Līdz šim par to nebija zināms, un Grasam tiek pārmesta liekulība, jo viņš savos darbos un runās bieži skāris vāciešiem netīkamas, ar karu saistītas tēmas.

Vācijas brīvpilsētā Dancigā (tagad tā ir Polijas pilsēta Gdaņska) 1927. gadā dzimušais vācu rakstnieks Ginters Grass pasaules slavu iemantoja dažu mēnešu laikā 1959. gadā, kad klajā nāca viņa pirmā grāmata Skārda bungas. Darbs tika nekavējoties atzīts par vienu no spilgtākajiem antifašistiskajiem romāniem pasaulē un tulkots daudzās valodās, savukārt Grass, lai arī turpināja rastīt, turklāt ļoti labus darbus, vēl daudzus gadu desmitus tika uzskatīts par "vienas grāmatas autoru".

"Skārda bungas"

Romānā Skārda bungas atspoguļota gan rakstnieka dzimtās pilsētas Dancigas, gan Vācijas vēsture, turklāt skatīta unikāla personāža acīm. Oskars ir punduris, kas, protestējot pret apkārt valdošo sabiedrības kārtību, pārstājis augt triju gadu vecumā un kopš bērnības nešķiras no vienīgā sava pašizteiksmes veida — skārda rotaļu bungām. Šis savdabīgais romāna varonis neieredz pilsētas vienmuļo dzīvi, bet īpaši neciešama viņam tā kļūst pēc nacistu nākšanas pie varas, jo tie cenšas reglamentēt pilnīgi visu. Pret šo pasauli Oskars arī protestē — ar bungām vai balsi, kas apveltīta ar iznīcinošu spēku.

Taču ne jau velti Grass bija vingrinājies absurdu lugu sacerēšanā. Skārda bungās netrūkst grotesku un absurdu, bet galvenais varonis uz pasauli skatās no apakšas — gan atrodoties zem tribīnēm, gan zem savu neskaitāmo mīļāko svārkiem. Tieši pēdējās idejas dēļ Grass bijis spiests uzklausīt daudzas apsūdzības netikumībā un pat pornogrāfijas izplatīšanā. Lieta pat nonāca līdz tiesai, kura gan rakstnieku pilnībā attaisnoja.

Turpmākajos Grasa darbos (Gliemeža dienasgrāmata, Zem vietējās narkozes, Suņa gadi) grotesku un absurda ir daudz mazāk, savukārt vēstures — daudzkārt vairāk. Iespējams, to noteica Grasa aizraušanās ar politiku — 70. gados viņš aktīvi atbalstīja vācu sociāldemokrātus un personiski kancleru Villiju Brandtu. Iespējams, ka Grass precīzi noformulēja sava mūža lielo tēmu — vāciešu vainu pārējās pasaules priekšā. Tieši tās dēļ viņš iemantoja "nācijas sirdsapziņas" oreolu un morālo autoritāti, vienlaikus kļūdams par cilvēku, kuru klausīties nav visai patīkami, taču nav iespējams arī neklausīties.

Nobela prēmija — starptautiskai slavai

Nākamā Grasa starptautiskā zvaigžņu stunda pienāca tikai pēc 40 gadiem — 1999. gadā. Ja vāciski runājošajās valstīs viņš bija ļoti populārs, pārējā pasaulē asociējās gandrīz vienīgi ar Skārda bungām. Situācija mainījās 1999. gada 30. septembrī, kad tika paziņots, kurš saņems Nobela prēmiju literatūrā. Tas būs Grass! Vienlaikus ar 980 tūkstošiem ASV dolāru rakstnieks iemantoja ievērojamu starptautisku slavu un kļuva arī par visas Vācijas elku. (Iepriekšējo reizi kāds vācu rakstnieks Nobela prēmiju bija saņēmis 1972. gadā, kad par tās laureātu kļuva Henrihs Bells.) Savā ziņā simboliski, ka pagājušās tūkstošgades pēdējo Nobela prēmiju literatūrā ieguva tieši Grass, jo viena no viņa grāmatām saucas Mana simtgade, un tajā ir apkopotas 100 noveles, no kurām katra veltīta vienam 20. gadsimta gadam.

