķeļa zvans izstāžu kuratorei Ievai Kalniņai – sagleznots ir, varētu izstādīt! "Cik tad mums vispār ir to cilvēku, kuriem ir jēga ko tādu teikt!"

Ieva ieraudzīja Miķeļa gleznās perfektu krāsu izjūtu, kas radnieciska mūziķa absolūtajai dzirdei, tāpēc nu Fišera izstāde ir pirmais projekts, kas publikai atklāj topošo Rīgas mākslas telpu zem Rātslaukuma, un reizē arī pēdējais pirms būvdarbu sākuma, tāpēc izstādes telpā valda dīvaini mistiska gaisotne.

Izstādes ievadā skatītāju sagaidīs provokatīvs akcents – divi kičīgi briedīši ar dziļu filozofisku zemtekstu, kurā iepīts pat egregora jēdziens. Tas ir atgādinājums par Miķeļa dauzonīgo pagātni, kurā, piemēram, savulaik Ārlandas lidostā Stokholmā izstādīts, tumsā apskatāms darbs Pārpratums mežā – meža zvēri uzbrūk citplanētiešiem, kuri ieradušies ar mierīgiem nolūkiem un nemaz nenojauš, ka dusmīgie lāči nav galvenie Zemes civilizācijas pārstāvji...

Ne dziedāt, ne dzejot

Vēl senākā pagātnē Miķelis Fišers bija Rīgas 49. vidusskolas skolnieks ar nelielu noslieci uz zīmēšanu, tāpēc skolotāja viņu un vēl dažus līdzīgos aizveda uz Čurļoņa muzeju Kauņā. "Tas bija visjūtīgākais vecums, kad tu vēl tikai topi par pusaudzi, bet meitenēm ar akmeņiem vairs nemet." Muzeja zāle, kurā skan klasiskā mūzika, Miķeli "paņēma tik dziļi kā nekad neviena mākslas izstāde". Tomēr viņš negāja tēva operdziedātāja Miķeļa Fišera pēdās, arī mammai dzejniecei Ārijai Elksnei neesot bijis nekāda iespaida uz to, ka dēls šad tad uzrakstījis kādu tautasdziesmu. Vidusskolas beigās viņš nākamo profesiju izvēlējās māsas arhitektes ietekmē un kopā ar klasesbiedru, tagad arhitektu Gunti Grabovski sāka mācīties zīmēt Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. "Bet tad man tik ļoti iepatikās tā akadēmija, ka nospriedu – nekā, stāšos tur!" Miķelis izvēlējās rūpnieciskā dizaina nodaļu, jo cerēja, ka tur iegūs visdaudzpusīgāko izglītību, un pēc iestājeksāmeniem brīnījās visi – šajā tik grūtajā nodaļā ar pirmo reizi iestājies puisis no parastas vidusskolas! Tomēr pirmā kursa laikā, termosus un gludekļus izgudrojot un burtu mācībā ar rakstāmspalvu cīnoties, Miķelis saprata, ka īsti labi starp dizaineriem nejūtas. "Pasniedzēji nemaz neslēpa, ka uzdevumi tur atkārtojas jau divdesmit gadus."

Čurļonis un Viņķelis

Pēc pirmā kursa Miķelis pārcēlās uz gleznotājiem, bet "par sliktu uzvedību" tika ielikts atpakaļ pirmkursniekos – prakses laikā Gaujienā viņš uzsviedis uz jumta pasniedzēja Uno Daņiļevska makšķerēšanas zābakus... Miķeļa pirmā pasniedzēja bija Rita Valnere, ar kuru tomēr īpaši labs kontakts neesot nodibinājies, arī ar veterānu Vladimiru Kozinu ne, daudz svarīgāka bijusi iepazīšanās ar kursabiedru Jāni Viņķeli: "Viņš uz mani kā gleznotāju ir atstājis otru lielāko iespaidu – tūlīt pēc Čurļoņa." Abi jaunie gleznotāji kopā gan kļuva par lieciniekiem kursabiedru kāzās, gan pētīja ufoloģijas mistiskās lietas, šai tēmai pat bija veltīts Fišera diplomdarbs – gleznu cikls Sex"n Spaceships (1995).

Pašlaik gan figurālā glezniecība Miķelim nav aktuāla – darbnīcā jau divus gadus stāv sagatavoti lielformāta audekli, bet... "nav man uz viņiem ko gleznot, jo nav ko teikt. Un te nu mēs atkal nonākam pie tās mākslinieka misijas. Agrāk es domāju, ka mākslinieks ir baigais pravietis, viņam jāmāca visus dzīvot. Bet tagad man šķiet – ir diezgan vienalga, kas gleznā uzgleznots, svarīgi ir – cik dziļu iespaidu tas atstāj. Un tas ir tas nedefinējamais. Piemēram, Džokonda – patiesībā vienkārši uzgleznota sieviete uz dabas fona, nav tur nekādu ģeniālu ideju. Bet kā tas iedarbojas!" .