RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Pirmā latviešu bīskape sieviete: «Latvieši, esiet sīksti!»

Jānis Žilde/ TVNET 19
intervija
Jāna Jēruma-Grīnberga | Foto: Jānis Škapars/TVNET

Tieši šodien, 18. novembrī, atzīmējam Latvijas Neatkarības proklamēšanas 98. gadadienu. Portāls «Apollo» un «Tvnet» par godu mūsu valsts svētku mēnesim sācis kampaņu «Saknes - Latvijā», kuras ietvaros atgādinām par cilvēkiem, kuri devuši ieguldījumu mūsu kultūras saglabāšanā un attīstībā. Šodien aicinājām uz sarunu pirmo latviešu bīskapi sievieti Jānu Jērumu-Grīnbergu, kura pirms pāris gadiem pārcēlusies no sakārtotas dzīves Londonā uz ne tik sakārtotu dzīvi Latvijā. Par savām mājām Jāna šobrīd dēvē Latvijas stārķu galvaspilsētu Staiceli un Anglikāņu baznīcu, kurā kalpo, stājoties mācītāja Jura Cālīša vietā.

Pirms atstāstu mūsu sarunu, minēšu dažus būtiskus biogrāfiskus faktus. Jāna Jēruma-Grīnberga dzimusi Lielbritānijā 1953. gadā komponista un diriģenta Alberta Jēruma un juristes, Rīgas Kristus luterāņu draudzes dibinātāja meitas Laumas (dzimusi Grigora) ģimenē. Studējusi bioķīmiju Londonas universitātē, pēc tam beigusi māsu skolu un strādājusi gan reanimācijā, gan ģimenes ārsta praksē. 1993. gadā viņa iestājās Oukhilas koledžas Pastorālās teoloģijas kursā. Pēc ordinācijas 1997. rudenī strādājusi vispirms Londonas latviešu luterāņu draudzē, vēlāk Lielbritānijas luterāņu baznīcas Svētās Annas un Agneses draudzē, reizē arī veicot prāvesta pienākumus. 2008. gadā ievēlēta par Lielbritānijas luterāņu baznīcas bīskapi, tā kļūstot par pirmo bīskapi sievieti Anglijas vēsturē. Šobrīd Jāna ir bīskape emeritūrā, kas nozīmē - pensijā, un luterāņu bīskapes titulu Rīgā nomainījusi uz anglikāņu kapelānes amatu.

Līdzīgi kā daudzi 2. pasaules kara laikā emigrējušie, arī Jāna ar vīru Jāni pirms dažiem gadiem beidzot nolēma atgriezties - pārcelties uz vietu, no kuras nākušas viņas saknes - Latviju. Ar bīskapi tiekamies viņas Miera ielas dzīvoklī, kur, malkojot tēju, runājam gan par latvietību, gan patriotismu, gan reliģiju un pat kriketu - Jānas iecienītāko sporta veidu, kuru reizēm viņa dodas vērot uz kādu no Vecrīgas britu krodziņiem.

«Krikets mani vienmēr interesējis vairāk nekā rokmūzika,» viņa saka, kad jautāju par viņas jaunības gadiem Londonā. «Arī tolaik. Esmu bijusi varbūt tikai uz kādiem diviem koncertiem.» Kad jautāju, uz kādiem, viņa atminas britu psihedēliskā folka, renesanses mūzikas grupas «Amazing Blondel» uzstāšanos. «Tā bija grupa, ko tagad varbūt neviens neatceras, bet viņi bija forši jaunie romantiķi, akadēmiski izglītoti mūziķi ar gariem matiem un izskatījās kā izkāpuši no 18. gadsimta. Bet tā rokmūzika man ir par skaļu,» viņa nosmej.

- Lai arī jūsu dzimtas saknes augušas Latvijā, lielāko daļu dzīves esat pavadījusi Lielbritānijā. Kas jūs tomēr pamudināja atgriezties savā sakņu zemē - Latvijā?