Līdz ar Nobela prēmijas saņemšanu Grasa autoritāte vāciskās pasaules daļas intelektuāļu aprindās, šķiet, kļuva nesatricināma. Par to liecina kaut vai šāds fakts. 2004. gadā Nobela prēmija literatūrā tika piešķirta austriešu rakstniecei Elfrīdai Jelinekai, kas bija nolēmusi no tās atteikties, taču mainīja savu nostāju pēc īsas sarunas ar Grasu.

"Krabja gaitā"

Par trešo Grasa starptautisko triumfu kļuva 2002. gadā iznākušais romāns Krabja gaitā (Im Krebsgang), kas tulkots arī latviešu valodā. Šajā grāmatā Grass pievērsās tēmai, par kuru mūsdienu Vācijā parasti izvairās runāt, — to Krievijas un Austrumeiropas vāciešu liktenim, kuriem Otrā pasaules kara laikā bija jābēg no Sarkanās armijas.

Grāmatā aprakstīta tā laika Vācijas lielākā pasažieru kuģa Wilhelm Gustloff bojāeja. Ar kuģi 1945. gada janvārī no Dancigas tika evakuēti bēgļi un ievainotie vācu karavīri — kopskaitā 9000 cilvēku. Laineri nogremdēja padomju zemūdene, un šī joprojām ir viena no vāciešiem sāpīgākajām Otrā pasaule kara epizodēm. Krabja gaitā kļuva par bestselleru, bet vācu prese pēc grāmatas iznākšanas rakstīja, ka Ginters Grass ir atvēris diskusijai vēl vienu nācijas tabu.

Jāpiebilst, ka Rietumos šis Grasa romāns tika uzņemts ļoti atzinīgi (Wilhelm Gustloff bieži tika salīdzināts ar Luizitāniju — angļu pasažieru laineri, ko 1915. gadā nogremdēja vācu zemūdene), kamēr Krievijā daudzi bija sašutuši par to. Grasa redzējums ievērojami atšķīrās no skatījuma, kādu par 1945. gada janvāra notikumiem savā 1990. gadā iznākušajā grāmatā Tālo reisu kapteinis (Kapitan daļņego plavaņija) sniedza krievu rakstnieks Aleksandrs Krons. Krona dokumentālajā darbā tika apgalvots, ka uz vācu superlainera klāja atradās arī 70 pilnībā nokomplektētu un apmācītu zemūdeņu ekipāžu, līdz ar to Wilhelm Gustloff nogremdējušās zemūdenes S–13 kapteinis Aleksandrs Marinesku faktiski izsitis no ierindas visu Vācijas zemūdens floti. Bez tam Hitlers esot pasludinājis Marinesku par savu personisko ienaidnieku. Savukārt Grass zemūdeņu ekipāžas pat nepieminēja, bet Krievijā cenšas pieturēties pie Krona versijas, lai kā nebūt attaisnotu ar bēgļiem un ievainotajiem pārpildīta pasažieru lainera nogremdēšanu.

Interesanti, ka arī romāna Krabja gaitā iznākšana saistījās ar skandalozu Grasa paziņojumu. Sakarā ar grāmatas parādīšanos pārdošanā rakstnieks pavēstīja, ka iebilst pret aizliegumu izplatīt Hitlera Manu cīņu. Pēc Grasa vārdiem, "šiem murgiem" jābūt brīvi pieejamiem, taču ar atbilstošiem zinātniskiem komentāriem. Tas palīdzētu jauniešiem, kurus vilina nacisma drūmā estētika, saprast šīs ideoloģijas patieso būtību. Tāpat Grass nokritizēja Vācijas valdību, kas tobrīd centās panākt neofašistiskās Nacionāldemokrātiskās partijas slēgšanu. Pēc viņa domām, Vācijas demokrātija ir pietiekami spēcīga, lai tai nebūtu jābaidās no saujiņas populistu.

