Vai zināji, ka Lieldienās pat ieteicams ir ne tikai šūpoties un ripināt olas, bet arī rotaļāties? Lūk, pāris jautras rotaļu idejas!
Lieldienās ieteicams ne tikai šūpoties un ripināt olas, bet arī rotaļāties (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cūciņa
«Sētas vidū izkaš mazu bedrīti, kur nu jāiedzen koka klucītis, saukts par cūciņu. Viens nostājas pie bedrītes ar koka nūju, tas ir cūciņas sargātājs, bet pārējie stāv ar nūjām pie savām bedrītēm un mēģina cūciņu iedzīt sargātāja bedrītē. Ja kādam spēlētājam tas izdodas, tad spēlīte ir vinnēta.» /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
Nažu dancinātājs
«Ja pie šūpolēm ugunskurs sakurts, tad mēdz nažus dancināt. Kāds no pulka, cepuri uz uguns pamatīgi nokvēpinājis, pienāk pie citiem un solās nažus dancināt. Kas to nezina, pienāk klāt skatīties. Tad aicinātājs nosmērē šim ar cepuri seju un saka: «Lūk, kā nažus dancina!» Izjokotais lūko nu atkal kādu citu piemānīt.» /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
Ripu sišana
Šī ir nedaudz līdzīga rotaļa iepriekšējai. Ripa Lieldienās simbolizē sauli. Šai rotaļai jāsagatavojas laikus, sameklējot vai izzāģējot koka ripu (mūsdienīga alternatīva varētu būt hokeja ripa). Spēlētāji pēc starta visi reizē ar koka kūju pa lauku uz priekšu sit ripu. Uzvar tas, kurš pirmais ripu pārdzinis pāri noteiktai finiša līnijai pretējās puses galā.
Vistiņas
«Lieldienas rotaļa ir vistiņas ķeršana. Vienam aizsien acis, un tas nu prasa: «Kur tu mani vedīsi?» - «Uz cūkkūtiņu putru ēst.» - «Vai karote ir?» - «Meklē pats!» Tad visi sāk bēgt un ķērējs lūko kādu sagūt.» /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
Sietiņa dzīšana
«Lieldienas rotaļa ir sietiņa dzīšana. Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to gurstī un, citus dzenādams, lūko kādam iesist. No pulka kāds jautā: «Ko tu dzen?» - «Sietiņus dzenu.» - «Cik augstu sietiņš?» - «Deviņas jūdzes.» Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa vietā.» /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
Kur snīpis?
Šī rotaļa jau krietni pārsniegusi Lieldienu robežas un, šķiet, pazīstama ikvienā mājā. Viens spēlētājs satver otra degunu un sākas dialogs:
- Kur snīpis (deguns)?
- Ezerā!
- Ko viņš tur dara?
- Olas dēj!
- Cik piedēja!
- Daudz... (nosauc skaitli)
- Kādas?
- (sauc īpašības) Sarkanas, brūnas, zeltītās, netīras, sapuvušas...
- Kuru man dosi?
- Sapuvušo, netīro!
Nu jautātājs spiež otra degunu arvien stiprāk, kamēr viņam tiek apsolīta visskaistākā ola.