Dienvidzemju kūrortos vietējiem ziemās mēdz būt dziļas depresijas, jo tūristu nav un nav arī ko darīt. Mums šī bezsniega ziema liek vilkt savas analoģijas ar dienvidzemēm – Jaungads jau teju klāt, bet slēpes aizvien vēl pažobelē. Ko pasākt brīvdienās, kamēr nevari doties uz kalnu? Laukos dzīve neapstājas, lūk, ko varat ieraudzīt vien divu stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas!
Vai zināt Latvijā vēl kādu vietu, kur 800 iedzīvotājiem būtu veseli trīs dievnami? Kur ticības lietas uztver tik nopietni, ka vīru apglabā pareizticīgo, bet sievu – luterāņu kapos? Kolkā tā mēdz notikt, kaut gan visi vietējie kristieši sadzīvo itin draudzīgi – piemēram, katoļu meitene spēlē arī luterāņu baznīcas dievkalpojumos. Iebraucēji parasti brīnās: kādēļ te pareizticīgo dievnams, vai tad jums Kolkā ir krievi? Taču draudze te pastāv kopš lībiešu dumpja laikiem 19. gs. beigās, kad cars piesolīja zemi īpašumā katram, kas pāries pareizticībā. Svētkos simtgadīgais dievnams ir pilns, brauc pat no Talsiem, jo turienes pareizticīgo baznīca savulaik tika uzspridzināta, brauc no Kuldīgas, un nāk arī atpūtnieki. Dievkalpojumi notiek latviski, bet ja mācītājs redz, ka baznīcēnu pulkā ir kāds krievs, noskaita arī pa lūgšanai krieviski.
Jūras Zvaigznes Dievmātes katoļu baznīca ir koka guļbūve, šurp XX gadsimta beigās atgādāta no Sakas pagasta, tagadējā Grīņu rezervāta, kur bija uzbūvēta 1935. gadā. Savukārt Kolkas luterāņu baznīca var lepoties ar modernu Helēnas Heinrihsones altārgleznu – triptihu.
Aizraujošas lietas par laicīgo dzīvi uzzināsiet līvu kultūras centrā «Kūolka». Un, ja gadās iegriezties vietējā kultūras namā, kas reiz bijis zirgu staļļi, palūdziet, lai jums parāda kādu oriģinālu savdabību griestu kokgriezumos, pārmaiņu laika liecību no Atmodas gadiem, kas vienuviet apvieno gan aizejošā, gan atnākošā laikmeta simboliku.
Tieši pretī pareizticīgo baznīcai atrodas brīvdienu māja «Ūši», kas lībiski nozīmē «jauns» - tā bijusi viena no pirmajām mājvietām Kolkā. Vasarā te piedāvā teltsvietas, jūra blakus. Bet ziemā saimniece Dženeta Marinska pēc pieteikuma rīko sklanduraušu (lībiski - sūrkak) cepšanas darbnīcas 1-10 cilvēkiem: interesenti meistaro mīklas plāceņus ar žodziņu apkārt, klāj iekšā kartupeļus, burkānus, lej pāri krējumu, šauj krāsnī, gaida, līdz izcepas, un ēd ar gardu muti. Te varat nopirkt arī nākamā gada kalendāru, kurā igauņi trijās valodās apkopojuši visdažādākās somugru tautu ēdienu receptes, starp tām arī kaimiņtautu versijas par žogaraušiem - ar kartupeļiem, kāpostiem, gaļu, - ja nu jums tāpat kā Pepijai nepatīk termiski apstrādāti burkāni!
Dženeta piedāvā arī atraktīvu pastaigu ar ieskatu zivsaimniecības vēsturē «No Rēveles ķilavām līdz Rīgas zeltam». Turpmāk zināsiet, ka aiz nosaukuma «Rīgas zelts» slēpjas Kolkas šprotes. Šejienieši pirmie arī izdomāja metāla konservbundžai caurspīdīgo plastmasas vāciņu, caur kuru var labi novērtēt zivtiņu zeltaini kārdinošos sānus.