- Man tad ir jāatgriežas mazliet pagātnē, lai atbildētu. Faktiski tas sanāk kā tāds nepareizais jautājums, jo mums trimdas pirmajos gados tas pat nebija īsti apstrīdams - bija sajūta, ka, tiklīdz Latvija atgūs neatkarību, tā mēs visi sapakosim somas un atgriezīsimies. Jautājums drīzāk - kāpēc mēs to izdarījām tikai tagad un nevis 1991. gadā? Tam ir vairāki praktiskas dabas apsvērumi, bet sapnis atgriezties vienmēr ir bijis dzīvs. Vienkārši tagad beidzot tas ir piepildījies. Mēs nebijām ekonomiskie migranti, mēs bijām trimdā, un tāds bija arī tas uzstādījums. Mēs bijām bēgļi, kas sapņojām par to, ka kādā jaukā dienā dosimies mājās.

- Daudziem jau diemžēl nebija kur atgriezties...

- Mums kur atgriezties vienmēr ir bijis. Kopš 1978. gada* esmu regulāri kontaktējusies ar savu pusmāsu - rakstnieci Ingu Jērumu, kas dzīvo Rīgā. Kad bija iespējams, viņa apciemoja mūs Anglijā, bet mēs savukārt braucām uz Latviju. Un tagad esam apmetušies Staicelē, vietā, kur dzīvoja pusmāsas vecāki, vectēvs bija Staiceles kalējs. Uz atpirktās dzimtas zemes esam uzbūvējuši māju.

Jāna Jēruma-Grīnberga
FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Pastāstiet ko vairāk par saviem vecākiem! Par tēvu - komponistu Albertu Jērumu, kurš rīkoja trimdas dziesmu svētkus, esam daudz dzirdējuši, bet par māti mazāk. Vairāk nekā skaidrs, ka abi bija Latvijas patrioti...

- Mamma bija Rīgā ieguvusi juristes izglītību, taču juku laikos, kad aizbēga uz Angliju, ar šo izglītību bija grūti ielauzties angliski runājošo vidē. Tagad ir citādāk, bet toreiz ārzemniekam iekļūt britu sabiedrībā bija neiespējami, būtu viss jāsāk studēt no jauna. Tā vietā viņa juridiskus padomus sniedza latviešiem Londonā un citviet. Kopā ar tēvu viņa vēlāk izveidoja īpatnēju iestādījumu, kas saucās «Vane», kas sūtīja paciņas uz Latviju. Pēckara gados Latvijā tomēr valdīja liels trūkums, bet Anglija jau bija ekonomiski atkopusies. Apģērbs, kafija... cilvēki uz Latviju sūtīja daudzas nepieciešamas lietas.

- Kā praktiski tas tika īstenots, zinot padomju cenzūru, paciņu atplēšanu pirms to nogādāšanas adresātam?

- Bija izstrādāta sistēma. Aiziet uz pastu un sūtīt paku uz PSRS tā vienkārši nevarēja. Vecāku firma sakārtoja visas muitas lietas, deklarācijas, uzspieda nepieciešamos zīmogus utt.

- Faktiski kas līdzīgs notiek arī mūsdienās - latvieši, kas strādā ārzemēs, Norvēģijā, Lielbritānijā, regulāri izmanto autobusu kurjeru pakalpojumus, lai kādus sūtījumus atgādātu uz Latviju un otrādi... tā mēs tās paciņas viens otram sūtām jau gadiem.

- Jā, viss jau tiek darīts, lai mūsu ģimenēm ir vieglāk. Anglijā toreiz ilgojāmies pēc īstas rupjmaizes. Pēc balzama. Tie bija lieli svētki, kad kāds atbrauca no Latvijas un atveda, piemēram, konfektes «Gotiņa». Tagad gan ir saradušies vairāki lietuviešu, poļu veikali Lielbritānijā, kur iespējams iegādāties preces no dzimtenes. Atceros, ka Londonā netālu no vietējās frizētavas tika atvērts veikals «Russkij bazar», kur varējām iegādāties Latvijas biezpienu, sieriņus u.c. kārumus. Tas gan bija jau 90. gados. Veikalu vadīja dāma no Rēzeknes, starp citu.

Bet vēl 60., 70., 80. gados bija cilvēki, kas ārzemēs cepa rupjmaizi, taču tā nebija tik garšīga. Anglijas rudzu milti ir pavisam citādāki nekā Latvijas.

Bija gadījums, kad no Latvijas pat tika atvests vesels maiss ar Latvijas rudzu miltiem.

Un tā bija cita lieta!

- Savā ziņā latvietību bija iespējams uzturēt arī caur ēdienu...

