In memoriam: mūziķe un pedagoģe Larisa Puzule (Dišele)

TVNET
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: no personiskā arhīva

Mūžībā aizgājusi Larisa Puzule (Dišele) (01.02.1941. – 05.02.2017.), ilggadējā sitamo instrumentu mūziķe un izcila pedagoģe. Talantīgā un mērķtiecīgā skatuves māksliniece arī bija pirmā, kurai Latvijā izdevās pierādīt, ka sitaminstrumentu spēle nebūt nav joma, kas piemērota vienīgi vīriešiem.

Viņas pirmie soļi mūzikā sākās Pionieru pils ksilofonistu pulciņā, kuru vadīja Pēteris Šāvējs. Viņa vadībā Larisa guva ļoti straujus panākumus. Vēlāk izstudēja gan Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā, kuru 1968. gadā pabeidza ar izcilību.

Absolvējot Konservatoriju, Larisa Puzule bija jau diezgan pieredzējusi un pazīstama mūziķe, ksilofoniste, jo jau pusaudzes vecumā meitene bija Filharmonijas ārštata soliste. Ikdienā viņa bija ļoti klusa un kautrīga, bet uz skatuves atraisījās un burtiski uzplauka.

Operas un baleta teātra orķestrī Larisa Dišele nostrādāja sešus gadus. 1971. gadā viņa aizgāja no darba pēc pašas vēlēšanās, lai tajā pašā dienā tiktu ieskaitīta par izpildītājmūziķi Latvijas PSR Valsts filharmonijas sitamo instrumentu grupā.

Diriģents Leonīds Vīgners, kurš bija bēdīgi slavens ar to, ka neatzina sievietes – mūziķes, centās trīs gadus pierunāt Larisu pārnākt pie viņa uz simfonisko orķestri, līdz tas tomēr izdevās. «Vai meitiņa uz vietas? Nu tad viss kārtībā!» - ar šo jautājumu vēlāk savus mēģinājumus sāka ievērojamais diriģents.

Pedagoģiskā darba gaitas savulaik jaunā mūziķe sāka ksilofonistu pulciņā Rīgas Pionieru pilī un vēlāk turpināja gan Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā, kur no 1982. gada līdz 2009. gadam izaudzinājusi daudzus Latvijas sitaminstrumentu mūziķus. Viņa ir bijusi arī pasniedzēja citās Latvijas mūzikas un mūzikas novirzienu skolās, vadījusi gan seminārus jaunajiem skolotājiem, gan meistarklases ne tikai Latvijā un kaimiņu valstīs, bet arī tālajā Amerikā, prestižajā Džuljarda skolā Ņujorkā. Viņas audzēkņu vidū bijuši Haralds Bondars, Rūdolfs Dankfelds, Guntars Freibergs, Ernests Mediņš, Mārtiņš Miļevskis, Atis Vintuks, Mārtiņš Žihars un daudzi citi. Larisa Puzule ir arī vairāku mācību līdzekļu autore.

Savā darba mūžā māksliniece ir saņēmusi ne mazums balvu un atzinību, to vidū ir Latvijas Kultūras ministrijas Goda raksts par panākumiem pedagoģiskajā darbā, Rīgas Domes prēmija Baltais zvirbulis (2004) un prēmija Atzīšana (2011), kā arī neskaitāmus atzinības rakstus par viņas audzēkņu iegūtajām pirmajām vietām izpildītāju konkursos.

Izvadīšana trešdien, 8. februārī plkst. 15 no Pļavnieku kapu kapličas.

Skolotāja no visas sirds!

Atmiņās dalās Larisas Puzules skolēni

Skolotājas gatavoti siera cepumi zvaigznītes formās bija salikti glītos traukos uz pašas darinātiem mežģīņu galdautiem, uzņemot mūs Rīgas dzīvoklī Avotu ielā. Neskatoties, ka mājasdarbi ne vienmēr bija sagatavoti un vālītes sitās pret kreklu pogām, neņemot vērā, ka reizēm nācās sakaunēties par kādu pamatotu rājienu, apciemot Skolotāju ārpus nodarbību laikiem devāmies mēs visi. Skolotājas gaišums, pozitīvisms un enerģija pievilka kā magnēts, viņas klātbūtnē pasaule likās cerīgāka. Ar lielu pacietību katrs no mums tika skubināts kļūt par labāku cilvēku – būt uzcītīgākam, izmantot savus talantus, uzstādīt augstus mērķus, būt godīgam un mīlēt un cienīt savus vecākus.

Brīžos, kad mēs nebijām gana uzcītīgi vai gana godīgi, Skolotāja sauca mūs: «Ak, žuļiks!» Tas bija reizē smieklīgi, bet jutāmies atbildīgi, ka esam savā ziņā pievīluši. «Nākamreiz būs jāpacenšas labāk!» mēs klusībā domājām, pat ja no malas šķita, ka spītējamies.

Daudziem no mums Skolotāja ir bijusi pirmā, bet visiem no mums – svarīgākā no skolotājiem. Mēs iemācījāmies ne tikai muzikālo formu un attīstījām ritma izjūtu. Mēs iemīlējām mūziku un muzicēt, paust savas emocijas, kā arī strādāt un mācīties cieņpilni, veidot sava ikdienas darba rituālus un dot citiem – sniegt labāko, kas mūsu spēkos. Daudzi no mums nenodarbotos ar mūziku, ja mūsu Skolotāja ar spēju iedvesmot un atrast viedus vārdus nebūtu bijusi mums blakus gan priekos, gan grūtībās.

Skolotāja mīlēja arī rokdarbus un, protams, dalījās ar saviem darbiem – mežģīņu sniegpārsliņas Ziemassvētkos, dzimšanas dienās, mācību gada noslēgumos, svarīgos koncertos un konkursos vai braucot ciemos. Ikviens no mums jutās īpašs, kad varēja uzņemt mājās Skolotāju. Siera cepumus gan neviens nemēģināja atdarināt, tos Skolotāja bija uzcepusi un paņēmusi līdzi pati, bet gardumus gatavojām un galdus klājām, mūziku spēlējām un gājām ārā pie dabas, kad vien iespējams. Skolotājas sabiedrība bija dziedējoša.

Skolotāja bija mūsu draugs – atvērta, dāsna un patiesa. Lielākā daļa no Skolotājas dāvinātajām dāvanām ir bijušas netaustāmas. Tās pavadīs mūs ikdienas gaitās, un mēs turpināsim tās nest savās sirdīs, iedzīvināt darbos, un cerams, ka mums izdosies tās sniegt tālāk mūsu bērniem, audzēkņiem un klausītājiem.

Paldies par visu, Skolotāj!

Jūsu bērni - skolēni.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu