Bērnībā vēlējās kļūt par mācītāju

Frīdrihs Šillers, pilnā vārdā Johans Kristofs Frīdrihs fon Šillers, dzimis 1759. gada 10. novembrī Mārbahā, Virtenbergas hercogistē, kur tolaik valdīja despotiskais un izvirtušais valdnieks Kārlis Eižens. Frīdriha tēvs bija militārais feldšeris, bargs cilvēks, kurš uzskatīja, ka vispareizākais bērnu audzināšanas līdzeklis ir koka nūja, ko viņš arī visai bieži lika lietā. Savukārt māte bija sirsnīga, maiga un ticīga sieviete, cēlusies no provinciāla maiznieku un krodzinieku dzimtas. Viņa Frīdriha bērnību padarīja gaišāku un tīkamāku. Šillers skolas gaitas sāka latīņu sākumskolā, un sešu gadu vecumā viņš mācījās latīņu valodu, bet pēc gada jau ķērās pie grieķu valodas apguves, savukārt vienpadsmit gadu vecumā puisis sacerēja dzejoli latīniski. Viņam vienmēr laimējās nokļūt pie skolotājiem, kas ievēroja, ka Šillers ir talantīgs jauneklis. Pēc mācībām sākumskolā un nodarbībām ar protestantu mācītāju 1773. gadā 14 gadu vecumā Frīdrihs iestājās hercoga Kārļa Eižena tikko nodibinātajā Kārļa skolā, ko vēlāk pārdēvēja par Kara akadēmiju. Skolā varēja iegūt labu izglītību, kaut arī tajā valdīja militāra disciplīna un bargi sodi — no rājiena līdz pat ieslodzījumam karcerī. Tomēr audzēkņi uz turieni plūda no malu malām, pat no Šveices, jo skolā strādāja izdaudzināti pasniedzēji, kas jau tolaik sabiedrībā tika uzskatīti par izcilām personībām. Frīdrihs Šillers sākumā studēja tieslietas kaut arī kopš agras bērnības vēlējās kļūt par garīdznieku. 1775. gadā akadēmiju pārcēla uz Štutgarti, pagarināja apmācību kursu, un Frīdrihs pameta jurisprudences studijas, bet turpināja studēt medicīnu, kā arī daudzus citus priekšmetus. 1780. gadā pēc kursa beigšanas Frīdrihs Štutgartē sāka strādāt Kārļa Eižena dienestā par militāro ārstu, gluži kā viņa tēvs.

Par teātra apmeklējumu iesloga karcerī

Tieši sākot studēt medicīnu, Frīdriham Šilleram radās pastiprināta interese par literatūru. Viņš lasīja Šekspīru, Gēti, Lesingu, kā arī franču autoru darbus un antīkās literatūras meistarus, aizrāvās ar filozofiju, psiholoģiju un svešvalodām. Galmā Šillers kļuva slavens kā dzejnieks un aizrautīgs orators. Kad Frīdriham bija 17 gadu, viņš iecerēja lugu "Laupītāji", ko vēlāk slepus pa naktīm arī uzrakstīja. Jau akadēmijā Šillers distancējās no saviem agrīnajiem literāriem eksperimentiem "Kristieši", "Students no Nasau" un "Kozimo Mediči" (šos darbus autors iznīcināja), kas bija balstīti reliģijā un pilni sentimentālu noskaņu. Viņš pievērsās dramaturģijai un 1781. gadā pabeidza, un anonīmi publicēja "Laupītājus". Nākamā gada 13. janvārī lugu ar lieliem panākumiem izrādīja Manheimas teātrī, kura īpašnieks bija barons fon Dalbergs, kas Šilleram palūdza lugā mainīt vairākas epizodes — baronam, piemēram, ļoti nepatika, ka izrādes beigās Francis izdara pašnāvību, tādēļ autoram bija jāievieš korekcijas. Turpmāk luga tika rediģēta vairākkārt, taču līdz pat mūža galam Šillers vēlējās to pārstrādāt, ņemot vērā pašu pirmo, anonīmi izdoto versiju. Pēc "Laupītāju" pirmizrādes skatītāji bija sajūsmā, uz izrādi slepus ieradās arī pats Frīdrihs Šillers, taču aizmirsa suverēnam paprasīt atļauju izbraukt ārpus Virtenbergas hercogistes robežām. Hercogs Kārlis Eižens aiz dusmām, ka dzejnieks slepeni aizbraucis un iestudējis lugu Manheimas teātrī, sākumā ieslodzīja Frīdrihu karcerī, bet vēlāk aizliedza publicēt viņa literāros darbus, kā arī izbraukt no valsts. Vienīgais, ko nepaklausīgais dramaturgs drīkstēja darīt, bija viņa tiešie kara ārsta pienākumi.

