Šoreiz Lieldienu gaidās raidījumā «Pi myusim Latgolā» kopā ar Daugavpils Jēzus sirds draudzes vikāru Dmitriju Artjomovu un filoloģijas doktori Angeliku Juško-Štekeli ieskatāmies šo svētku svinēšanas tradīcijās, kā arī skaidrojam, vai vispār nošķirami Kristus Augšāmcelšanās svētki un Lieldienas, vai pastāv robeža starp šiem svētkiem kristietībā un tradicionālajā kultūrā.
«Šobrīd mēs dzīvojam tādā periodā, kad senās tradīcijas ir ļoti ieaugušas kristīgajās tradīcijās,» stāsta Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas studiju prorektore, filoloģijas doktore Angelika Juško-Štekele, kura pētījusi senlatviešu tradīcijas, «Un cilvēks neatšķir, kur ir tas pirms kristietības un kur kristietības. Cilvēkam kā svētku dalībniekam tie ir vieni lieli svētki.
Man liekas, ka tas ir labi, jo mēs spējam saglabāt Lieldienas kā gara svētku izpratni,
tad tie ir svinami, svētāmi svētki.»
«No kristīgā skatpunkta būtu labāk runāt nevis par Lieldienām, bet par Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, jo tieši tā tas tiek rakstīts liturģiskajās grāmatās.» uzsver Daugavpils Jēzus sirds Romas katoļu draudzes vikārs Dmitrijs Artjomovs, «Protams nebūs nekāda grēka, nebūs nekāda ļaunuma, ja kāds izmantos vārdu Lieldienas. Protams, visas tās tradīcijas pirms kristietības un kristīgās ir saaugušas kopā. Ja mēs paskatīsimies Baznīcas vēsturē, paskatīsimies uz to, kā kristietība izplatījās, tad bieži vien bija tā, ka kristietība neieveda daudz ko jaunu, bet, var teikt, nokristīja jau esošas tradīcijas. Viņi izmantoja tos meklējumus, ko kultūras bija jau izmantojušas. Tāpēc, runājot par Lieldienu tradīcijām Latvijā, mēs noteikti varam teikt, ka kristietība, ienākot šeit 12. gadsimtā, šīs tradīcijas nokristīja. No vienas puses, vajag atdalīt to, ko cilvēki svin mājās, kad ripina olas, šūpojas un tā tālāk. Es tās lietas nedemonizētu. Nevajag meklēt grēku tur, kur tā īstenībā nav. Protams, jā kāds šīm tradīcijām pieiet ar īpašu noskaņu, ka viņš vēlas svinēt kā pagānu svētkus, tad no kristieša skatpunkta tas nav pieņemams. Ja mēs runājam par Kristus Augšāmcelšanās svētkiem no tāda kristīgā skatpunkta, protams, tā galvenā svinēšana notiek baznīcā.»
Tāpat vikārs Dmitrijs Artjomovs norāda, ka Kristus Augšāmcelšanās svētkus baznīcā atzīmē, sākot jau no ceturtdienas vakara, līdz naktij no sestdienas uz svētdienu. Tās ir trīs svētās dienas, kad mēs pagodinām gan Kristus nāvi, gan viņa augšāmcelšanās noslēpumu. Kristīgo un seno tradīciju saplūšana vislabāk redzama tieši tad, kad ticīgie uz baznīcu nes svētīt olas un citus produktus.
«Patiesībā, tas nosaukums ir svarīgs,» par apzīmējumu «Lieldienas» piebilst Angelika Juško-Štekele, «tāpēc, ka tie ir lielākie svētki, lielākā diena, ko atzīmē cilvēki, skatoties arī no pirmskristietības tradīciju viedokļa. Daudzām tautām tieši Lieldienās sākas saimnieciskais gads – atnāk pavasaris, parādās saulīte, cilvēki jau sāk domāt par saviem saimnieciskajiem darbiem.
Ļoti daudzu tautu tradīcijā tas ir laiks, kad zemē ieliek graudu un tad no tā grauda rodas augs.
Patiesībā tā ir tā senākā simbolika, kuru mēs liekam. Mums tie ir Kristus Augšāmcelšanās, citiem grauda ielikšana zemē un auga pacelšanās uz augšu.»
Angelika Juško-Štekele uzsver, ka vienīgā Lieldienu tradīcija, kas neparādās kristietībā, ir šūpoles: «Visi pārējie simboli vairāk vai mazāk ir saaudušies, pieņemti baznīcā.»
Priesteris Dmitrijs Artjomovs norāda, ka baznīcas mācībā tautas tradīcijas nekad nav tikušas nosodītas. Tāpat viņš atklāj, ka viņa vecmāmiņas laikos īpaši lauku apvidos baznīca ir bijusi arī sociālās dzīves centrs, kur līdzās kristīgajam blakus ir arī tautas tradīcijas.