Dženeta atzīstas: «Esmu vietējā, te uzaugusi, un mani viss interesē, kas pagastā notiek, novada vēsture, cenšos uzzināt aizvien vairāk un atklāt to arī citiem. Cilvēkus interesē, kā mēs te dzīvojam, un vietējais var pastāstīt daudz vairāk, nekā tūrists spēj ieraudzīt pats.»
Pašā Kolkasragā slejas tornis putnu vērotājiem – te gājputni virs zemes strēles atpūšas pirms došanās pār jūru un pavasaros atgriežoties. Īstais putnu vērošanas laiks ir aprīļa vidus un oktobra sākums. Bet neatkarīgi no sezonas turpat netālu ir dabas takas, kas parāda visu kāpu priežu daudzveidību un dīvainības – sakņu sistēmas divos stāvos, kokus, kam no kāpas ārā tikai galotne, vai dižpriedes ar neparasti īsu stumbru.
Kādēļ aiz putnu torņa mežā iestiepjas plata smilšu strēle? Vai te savulaik viesulis būtu gājis pāri un visus kokus nolauzis? Nē, iemesls ir daudz prozaiskāks – padomjlaikos te bija armijas šautuve. Dažkārt artilērija, tēmējot pa mērķi jūrā, trāpīja arī ne tur, kur vajag. Bet tagad liedags ir kā radīts meditatīvai pastaigai līdz ragam, ap kuru sitas krustvilnis; tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur, nepieceļoties no krēsla, var redzēt gan saullēktu, gan saulrietu jūrā. Gar pašu ūdens malu sēž meditējoši vīrieši. Nu kā lai citādi nosauc makšķerēšanu, kuras dēļ šurp braucot vīri pat no Latgales!
Krišjānis Valdemārs Kolku saucis par Eiropas sirdi. Gotlandieši sevi joprojām uzskatot par kuršiem. Nav brīnums, ka arī mūsdienīgam cilvēkam mazjūras un dižjūras vienotā elpa uzdveš gluži maģiskas sajūtas.
Lai īsajā ziemas dienā iebristu mežā un uzzinātu mazliet no dabas iemītnieku dzīves, jums ir vajadzīgs takuzinis. Jauki, ja kaut mazlietiņ uzsnidzis sniegs – var iet pa pēdām un redzēt dzīvnieku dienas ritmu: ko darījuši brieži, ko – mežacūkas... Zilo kalnu Cirstu gravas pārsteidz ar āpšu koloniju, ko var salīdzināt ar daudzdzīvokļu māju – jo bagātīgi sazarota alu sistēma sarakta krietna kalna virsotnē, padarot to līdzīgu sieram ar caurumiem.
Plānajā sniega kārtiņā labi redzams, kur tie tecējuši baroties, kur – pakakāt. Te āpši dzīvo paaudžu paaudzēs. Vides gide Ina Brauna stāsta par dzīvnieku paradumiem. Piemēram, vai zinājāt, ka āpsis ir no tās pašas ģints, no kuras zebiekste un cauna? Jā, tas vārda tiešā nozīmē ir vislielākais sermulis! 12-15 kg smagais dzīvnieks uz ziemu noēdas trīsreiz resnāks, bet iet gulēt tikai tad, kad temperatūra jau zem nulles. Līdz tam tas pa krēslu pusaizmidzis klunkurē apkārt, riskējot kļūt par medījumu vilkiem, lūšiem vai uz ceļa pakļūt zem mašīnas. Āpsis ēd ābolus, sēnes, saknes, sliekas, vardes, vaboles, peles, pat zaķēnus un stirnēnus, un jo īpaši tam garšo saldas ogas. Nu ne jau kādas tur mellenes vai brūklenes, tāpēc, ja piepeši ieraugāt mežā augam ērkšķogu krūmu, skaidrs, ka tur bijusi kārumnieka tualetes bedrīte. Āpsim patīk kameņu ligzdas, jo tur var dabūt ne tikai perus, bet arī medu. Ja kāds kukainis tiek viņam caur kažoku klāt, to viņš vārtoties nospiež un turpina ēst.
