RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Apceļo Latviju: Latgale ar fantāzijas garšu

Kaspars Bērziņš/ TVNET
Foto: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

30. un 31. jūlijā Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības dalībnieki un domubiedri devās nu jau par tradīciju kļuvušā ik vasaras izbraucienā pa Latviju. Brauciena mērķis — izzināt fantastikas un fantāzijas izpausmes mākslā un kultūrā. Šā iemesla dēļ biedrības rīkotajās vasaras ekskursijās tiek izvēlētas vietas, kas tieši vai pastarpināti ir saistītas ar mūsu iecienīto tematiku.

Pirms diviem gadiem biedrība apmeklēja Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru Irbenē. Aplūkojām lielo 32 metru radioteleskopa antenu, guvām vienreizēju iespēju apmeklēt arī mazo 16 metru radioteleskopu. Mazo radioteleskopu tolaik bija paredzēts nojaukt, aizstājot ar pilnīgi jaunu instrumentu. Izstaigājām pazemes tuneļus, kas savieno kādreiz slepenās un nepieejamās padomju armijas kompleksa daļas. Šāds piedzīvojums mūsu prātos asociējas ar neapšaubāmi fantastisko. No vienas puses tas ir pieskāriens kosmosa bezdibenīgo dzīļu izpētei, kas plaši aprakstīts fantastikas autoru darbos, bet no otras puses tas ir pieskāriens citam laikam. Atrašanās pamestajās un krūmiem aizaugušajās Irbenes armijas pilsētiņas ielās radīja sirreālu apokaliptisku izjūtu.

Pagājušajā gadā biedrība turpināja apokaliptisko tēmu un apmeklēja padomju Latvijas komunistiskās partijas spicei paredzēto kodolkara bunkuru Līgatnē, kas ir joprojām labi saglabājies, tāpēc saistošs ekskursantiem.

Šā gada mazā ceļojuma mērķis vairs nesaistījās ar pasaules gala noskaņām. Nolēmām apmeklēt rakstnieka Jāņa Veseļa piemiņas vietu Neretas pusē, godinot rakstnieka 120. jubileju. Ideju rosinātājs — izdevējs un publicists Imants Belogrīvs.

Jānis Veselis uzskatāms par latviešu fantāzijas žanra aizsācēju.

Viņa nozīme šajā literārajā aspektā Latvijā nav pienācīgi novērtēta, lai gan rakstnieks bija liels sava laika fantāzijas un fantastikas žanru popularizētājs. Braucienā devāmies septiņi dalībnieki — Kaspars Bērziņš, Arnis Voitkāns, Ilmārs Bite (visi esam Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības biedri), rakstniece Ieva Melgalve un viņas draugs Boriss, Gundega Švarcberga un jau pieminētais Imants Belogrīvs.

Latviešu fantāzijas žanra aizsācēja dzimtā puse

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Sākotnēji mūsu ceļš veda uz Jēkabpili, kur mums pievienojās Jāņa Veseļa darbu pētniece un lieliskā novada patriote Lūcija Ķuzāne. Pa ceļam uz Neretu piestājām pie senās Biržu evanģēliski luteriskās baznīcas, apmeklējām baznīcas pakājē esošās mācītāja Jēkaba Florentis Lundberga un dzejnieka, ērģelnieka Anša Līventāla kapavietas. L. Ķuzāne īpaši akcentēja, ka tieši šajā novadā risinājušies Jāņa Akuratera darbā «Kalpa zēna vasara» aprakstītie notikumi.

Izbraucot cauri Neretas pilsētiņai un tuvojoties mūsu brauciena pamatmērķim, mūsu rindas papildināja skolotāja, bibliotekāre un novada vēstures pētniece, arī vairāku izglītojošu grāmatu autore Lidija Ozoliņa.

Netālu no viņas mājas, triju lauku ceļu krustpunktā atrodas piemiņas akmens rakstniekam Jānim Veselim, kas uzstādīts 1996. gada oktobrī, pateicoties Lūcijas Ķuzānes neatlaidībai. Piemiņas akmens ar uzrakstu ir apstādījumu un ziedu ieskauts, jūtams, ka šī vieta ir rūpīgi kopta. Kopējai zaļās rotas ainavai pievienojam divas pašu atvestās dekoratīvās tūjas, ko iestādām pieminekļa pakājē. Turpat zem ozola zariem, sargājot no lietus, uz plēves izklāti Jāņa Veseļa darbu izdevumi, kā arī mūsu abu gidu Lūcijas un Lidijas sarakstītās grāmatas.