- Jā, mamma cepa pīrāgus uz svētkiem, kliņģerus, taisīja latviskos ēdienus - pashu, piemēram.

- Pasha nešķiet īsti latvisks ēdiens.

- Viņa bērnībā bija ēdusi pashu. Un latviešu pavārgrāmatās jau ir gan pasha, gan kuličs.

- Mūsdienās šie ēdieni vairs nav tik populāri...

- Tas jau ir holesterīns, uzlikts uz šķīvja (smejas). Sviests, biezpiens un krējums... Bet ēdiens jebkurā kultūrā ir simbolisks, arī mēs, kad rīkojām kādu latvisku pasākumu, gribējām, lai uz galda ir latvisks ēdiens.

- Bija jau vēl koncerti, grāmatu izdošana, dziesmu svētki galu galā, kurus kūrēja jūsu tēvs.

- Tēvs uzskatīja, ka

ar dziesmu svētkiem tiek saglabāta viena paaudze Latvijai.

Tas nebija tikai tā, ka «bija forši padziedāt». Bija forši, protams, bet tas nebija tikai tāpēc. Dziesmu svētkos bija plašs kultūras pasākumu spektrs - izstādes, izrādes, koncerti, bērnu rīti, bet galvenais, ka mēs latvieši sabraucām kopā un apzinājāmies, ka neesam vieni.

Bija arī dažādi politiski sarīkojumi un arī lobēšana. Proti, trimdas latvieši nemitīgi atgādināja vietējai varai, ka Latvija tika okupēta. Tas, ka nedz ASV, nedz Lielbritānija, Vācija neatzina Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, bija ļoti būtisks moments. Darbojās arī jaunatnes organizācija ELJA (Eiropas latviešu jaunatnes apvienība), kas reizi gadā Eiropā rīkoja kongresu. Mazākas organizācijas bija arī Zviedrijā, Vācijā u.c. Izdevām dažādus politiskus izdevumus. Ar organizāciju saistīts arī kāds īpašs notikums, kas veidoja manu identitāti, proti, 1968. gadā viens no ELJA kongresiem, kas bija arī pirmais vispasaules latviešu jaunatnes kongress, kurā sabrauca latvieši no visas pasaules, bija paredzēts Berlīnē, taču pēdējā brīdī Padomju Savienības puse to aizliedza. Mēs jau bijām sapulcējušies dzelzceļa stacijā un apņēmības pilni piketēt arī pēc iespējas tuvāk Berlīnes sienai, kad uzzinājām, ka kongress Berlīnē ir aizliegts.

Detalizētāk par ELJA kongresa aizliegšanu lasiet šeit

Padomju puse to uzskatīja par provokāciju. Rezultātā par šo notikumu runāja lielākie pasaules mediji. Rasma Šilde-Kārkliņa sniedza intervijas BBC u.c. Pēc kara tā bija pirmā reize, kad Latvijas jautājums tik plaši parādījās pasaules ziņās.

Jauni cilvēki, latvieši, ar plakātiem stāv pie Berlīnes mūra un izsauc saukļus - tas bija pēdējais, kas PSRS varasvīriem bija vajadzīgs.

Šis notikums man un daudziem bija izšķirošs brīdis. Mēs sapratām, ka tas, ko darām, ir ar politisku svaru. Kādreizējais lozungs - «pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies» - tas nav viss. Pasaule mūs ievēro.

Toreiz es atskārtu, ka pasaule var būt ļoti netaisnīga un ka ir lietas, kuras nevaru ietekmēt. Tomēr sapratu, ka jācenšas visu padarīt par labu. Arī to, ka salīdzinoši maza saujiņa cilvēku var iespaidot lietas. Tā mums visiem bija mācība.

Jāna Jēruma-Grīnberga
FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Ar ko mēs, latvieši, varam lepoties?

- Ar ļoti daudz ko. Vispirms jau ar kultūru, īpaši mūzikas pasauli. Arī rakstnieki, literāti...

- Bet tomēr nav mums savs Grīgs kā norvēģiem vai Andersens kā dāņiem, vai galu galā Arvo Perts kā igauņiem. Varbūt apzīmējums «tauta, kas dzied» - tā ir tāda ilūzija? Nemaz tik muzikāli un kulturāli visādi citādi izcili mēs nemaz neesam?