Bēg, lai nodarbotos ar literatūru

Taču literatūra Frīdrihu Šilleru bija paņēmusi savā varā, un jaunajam dramaturgam nekas cits neatlika kā bēgt no hercoga valdījumiem. Un tā 1782. gada 22. septembrī Šillers slepus pameta Virtenbergas hercogisti. Sākumā viņš dzīvoja nelielā ciematiņā Bauerbahā, bet pēc tam pārcēlās uz Manheimu. Nākamā gada vasarā, acīmredzot vairs nebaidoties no hercoga Kārļa Eižena atriebības, Šillers pieņēma Manheimas teātra intendanta barona fon Dalberga piedāvājumu kļūt par "teātra dzejnieku" un noslēdza līgumu par vairāku lugu uzrakstīšanu. Divas drāmas, pie kurām Frīdrihs strādāja vēl pirms bēgšanas no Štutgartes, — "Fiesko sazvērestība Dženovā" un "Mīla un viltus" — tika iestudētas Manheimas teātrī, turklāt otrai bija milzīgi panākumi. Nesaprotamu iemeslu dēļ barons fon Dalbergs ar Šilleru nepagarināja līgumu, un dramaturgs nokļuva diezgan grūtā finansiālā stāvoklī, turklāt tieši tolaik viņam bija smagi pārdzīvojumi mīlas frontē. Tādēļ ar pateicību un prieku Frīdrihs Šillers pieņēma viņa talanta pielūdzēja docenta Kernera uzaicinājumu un vairāk nekā divus gadus nodzīvoja pie viņa Leipcigā un Drēzdenē. Frīdriham bija tikai 24 gadi, taču dzīve jau sagādāja viņam visai smagus pārbaudījumus. Ar literāro darbu vajadzēja nodrošināt eksistenci, tādēļ Frīdrihs strādāja ļoti intensīvi gan literatūrā, gan žurnālistikā. Viņš nepārtraukti bija parādos, turklāt to mocīja arī slimības, taču Šillers izturēja, jo grūtā brīdī daudz palīdzēja draugi. Šajā laikā Šillers sacerēja himnu draudzībai — "Odu priekam", ko komponists Ludvigs van Bēthovens iekļāva 9. simfonijas finālā, savukārt 20. gadsimtā tā kļuva par Eiropas Savienības himnu.

Vēstures profesors un žurnālu redaktors

1787. gadā Frīdrihs Šillers pameta Drēzdeni un divus gadus nodzīvoja Veimārā un tās apkaimē. 1789. gadā viņš sāka strādā Jēnas universitātē par vēstures profesoru un lasīja lekcijas, bet, pateicoties laulībām, kas tika slēgtas 1790. gadā ar Šarloti fon Langefeldi (viņa bija tam laikam neparasti izglītota meitene no aristokrātiskas dzimtas), dzejnieks iemantoja ģimenes laimi, un viņiem bija četri bērni. Niecīgā rakstnieka alga nespēja apmierināt pat pieticīgas ģimenes vajadzības, taču palīdzību sniedza troņprincis fon Šlēsvigs un grāfs Simellmans, kas trīs gadus maksāja Šilleram stipendiju, savukārt pēc tam dramaturgu pabalstīja izdevējs Kota, kurš 1794. gadā uzaicināja viņu kļūt par žurnāla "Oras" redaktoru. Līdz tam žurnāls iznāca neregulāri un ar dažādiem nosaukumiem, taču Šillera vadībā tas kļuva par stabilu literatūras izdevumu. Pēc diviem gadiem Frīdrihs izveidoja vēl vienu periodisko izdevumu ar nosaukumu "Mūzu almanahs", kurā tika publicēti daudzi viņa darbi. Publicējamo materiālu meklējumos Šillers vērsās pie Gētes, ar ko arī sākās abu draudzība, kas turpinājās līdz pat Frīdriha mūža pēdējai dienai un pozitīvi ietekmēja arī abu mākslinieku daiļradi. 1799. gadā Jēnas hercogs dubultoja Šilleram izsniedzamo uzturnaudu, kas pēc būtības bija viņa pensija, jo ar pasniedzēja darbu viņš vairs nenodarbojās un pēc hercogs Kārļa Augusta uzaicinājuma pārcēlās uz Veimāru. 1802. gadā Svētās Romas impērijas imperators Francisks II piešķīra Frīdriham Šilleram muižnieka titulu.

Atdusas blakus draugam

1791. gadā Frīdrihs Šillers smagi saslima un kopš tā laika vairs nekad īsti neatveseļojās, tomēr atlikušajos četrpadsmit mūža gados viņš sarakstīja vēl daudz izcilu lugu. Mūža pēdējos gados talanta plaukumā dramaturgs sarakstīja lielās vēsturiskās traģēdijas un drāmas — "Marija Stjuarte", "Vilhelms Tells" un "Orleānas jaunava" —, ko iestudēja un izrādīja ar milzīgiem panākumiem. Pēdējie dzīves gadi Veimārā Šilleram pagāja nemitīgā darbā un nedziedināmās slimības — tuberkulozes — ēnā, mīlestībā un rūpēs par sev dārgajiem līdzcilvēkiem: māsām, sievu un bērniem. Kad Šilleru ģimenē piedzima ceturtais bērns, dzejniekam bija atlicis dzīvot vairs tikai deviņus mēnešus. 1805. gada ziemā Frīdrihs Šillers kārtējo reizi smagi saslima. Dramaturgs mocījās drudzī, viņam bija spazmas un samaņas zudumi. 1805. gada 25. aprīlī dzejnieks uzrakstīja pēdējo rindu… Vācu dzejnieks un dramaturgs Frīdrihs Šillers aizgāja no dzīves 1805. gada 9. maijā. Viņu apglabāja naktī uz 12. maiju svētā Jēkaba baznīcā. Otrā dienā notika piemiņas dievkalpojums, kurā skanēja arī Amadeja Mocarta "Rekviēms". Kārļa Augusta uzceltajās kapenēs Šillera mirstīgās atliekas pārveda tikai 1827. gadā. Šeit vēlāk mūža mierā tika guldīts arī tuvākais dzejnieka draugs Johans Volfgangs Gēte.