Sarunās par grāmatām Lūcija atklāj, ka «Saules koka meklētāju» rakstījusi ļoti ilgi, bijušas šaubas, ko iekļaut un ko neiekļaut pētījumā no sava plašā materiālu klāsta, kas bijuši viņas rīcībā.

Pēc abu kundžu stāstījumiem Imants Belogrīvs nolasa referātu par J. Veseļa vietu latviešu fantāzijas un fantastikas literatūrā.

Tikšanās beigās saņemam dāvanā grāmatas — Lūcijas Ķuzānes jaunāko grāmatu par Jāni Veseli «No kurienes nākam», Neldas Brūveres un Lidijas Ozoliņas kopdarbu «Neretas saule, Sibīrijas vēji» un Lidijas Ozoliņas grāmatu «Gara gaismas kalnā kāpjot», kas vēsta par Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vārdā nosauktās vidusskolas vēsturi. Savukārt Ieva Melgalve abām kundzēm uzdāvināja savas jaunākās grāmatas «Mēness teātris» un «Bulta, Zvaigzne un Laī».

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Pēc Jāņa Veseļa piemiņas vietas apmeklējuma mūsu ceļojums nebeidzas. Dodamies uz Daugavpili, kur ierodamies jau pavēlā pēcpusdienā. Laika trūkuma dēļ pagūstam apmeklēt tikai «Šmakovkas muzeju», kas ir jaunums Daugavpils apmeklējamo vietu klāstā. Muzejs vēris durvis apmeklētājiem tikai šā gada 4. jūnijā. Šo rindu autoram muzeja ekspozīcija likās ļoti saistoša, muzejs negaidīti plašs, ar dziļāku vēsturisko ieskatu ne tikai paštecinātā alkohola tradīcijās Latgalē, bet arī reģiona vēsturē.

Daugavpilī mūs uzņem Imanta Belogrīva klasesbiedrs Igors. Klausot viņa ieteikumiem, dodamies uz Sventi, kas atrodas netālu no Daugavpils. Apmeklējam kara tehnikas muzeju. Ekspozīcijā pārsvarā padomju otrā pasaules kara tehnika, bet aplūkojami arī tā paša perioda Vācijas kara tehnikas paraugi. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienkopus sapulcēts tik daudz smagās kara tehnikas — tanki, bruņumašīnas. Pie ieejas muzejā brīdinošs uzraksts ar aizliegumu kāpt tankos. Armijas apvidus automobiļu sektors nodalīts ar stikla sienu. Internetā atrodami citu agrāk pabijušu ekskursantu apraksti un fotogrāfijas, liecinot, ka agrāk šādi aizliegumi nav bijuši. Tātad apmeklētāju neaudzinātības dēļ muzeja apsaimniekotāji bijuši spiesti mainīt noteikumus.

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Pēc muzeja aizbraucam pie Sventes ezera, kur lielākā daļa mūsu ceļojuma dalībnieku nopeldas. Sventes ezers tiek uzskatīts par vienu no tīrākajiem ezeriem Latvijā, kas bagātināts ar pazemes avotu ūdeņiem.

Visbeidzot, jau vēlā vakarā, ap plkst. 20.00 ierodamies iepriekš pieteiktajā naktsvietā — kempingā «Ozianna», kas atrodas netālu no Daugavpils, Naujienes pusē. Tiek celtas teltis un kurts ugunskurs lielās zupas vārīšanai. Pa laikam mūsu čaklo rosību bremzē spēcīgas lietusgāzes. Lietus mūsu ceļā gadījās jau atceļā no Neretas uz Jēkabpili. Šaltis bija tik spēcīgas, ka vairākas automašīnas pārtrauca braukšanu un stājās ceļa malā pārlaist stihiju. Šoreiz lietus, par laimi, nav ilgstošs, mums izdodas omulīgi pavadīt vakara laiku. Brīžiem radās šaubas, vai spēsim lielo zupas katlu pievārēt, bet «acis darba izbijās, mutes darba nebijās», un sanāca vēl kārtīga brokastu tiesa.