- Ir brīži, kad katrai tautai kaut kas tiek dots. Ja paskatāmies Vācijas virzienā, tad aptuveni simts gados tur radās virkne izcilu komponistu - no Heinriha Šica līdz Hendelim un Baham. Sagaidīt, lai mums šādā īsā laika posmā būtu gan Garanča, gan Perts, gan Johansons, varbūt tomēr ir par daudz prasīts?

- Neapšaubāmi, mums ir izcili interpreti, diriģenti, taču autori, komponisti (izņemot varbūt Pēteri Vasku), arī kino, literatūrā, tomēr ir deficīts.

- Ja par literatūru, tad reiz pie manis viesojās Maikls Džeksons, ne tas Maikls Džeksons... (Smejas.) Īrijas baznīcas arhibīskaps. Viņš pirms mēneša viesojās Rīgā un lūdza, lai aizvedu viņu uz grāmatu veikalu, jo viņš vēlas palasīt kaut ko no latviešu literatūras. Izrādījās, ka tulkota latviešu literatūra praktiski nav pieejama. Es atradu tikai vienu mazu Čaka dzejoļu krājumu angliski. Domāju, ka tā arī ir problēma.

- Ir vēl kas, ar ko varam lepoties?

- Jocīgā kārtā - latviešu sīkstums. Jo mēs te vēl esam... vienkārši esam. Un tas nebija dotums, ka mēs te vēl būsim. Arī tas, ka trimda tik ilgi noturējās, un sagaidīja jauno emigrācijas vilni, arī ir notikums. Daudzas trimdas kultūras izzuda. Par spīti visam, kas šeit Latvijā ir noticis pēdējos simts, simt divdesmit gados - karš pēc kara, ieslodzījumi, mocīšanas, cilvēku iznīcināšana, cilvēku izbraukšana, mēs tomēr te vēl esam. Arī šis laiks ir grūts.

Mums baznīcā katru sestdienu ir zupas virtuve, kur pabarojam aptuveni 150 cilvēku, un starp tiem ir arī jauni cilvēki, pensionāri, kuriem nav naudas, kuri vienkārši nevar iztikt. Šis neoliberālisma** laikmets nav bijis mums žēlīgs.

- Būtībā politiskā ideoloģija, kurā izdzīvo stiprākais?

- Un rijīgākais... Latvijai, kas tikko bija atbrīvojusies no padomju apskāvieniem, uzreiz nokļūt arīdzan šajā nežēlīgajā kapitālisma izpausmē, tas nebija viegli. Protams, cilvēki sūdzas par valdību, elektrības cenām, ir jāsūdzas, bet vēl te mēs esam.

Tas sīkstums ir mūsos ieaudzināts. Tās pašas tautasdziesmas - «liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama». Jā, ir bēdas, bet mēs netaisāmies sabrukt šo bēdu dēļ.

Man cerību dod tas, ka mūsu draudzē pieaug cilvēku skaits. Neviens nenāk formas pēc, mēs neesam ciemata vienīgā baznīca vai tml. bet cilvēki izvēlas nākt pie mums un būt daļa no tā, ko mēs darām, - iecietība, atvērtība, tās ir vērtības, ko nesam. Ar cerībām raugos arī uz jauno paaudzi, kas saskatīs nākamo soli, kurš mums jāsper.

- Vai varētu teikt, ka Anglikāņu baznīca kalpo arī kā patvērums citādi domājošiem? Jau Jura Cālīša laikā biju jūtama spriedze starp viņa uzskatiem un konservatīvo Latvijas luterāņu spārnu. Jūs turpināt šo daudz liberālāko pieeju kristīgajai vēstij. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc jūsu baznīcas apmeklētāju rindas aug, bet citviet dievnami stāv tukši?

- Jā, tāds ir mūsu uzstādījums. Es varbūt neesmu tik droša un tieša kā Juris, bet nostāja jau no tā nemainīsies. Mēs pie sevis aicinām ikvienu, neatkarīgi no dzimuma, stāvokļa sabiedrībā, materiālā nodrošinājuma, seksualitātes, rases - esam atvērti visiem.

- Jūs arī, būdama sieviete, jau pati simbolizējat pārmaiņas kristīgās baznīcas iekšienē. Kāda būtu jūsu atbilde tradicionāli noskaņotiem kristiešiem par to, ka par mācītāju var būt arī sieviete? Kristus tomēr par saviem mācekļiem izvēlējās divpadsmit vīriešus. Arī priesteris, izdalot svēto vakarēdienu, simbolizē Kristu - tātad vīrišķo.