Vai zinājāt, ka āpšiem ir atliktā grūtniecība? Mātīte var būt apaugļota jebkurā gada laikā, bet āpsēni tik un tā piedzims pavasarī, kad āpši mostas. Protams, mazuļiem jādzimst, kad visapkārt pietiek barības!
Mēs pusdienas paēdam veselīga dzīvesveida centrā «Tavai sirdij» Cirstes ciema «Mežlīdumos». Skats no viesu mājas paveras iespaidīgs – otrpus ceļam atrodas 40 metrus augstā Zilo kalnu krauja – senās jūras stāvkrasts. Zilie kalni ir Slīteres dabas parka vērtīgākā daļa dažādo reto augu dēļ. Piemēram, tikai te aug ogu īve. Tās īpaši cietā koksne piemērota zemūdens pāļiem, no šā koka Anglijā taisīja šaujamlokus, turpretī zemnieki ganībās to izcirta, lai nenoindētos mājlopi. Toties indīgās ogas lietoja sagrēkojušas meitas kā «zāles pret sliktu slavu».
«Mežlīdumi» izceļas ar kādu citu neierastāku augu - šeit audzē soju, no kuras paši taisa alternatīvas visdažādākajiem piena produktiem. Centra vadītājs fizioterapeits Ansis Roderts un viņa ģimene jau vairāk nekā desmit gadus ēd tikai augu valsts pārtiku, un tikai tādu Ansis piedāvā arī sava veselības centra apmeklētājiem, mācot veselīgu dzīvesveidu pēc pasaulē aprobētās Newstart programmas.
Ansis Roderts stāsta, ka tā ir efektīva dzīves kvalitātes uzlabošanai, pret smagajām slimībām, kā sirds-asinsvadu slimības, diabēts, pēc četrām nedēļām parasti lielākajai daļai otrā tipa diabēta slimnieku zāles vairs nevajag, viņi ļoti labi var kontrolēt savu cukura līmeni. Diena veselības centrā maksā 20-25 eiro, un par to cilvēks saņem dažādas fizioterapijas procedūras, tiek izglītots, pabarots un pieradināts būt fiziski aktīvs. Tādām veselības nedēļām tieši piemērotāks ir klusais rudens, ziemas periods, nevis vasara, kad visur pilns ar izklaidēm un festivāliem.
«Lai uzvarētu organismā iekaisumus, pašos pamatos jābūt pilnvērtīgam veģetāram uzturam,» stāsta Ansis. «Tā ir zinātne. Pārējais ir vai cilvēks var vai nevar, grib vai negrib. Daudz skaļāka ir ieraduma un iegribu balss, nekā organisma veselības balss.»
Tiesa, ja katram būtu mājās tik lielisks pavārs kā «Mežlīdumos», gribēt un varēt būtu nieka lieta! Pusdienās ir vegānā zivju zupa; desa un siers, kuros nav ne smakas no gaļas vai piena, bet nezinātājs to varbūt pat nenojaustu; uz pašceptās maizes ziežama mandeļriekstu pastēte; puravu pīrāgs, kura sastāvdaļas atšifrēt jau pagrūti, karoba (kakao alternatīvas) saldā desa... Viss tik gards, ka nerodas ne mazākās šaubas – tik tiešām varētu saklāt arī vegānisku kāzu galdu un viesi nepaliktu neapmierināti.
Jums garšo ķirbji? Tad droši vien jau esat dzirdējuši par Edīti Seipuli, kuras dārzā Dundagas «Amalēs» aug 80 ķirbju, 80 tomātu, 40 paprikas šķirnes un kas mīļuprāt dalās gan ar sēklām, gan stādiem, gan zināšanām. Edītes jaunā kaislība ir vīnogas, kurām paredzēta 280 kvadrātmetru siltumnīca. Tajā jau tuvākajos gados arkās vīsies 60 šķirņu vīnogas, zem kurām briedīs arbūzi un melones.
