Mūžīgā saspīlējumā

Pilsētā ebreju apmetnes (tā sauc ebreju dzīvesvietas, dažviet pat prāvu pilsētu lielumā, kas izvietotas Palestīnā) parasti apsargā kareivji, un palestīnieši to teritorijā nedrīkst doties. Hebronā apmēram 500 apmetnes iedzīvotāju iekārtojušies ēkās vecpilsētas apkārtnē, un šajā zonā palestīniešiem jāsaskaras ar dažādiem pārvietošanās un strādāšanas ierobežojumiem. Vecajā tirdziņa ielā satiktā pārdevēja Laila Hasana (Laila Hassan) atzīst: «Varbūt varētu doties uz kādu citu valsti un, iespējams, dzīvot labāk, bet šī ir manējā un es jūtos laimīga šeit. Protams, nav viegli izdzīvot. Saspringtās situācijas un ierobežojumu dēļ tūristi ierodas arvien mazāk un ir ļoti grūti kaut ko pārdot. Izraēlas pārstāvji visur stāsta, ka Hebronā nav droši, uz šo pilsētu nevajag braukt.» Musulmaņu sieviete skaidro - ne viens vien salūst zem šī spiediena un pārdod ģimenei sen piederējušos īpašumus apmetnes iedzīvotājiem, kuri ir daudz bagātāki un var atļauties tos nopirkt.

Hebrona atrodas kalnu ielokā 40 kilometru uz dienvidiem no Jeruzalemes un ir viena no lielākajām Rietumkrasta pilsētām iedzīvotāju skaita ziņā. Hebrona ir svētvieta jūdaistiem, kristiešiem un musulmaņiem, jo valda uzskats, ka Ābrahāms savu sievu Sāru apbedīja šejienes Maphēlas alā, ko bija nopircis no hetieša Efrona. Šajā alā apbedīts arī pats Ābrahāms un vēlāk viņa pēcteči Īzāks un Jēkabs. Aptuveni 20. gadā pirms mūsu ēras Hērods Lielais alu aizzīmogoja un virs tās izbūvēja lielu zāli. Bizantijas periodā šī telpa pārtapa kristiešu dievnamā, bet pēc arābu iebrukuma 638. gadā - musulmaņu mošejā. Krustneši centās atgūt svētvietu kristiešiem un uzcēla lielāko daļu no tagadējās būves, taču Saladīns to pārveidoja par mošeju. 13. gadsimtā mameluku valdnieks aizliedza nemusulmaņiem ieiet šajā ēkā. Pēc 1967. gada kara mošeja palika musulmaņu rīcībā, bet jūdaisti ieguva pieeju svētvietai. Tagad komplekss Patriarhu kapenes (arābu valodā - Haram al-Khalil) sastāv no jūdaistu sinagogas un musulmaņu mošejas. Protams, katram dievnamam ir atsevišķa ieeja.

Tiek uzskatīts, ka sadursmes starp abām kopienām sākās 1929. gadā, kad arābi nogalināja Hebronas gadsimtiem senās ebreju kopienas locekļus, bet pēc 1967.gada Sešu dienu kara pilsētā apmetās bruņoti ebreju kolonisti. Saspīlējumu kopienu attiecībās pastiprināja arī atgadījums, kad 1994. gadā ebreju ekstrēmists Baruhs Goldšteins iegāja mošejā un nogalināja 29 musulmaņu dievlūdzējus.

Seno zemju pavēlnieki

Patiesība pat vissīkākajos strīdos nereti mēdz būt kaut kur pa vidu, nemaz nerunājot par gadiem ilgiem konfliktiem. Tieši tāpēc mūsu brauciena žurnālistu grupai visai interesanta šķita iespēja paviesoties vienā no ebreju apmetnēm Palestīnas teritorijā - Efratā. Apmetne dibināta 1984. gadā, un tajā mitinās aptuveni 10 000 iedzīvotāju. Apmetnes pārstāvis Bobs Langs (Bob Lang), ar kuru tiekamies, apgalvo: «Pirms 30-40 gadiem visi (ebreji un arābi) varēja dzīvot kopā un nebija nekādu problēmu, drīkstēja brīvi pārvietoties. Taču Oslo līgums, kuram vajadzēja atnest vairāk miera, drīzāk radījis vairāk problēmu.» Uz jautājumu, vai, viņaprāt, gandrīz desmit metru augsts mūris būs risinājums, Bobs noteic: «Sienas nekad neatnes mieru!»

Pats viņš Izraēlā ieradies no ASV un burtiski izstaro turienei raksturīgo pozitīvā puiša tēlu. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka miers šajā Svētās zemes teritorijā ir iespējams, bet netic, ka drīzumā kaut kas varētu mainīties. Viņaprāt, viss būtu labākajā kārtībā, ja palestīnieši neniekotos ar savu vēlmi pēc brīvības, bet vienkārši atzītu - šeit ir Izraēla - un pakļautos šīs valsts valdībai. Ar gadiem iestudētu precizitāti Bobs demonstrē mums kartes, kurās redzama Izraēlas teritorija kopš Bībeles notikumu laikiem, un ir pilnīgi pārliecināts - te jāvalda ebrejiem. Visapkārt esot lielas arābu valstis, un kāpēc gan palestīniešiem būtu jādzīvo tieši šajā teritorijā. Pēc stundu garas sarunas ir pilnīgi skaidrs, ka nekas nespēs Bobu atturēt no viņa pārliecības - ebreji nes gaismu tumsonīgajiem palestīniešiem un vienīgais viņu ceļš uz laimīgu dzīvi ir pakļaušanās Izraēlas valdībai.