Jauns teikums biogrāfijā

Līdz šim vāciešiem šķita, ka par savu slavenāko rakstnieku viņiem zināms praktiski viss. Gintera Grasa biogrāfijās tika apgalvots, ka nākamais Nobela prēmijas laureāts iesaukts karadienestā jau 15 gadu vecumā, bet kara beigās nonācis nometnē Vācijas amerikāņu sektorā, no kuras atbrīvots 1946. gadā. Dažus gadus Grass aizvadījis kā vienkāršs strādnieks vispirms fermā, pēc tam šahtā, līdz kļuvis par akmeņkaļa mācekli, studējis mākslas zinības Diseldorfā, Berlīnē un Parīzē (vēlāk viņš pats arī ilustrēs savas grāmatas), ilgāku laiku bijis bundzinieks kādā džeza grupā, vienlaikus sākot rakstīt dzeju un absurda lugas.

Savukārt tagad noskaidrojies, ka Grass 15 gadu vecumā brīvprātīgi pieteicies armijā, jo vēlējies dienēt uz zemūdenes. Tomēr Kriegsmarine (Jūras kara flotes) rindās viņš nav uzņemts jaunības dēļ un nosūtīts uz darba dienestu RAD (Reichsarbeitsdienst) pie citiem vienaudžiem. 1944. gadā Grass saņēmis pavēsti par iesaukšanu armijā. Nonākot iesaukšanas punktā Drēzdenē, viņš uzzinājis, ka būs jādien Waffen SS 10. tanku divīzijā Frundsberga. Dienesta vietā Grass veiksmīgi saslimis ar dzelteno kaiti, kas viņu uz ilgāku laiku atbrīvojusi no militārām aktivitātēm. Vēlāk, kaut arī Grasa vienība bija iesaistīta divās kaujās Austrumu frontē, līdz pat kara beigām 1945. gada maijā viņš tā arī nav paspējis ne reizi izšaut.

Nu jau plaši citētajā intervijā Frankfurter Allgemeine Grass piebilda, ka ilgā klusēšana par savu pagātni likusi viņam uzrakstīt jaunāko grāmatu Sīpolu mizošana (Beim Hauten der Zwiebel), kurai bija paredzēts nākt klajā septembrī, bet kura saceltās ažiotāžas dēļ Vācijas grāmatnīcās parādījusies jau tagad.

Grass skaidroja, ka precizēt pagātni viņš nolēmis divu iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka viņam esot vainas izjūta par savu līdzdalību SS (interesanti — kā Grass, kas savās grāmatās demonstrē gluži vai fenomenālas zināšanas par nacistisko Vāciju, tās hierarhiju utt., var nezināt, ka Waffen SS nav uzskatāma par noziedzīgu organizāciju, bet gan pielīdzināma karaspēka daļai, kādas reāli arī bija Waffen SS vienības?) un atziņa, ka šis kauna traips ar viņu palikšot līdz mūža beigām. Vainas izjūta pie viņa gan esot atnākusi tikai tagad — pēc daudziem gadiem —, un jaunībā Grass esot lepojies ar to, ka dienējis SS. Otrkārt, viņš vēloties izskaidrot jaunās paaudzes lasītājiem, kā darbojusies nacistu propaganda Otrajā pasaules karā. "Man SS karaspēks nebija nekas briesmīgs, gluži pretēji, tās bija elitāras karaspēka daļas, kas tika sūtītas uz viskarstākajiem punktiem un cieta vislielākos zaudējumus," izteicies rakstnieks.

Kad jāpienāk "pārvarēšanai"

Pēc šā paziņojuma Vācijas presē sacēlās sašutuma vētra. Racionālāk domājošie komentētāji gan aprobežojās ar to, ka nokritizēja Grasu par neveiksmīgu savas jaunākās grāmatas (būtībā — autobiogrāfijas) reklamēšanu, kā dēļ viņš zaudējis krietnu daļu sava "nācijas sirdsapziņas" oreola. Izskanēja arī viedoklis, ka Grass slēpis savu pagātni, lai būtu drošs, ka saņems Nobela prēmiju, savukārt emocionālāka publika gari un plaši izpaudās par morālās autoritātes zaudēšanu. Vācijas sabiedrību visvairāk satrauca ne jau fakts, ka Ginters Grass īsu brīdi ir dienējis SS pakļautībā esošā karaspēka daļā, bet gan viņa sešdesmit gadus ilgā klusēšana.