«Es par savu uzdevumu uzskatu dalīšanās prieku, jo tas aplipina ar iedvesmu,» Edīte saka. «Ir tādas lietas, kas mūs pietur pie veselā saprāta, un augi ir vieni no tiem. Katrs, kurš šurp atbrauc, atrod kaut ko sev. Man patīk tieši dažādība, visas iespējamās krāsas un formas; es audzēju sēklas, kas nav nopērkamas veikalā. Katrs, kas no manis nopērk stādus, var arī pēc tam piezvanīt un saņemt konsultāciju.»
Vīnogas Edītei augs siltumnīcā, jo viņa uzskata, ka ārā, vēsumā un vējā audzētās nav nekādas vīnogas, tām jābūt lielām kā veikalā. Vienkāršā neapkurināmā siltumnīcā, pat pavisam nelielā būdiņā vai pie mājas sienas ir iespējams izaudzēt kvalitatīvas ogas. Augusta vidū gaidāma vīnogu balle, jo visu, kas attiecīgajā brīdī Edītes dārzā ir gatavs, ir iespējams arī nogaršot.
Bet ko tad ziemā? Ziemā apskatāms eleganti izveidots skujeņu košumdārzs, nopērkamas ķirbju un rabarberu sukādes, lieliskas fermentētas tējas, konservēti dārzeņi, tostarp asie čili, pavisam neparasti ievārījumi – tomāti ar lavandu, rožu ziedlapiņas ar zemenēm un pat vīnogu zapte.
Pāces vilnas fabrika Dundagā var lepoties ar to, ka ir vienīgā Latvijā, kas veic pilnu vilnas pārstrādes procesu un darbojas jau vairāk nekā gadsimtu. Rokdarbnieces nespēj palikt vienaldzīgas pret daudzkrāsu dzijas šķeterēm, bet nu ir vēl kas jauns – no šeit dabīgi apstrādātās 100% Latvijas aitu vilnas SIA «Vilnas fabrika» šuj segas un spilvenus, zīdaiņu matracīšus un pagalvīšus, un pat mazuļu guļammaisus.
Jolanta Derkevica: «Paši vilnu mazgājam, nevis pērkam jau mazgātu, ir ļoti svarīgi, lai vilnā paliktu dabīgais lanolīns. Tieši lanolīns nosaka, ka vēsumā vilna sildīs, bet karstumā – atdzesēs. Uz vilnas spilventiņa bērniem arī nesvīst galva.
Segu var mazgāt veļas mašīnā, bet, lai lanolīns nezustu, - ne karstākā ūdenī par 30 grādiem. Bet vēl jo svarīgāk – tikai vilnas režīmā, jo pārāk strauji apgriezieni vilnu safilcē, tai zūd gaisīgums.»
Darbnīcā neatrast divus vienādus eksemplārus, pasūtītājs var izvēlēties, vai gribēs segu biezāku vai plānāku, cik lielu, vai ar lina, vai kokvilnas, satīna vai flaneļa audumu, kādā krāsā un rakstā. Nu, piemēram, lins lieliski sader ar vilnu, jo gan viens, gan otrs atgrūž netīrumus un labi elpo. Viena sega var būt ar jautriem salavecīšiem, cita sniegt varenas iespējas darboties mazuļu iztēlei – uz brūnas auduma strēles var iedomāties aramzemi, uz dzeltenas tuksnesi, uz zilas – jūru, uz zaļas – mežu: sega, kura bērnam kļuvusi par mazu, var turpināt savu mūžu kā rotaļu paklājiņš.
Jolanta: «Uz darbnīcu nāk daudz vietējo, par ko esmu pat pārsteigta – viņi zvana, slavē, saka: «Malači, beidzot! Vai var nopirkt...»»
Nu protams, var. Dundagas pagastā var ne tikai to. Arī citi dundadznieki tāpat kā āpši nav aizgājuši gulēt, joprojām ir pieejami, piemēram, izbraucieni ar padomju armijas auto un pikniks padomjlaiku noskaņās viesu namā «Pūpoli», var apskatīt ragu muzeju Vaides «Purvziedos», Dundagas pils pagrabā jūs joprojām gaida krokodils, ar ziemas tumsu dzīve nebūt nebeidzas!
Kontakti un informācija par citām interesantām iespējām – visit.dundaga.lv