- Tas vēl arvien ir diskusiju temats starp dažādām konfesijām - luterāņiem, katoļiem u.c. Mēs neuzskatām, ka mācītājs pie altāra kaut kādā veidā atkārto Jēzus darbību jeb simbolizē sevī Kristu pie altāra. Tas nav tā. Mēs piedalāmies Kristus glābjošajā darbībā, nevis to iemiesojam. Un arī ja tas tā būtu... labi, es esmu sieviete un viņš vīrietis. Bet es esmu baltais cilvēks un viņš tomēr bija no Izraēlas, domājams, salīdzinoši tumšādains. Viņš bija ebrejs, es neesmu ebrejiete... tiek izcelta viena detaļa, ko sieviete nevar pildīt. Arī citi vīrieši mācītāji - ne jau visi ir ebreji.

Un interesanti, ka

jauno laiku pētījumi liek domāt, ka pirmajos divos, trīs gadsimtos sievietes bija mācītājas. To baznīca ir veiksmīgi noklusējusi.

Bija sievietes diakones. Ir atrastas kapa vietas, kas liek domāt, ka tur apglabāta sieviete bīskape, bet tas viss vēl tiek pētīts. Jautājums ir, vai pagātne mums aizliedz to darīt, vai Bībele to aizliedz, un ļoti daudzi kristieši pasaulē uzskata, ka Bībele to neaizliedz. Beigu beigās ir iespējams argumentēt gan par, gan pret sievietēm mācītājām, un daudzās komisijas, kas šo jautājumu ir analizējušas, nonākušas pie slēdziena, ka argumentu kauss ir līdzsvarā - 50/50. Tālāk ir katra paša jautājums - kādu izvēli izdarīt. Šeit Latvijā izvēle ir izdarīta pret, bet daudzviet pasaulē - par.

- Kā jūs pati svinēsiet 18. novembri?

- Došos uz Staiceli. Izkārsim karogu, uzstāsimies ar priekšnesumu un apbalvosim vietējos Staiceles ļaudis, kas šogad bijuši īpaši čakli. Mums ir tāds skaists koka rāmis Latvijas kartes formā, ko aizpildīsim ar iedegtām svecītēm. Ir tāda sajūta, ka tur ir jābūt.

- Vai jums ir kāds novēlējums latviešiem svētkos, mums visiem, kas tagad varbūt ir mazliet apjukuši pēc notikumiem uz lielās politiskās skatuves? Kā vispār vērtējat jaunā ASV prezidenta ievēlēšanu?

- Donalds Tramps manipulē ar cilvēkiem. Viņš ir demagogs, kas māk spēlēt uz cilvēku emociju stīgām. «Make America Great Again!» - šim viņa sauklim nav seguma. Ko tas nozīmē Latvijai, mēs pašreiz vēl nezinām. Varam tikai cerēt, ka viņš turēs savus solījumus attiecībā uz NATO un nedosies uz Maskavu brāļoties ar Kremļa cilvēkiem. Tas mums varētu nozīmēt ko ļoti sliktu, baidos, ka mums var izveidoties vēl viena Jalta (Jaltas konference 1945. gadā - red.), kur mēs vienkārši tiksim pārdoti.

Mans aicinājums faktiski - lūgt, lūgt un lūgt. Mēs esam maz un paši saviem spēkiem neko daudz izdarīt nevaram, bet varam būt vienoti lūgšanā. Lūgt Dievam mūs pasargāt. Un turpināt būt sīkstiem latviešiem (smejas).

---

* Abas māsas pirmo reizi tikās tēva bērēs Londonā.

** Neoliberālisms ir politiska ideoloģija, kas atbalsta ekonomisko liberālismu, brīvo tirdzniecību, tirgus deregulāciju un privatizāciju. Neoliberālisms radās 1930. gados, taču plaši izplatīts kļuva 1980. gados, kad šādu politiku aktīvi piekopa ASV prezidents Ronalds Reigans un Apvienotās Karalistes premjerministre Mārgareta Tečere.

Saknes Latvijā PSRS Reliģija Krikets Pēteris Vasks Zviedrija Skola Rēzekne Maikls Džeksons Donalds Tramps NATO Valsts svētki
19 Komentāri