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Otrā dienā turpinām ceļu gar Daugavas krastu. Tieši šeit redzami gleznainie Daugavas loki, kas rotāja desmit latu naudaszīmes banknoti. Uzkāpjam Vasargelišķu skatu tornī, no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz upi. Apmeklētāju patiešām netrūkst. Pie torņa brīdinājums— vairāk par piecpadsmit cilvēkiem nedrīkst vienlaicīgi kāpt. Paskaitot secināju, ka šis skaitlis tika ievērojami pārsniegts. Kaut arī augšējā skatu laukumā labi jūtama torņa šūpošanās, bailīgas sajūtas nerodas, konstrukcija jauna un iedveš uzticību.

Pēc Daugavas lokiem braucam uz Krāslavu, kur gaumīgi iekārtotajā kafejnīcā «Mārīte» padzeram kafiju un notiesājam kādu saldumu. Kafejnīcas atrašanās vietu mums laipni parāda vietējā iedzīvotāja. Izsakām komplimentus par sakopto pilsētu.

Pilsēta tiešām glīta, viss ir tīrs un sakopts. Koka namiņu arhitektūrā jaušami slāviski akcenti, sienas nokrāsotas košās krāsās, bet izskatās jauki un atšķirīgi. Laipnā pilsētniece, atbildot uz mūsu komplimentu, nopūšas, ka pilsēta gan sakopta, bet iedzīvotāju gan paliek arvien mazāk. Diemžēl nākas piekrist. Tāda pati skumja tendence vērojama daudzviet Latvijā. Daugavpilī 1989. gadā bija 129 000 iedzīvotāju, tagad, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 2016. gada 1. janvārī palikuši 95 467 iedzīvotāji. Attiecīgi Krāslavā 1989. gadā bija 12520 iedzīvotāju, tagad ap 8300.

Pēc ieturētās maltītes dodamies uz grāfu Plāteru pils kompleksu ar parku. Parks sakopts, iekārtots arī neliels skatu laukumiņš ar skatu uz Daugavu. Pils ir atjaunošanas stadijā. Fasāde restaurēta, bet iekštelpās turpinās remonts.

Velnezers, Aglonas bazilika, Mindauga piemineklis, maizes muzejs

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

No Krāslavas mūsu ceļš ved tālāk uz Aglonu, bet pa ceļam piestājam aplūkot Velnezeru jeb Čertoku, vienu no noslēpumainākajām Latvijas dabas ūdenstilpēm. Šeit arī viss ir sakopts, iekārtots piebraucamais ceļš un dēļu celiņi apmeklētājiem, informējoši stendi un skatu laukumiņš. Ezers nav liels, bet atšķirīgs no citiem ezeriem, gandrīz loka formā, ar asu, neaizaugušu krasta līniju. Nekādu bijīgo sajūtu man tas neizraisa. Varbūt pie vainas ir fakts, ka ezers kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ļaužu ka biezs, daudz ģimeņu ar bērniem, skan līksmas čalas, notiek aktīva fotografēšanās. Iespējams, ka laikā, kad par ezeru zināja galvenokārt vietējie iedzīvotāji un nebija iekārtota nekāda tūrisma infrastruktūra, vientulīgs Velnezera apciemojums izraisītu citas izjūtas.

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Aglonas bazilikas arhitektonisko, reliģisko un vispārējo kultūrvēsturisko lomas nozīmību nav vajadzības īpaši uzsvērt. Atšķirībā no daudziem citiem dievnamiem, ko esmu apmeklējis, Aglonas bazilika atšķiras ar gaišo auru. Balta tā ir no ārpuses un patīkami gaiša iekšpusē. Nav drūmās puskrēslas un smagnējības, kas piedzīvota citās baznīcās. Izstaigājam visu baziliku, kur vien ļauts iekļūt. Iespējams noiet gar pašu altāri un aplūkot tiešā tuvumā. Baznīcas sienās mūžīgā mierā atdusas arī kardināls Julijans Vaivods. Viņa grāmatu «Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī» 90. gadu sākumā lasīju ar lielu interesi. Pieejam arī pie svētavota, kur daudzie apmeklētāji piepilda līdzpaņemtās pudeles ar avota ūdeni.