Šeit būtu vietā atcerēties, ka pēckara Vācijā ļoti izplatīts bija jēdziens Vergangenheitsbewaeltigung, ko varētu latviskot kā "pārvarēšana, kas saistīta ar nacistisko pagātni". Šā jēdziena ietvaros visi, kam vien bija iespējams atzīties kādās pagātnes kļūdās, kaisīja sev uz galvas pelnus, nožēloja grēkus un rezultātā kļuva par cienījamiem sabiedrības locekļiem. Tā jau pieminētais Henrihs Bells atzinās, ka no 1939. līdz 1945. gadam dienējis armijā un karojis gan Austrumu, gan Rietumu frontē. 1972. gadā Bells saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Cits slavens vācu rakstnieks, Alfreds Anderšs, 1944. gadā dezertēja, ilgu laiku pavadīja gūstā un Vācijā atgriezās jau kā godājams pilsonis, kas izdarījis pareizo izvēli. Šādu Vergangenheitsbewaeltigung piemēru Vācijā ir simtiem, taču Ginters Grass kārtējo reizi izvēlējās atšķirties no visiem un "pārvarēties" laikā, kad vācieši jau ir aizmirsuši par šāda jēdziena esamību.

Nedēļu klausījies pārmetumos, Grass nolēma uzstāties Vācijas telekanāla ARD tiešajā ēterā. Uzstāšanās laikā viņš atzina, ka zināmā mērā saprot kritiku, kuru izraisījusi viņa intervija saistībā ar jaunās grāmatas iznākšanu, kā arī piebilda, ka ir pārāk vēlu — vai pat vispār par vēlu — atzīt atrašanos Waffen SS dienestā pēc vairāk nekā 60 gadiem. Rakstnieks skaidroja, ka nacistu ideoloģija atstājusi uz viņu lielu iespaidu jau kopš 13 gadu vecuma un viņš ticējis, ka iestāšanās Waffen SS rindās pavērs viņam iespēju tikties ar Ādolfu Hitleru. Vienlaikus Grass izteica pārliecību, ka visu savu pēckara dzīvi, balstoties uz savu neilgo kara pieredzi, konsekventi nosodījis Vācijas nacistisko pagātni, un aicināja cilvēkus izlasīt Sīpolu mizošanu, pirms tiesāt viņu, jo grāmatā aprakstīta arī Grasa stāšanās Waffen SS dienestā. Lieki piebilst, ka grāmatai tiek paredzēta pasaules mēroga bestsellera slava, bet Grasam — atbilstoši ienākumi.

Liberālisma krahs?

Lai arī kādi būtu Gintera Grasa biogrāfijas papildināšanas iemesli — savu memuāru reklamēšana vai sirdsapziņa —, notikumu attīstība liek vilkt paralēles ar austriešu rakstnieku Peteru Handki, kas pagājušā gadsimta beigās tika "pieķerts" simpātijās pret serbiem kā tādiem un Slobodanu Miloševiču personiski. Ap grāmatas Vārtsarga bailes pirms vienpadsmitmetrinieka autoru sacēlās tāda ažiotāža, ka Handke, kas jau tāpat dzīvoja ļoti noslēgti, atteicās no ievērojamas literārās prēmijas un vispār pārstāja kontaktēties ar presi.

Nobela prēmijas laureāts Ginters Grass gan negrasās atteikties ne no prēmijas, ne savas dzimtās pilsētas Gdaņskas Goda pilsoņa titula, kā to aicināja bijušais Polijas premjers Lehs Valensa. Ņemot vērā, ka viņš nenoliedzami ir labākais no dzīvajiem vācu rakstniekiem, Grasam viņa it kā grēki, visticamāk, tiks piedoti jau vistuvākajā laikā. Vienlaikus Handkes un Grasa piemēri uzskatāmi liecina, ka mūsdienu liberālisms faktiski funkcionē līdzīgi jebkurai citai ideoloģijai. Visi procesi tiek reducēti līdz vienkāršiem saukļiem, bet tie uzspiesti kā vienīgā pareizā izvēle. Un, ja vien cilvēks nevēlas nostāties pret visu sabiedrību, viņš ir spiests aizmirst par izvēles brīvību, kas it kā esot liberālisma galvenā jēga.

Gadījumam, ja Ginters Grass tiešām bija nolēmis mūža nogalē kā sīpolu mizot savu pagātni un atrast pats savu patiesību, — šo saukļu dēļ izrādījās, ka vieglāk ir viņu nosodīt, nevis uzklausīt.