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Dodamies pie Lietuvas karaļa Mindauga pieminekļa. Piemineklis atklāts 2015. gada 20. septembrī. Pastāv leģenda, ka ievērojamais Lietuvas valstsvīrs apglabāts zem Aglonas bazilikas, kur 13. gadsimtā bijis kapulauks. Tas noticis pēc tam, kad Mindaugs gājis bojā sazvērestības rezultātā. Mūsu dienās ir grūti to pierādīt, bet, lai arī kā būtu ar vēstures peripetijām, piemineklis Mindaugam un viņa sievai Martai, kas pēc dažām ziņām esot bijusi latgaliete, uzstādīts Aglonā kā simbols latviešu un lietuviešu tautu radniecībai un vienībai, bet mazais puisēns ir cerības zīme mūsu tautu un zemju nākotnei. Pieminekļa priekšā īsu runu šajā sakarībā teica Imants Belogrīvs.

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Pēc Aglonas bazilikas kompleksa iegriežamies turpat netālu esošajā Kristus Karaļa kalnā. Pretrunīgi vērtēts projekts, kas savulaik izpelnījies kardināla Jāņa Pujata dusmas, veidots kā starpkonfesionāla kristiešu svētvieta. Vizuāli tas ir koka figūru parks, kas attēlo dažādus Bībeles tēlus un notikumus. Paveikts liels darbs, sakopta vide, daudz tūristu. Manām acīm daudzās figūras un tēmu atspoguļojums brīžiem šķita bērnišķīgi naivs un smaidu izraisošs, bet iespaids kopumā paliek pozitīvs.

Aglonas apmeklējuma noslēgumā iegriežamies Maizes muzejā, kur gan mums nekāda lielā ekskursija nenotiek, jo tādi pasākumi jāpiesaka laikus. Vietējā veikaliņā beidzot iegādājos izslavētās šmakovkas blašķītes. Blakus esošajā Cirīša ezerā nopeldamies un krastmalā ieturam lauka pusdienas.

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Lai arī mūsu ceļojuma otrā diena jau labā gabalā, pirms mājupceļa nolemjam apmeklēt Viļānu baznīcu. Tās pilnais nosaukums ir Viļānu Svētā Erceņģeļa Romas katoļu baznīca, kas apvienota ar bernardiešu ordeņa klosteri. Baznīcā iekšā diemžēl netiekam, jo ir jau diezgan vēls. Toties iekļūstam pazemes ejās zem baznīcas, kur gar sienām nelielās ainiņās secīgi attēlots Kristus krusta ceļš. Pārvietošanās pagrabā garāka auguma cilvēkam ir apgrūtinoša, griestu velves ir ļoti zemu. Baznīcu ieskauj brīnišķīgs parks un rožu dārzs ar fantastiskām bronzas skulptūrām un ciļņiem. Ir arī atsevišķs Rožukroņa dārzs, kas iesvētīts tikai 2011. gadā. Pati Viļānu pilsētiņa pievakarē pavisam klusa. Rodas mazliet spocīga sajūta. Iela tīra un kārtīga, glīti bruģēti gājēju celiņi, bet ļaudis nemana. Tas atsauc atmiņā Krāslavas iedzīvotājas teikto par sakopto, bet arvien vairāk ļaužu atstāto vidi.

Staburags un skaistā Daugavmala

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Ar to arī galvenā plānoto apmeklējumu daļa mūsu ceļojumā ir pabeigta. Priekšā tāls ceļš līdz Rīgai.

Atceļā iegriežamies pie Staburaga, bet ir jau pavisam vēls, sāk krēslot. Aizstaigājam tikai līdz Daugavmalai, plašo parku atstājot citai apmeklējuma reizei. Rīgā atgriežoties, ir jau gandrīz pusnakts.

FOTO: no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Foto no Ilmāra Bites un Lidijas Ozoliņas arhīva

Sibīrija Alkohols Lietuva Līgatne Ventspils Liepāja Krāslava Jēkabpils Daugavpils Kaspars Bērziņš
0 Komentāri