Interesanta izvēršas tikšanās ar Sameru Kokali (Samer Kokaly) Beitsahūrā - viņš ikdienā tūristiem nodrošina iespēju uz Bētlemi un Palestīnu paraudzīties no cita skatu punkta. Alternatīvā tūrisma grupa īso Bētlemes apskates objektu vietā (tādos visbiežāk ierodas tūristi, jo lielākoties ir brīdināti Palestīnā neuzturēties) piedāvā apskatīt arī, piemēram, Hebronu. Samers ir labs stāstnieks un ar savu pieredzi var apliecināt abu valstu konflikta ietekmi uz šejienes iedzīvotājiem. Arī pats ticis sašauts militāro operāciju laikā. Viņš atzīst: «Cilvēki ir jāizglīto un jāparāda, ka Palestīnā dzīvo jauki ļaudis. Alternatīvais tūrisms ir iespēja uzzināt arī otras puses viedokli. Diemžēl pasaulē ne vienam vien jau radies priekšstats, ka visi palestīnieši ir teroristi.»

Sarunas noslēgumā Samers painteresējas, no kurām valstīm ir mūsu grupas dalībnieki, un steidz parādīt foto ar maziem bērniem - tie esot viņa Latvijas krustbērni, kuru mamma ir latviete, bet tētis palestīnietis.

Ikdienas spraukšanās uz darbu

Dienā, kad mums paredzēts apmeklēt Jeruzalemi, ceļamies agri, lai pulksten piecos dotos paskatīties, kā tad robežpunktu pie Bētlemes šķērso vienkāršie palestīnieši (šajā apkārtnē ir vairāki robežpunkti, bet viņi uz «otru pusi» drīkst doties tikai pa vienu). Agrajā rītā stundā priekšā sastopam pūli, kas pa šauru mūra eju spiežas pēc iespējas tuvāk robežkontroles vārtiņiem, kur Izraēlas kareivji pārbauda katru personu. Sarunās ar vīriem uzzinām - daži no viņiem ierodas jau ap pulksten trijiem, lai darbā Izraēlas pusē nokļūtu laikus. Protams, šiem palestīniešiem ir speciālas atļaujas, lai strādātu tur. Bez tādas robežpunktu šķērsot nemaz nav iespējams. Kā viņi stāsta, otrpus ir krietni labākas algas, tāpēc ir vērts katru rītu mocīties, robežas šķērsošanai nereti veltot divas vai pat trīs, četras stundas. To, cik ātri izdosies tikt pāri, nekad nevarot zināt. Katru rītu pūlī uz darbu laužas vairāki tūkstoši cilvēku. Pēc vietējo nostāstiem, Izraēlas kareivji ar dokumentu pārbaudi nekad nesteidzas, var arī mierīgi padzert kafiju un vērot, kā vīru simti mīcās šaurajā ejā un vēl tālu aiz tās. Nereti pūlī saspiestie strādnieki gūstot arī traumas. Lai arī kāds būtu Izraēlas un Palestīnas konflikta cēlonis, atrodoties šajā vietā, ir grūti pieņemt, ka pret cilvēkiem var izturēties tik pazemojoši.

Žurnālistiem raksturīgā ziņkāre liek mums paiet gar ejas malu un paskatīties, kā tad notiek robežas šķērsošana. Nemanot atduramies pret bruņotiem Izraēlas karavīriem, kuri ar automātiem rāda virzienu, saucot: «Go, go...» (ejiet, ejiet - angļu val.). Mums pilnīgi noteikti nav nepieciešamības šķērsot robežu, un mēģinām doties atpakaļ. Karavīri šādu ideju, šķiet, nepieņem un mūsu centienus angļu valodā paskaidrot, ka tikai gribējām paskatīties, nesaprot vai izliekas nesaprotam. No šīs situācijas izglābj viens no karavīriem, kurš pēkšņi apjautājas, vai kāds runā krieviski. Saņēmis manu paskaidrojumu krievu valodā, viņš tomēr mums atļauj atgriezties palestīniešu pusē.

Īpašā pilsēta Jeruzaleme

Jeruzalemes tuvumā mūsu gids parāda, cik ļoti mūris ietekmē vietējos iedzīvotājus. Piemēram, no kādas apdzīvotas vietās agrāk Jeruzalemē varēja nokļūt pāris minūšu laikā, tagad tam nepieciešamas 40 minūtes, jo uzcelts žogs un ceļš ir slēgts - lai nokļūtu pilsētā, jāizmanto cits, veicot pamatīgu līkumu.

Jeruzalemes vecpilsētas vēsture iesniedzas trīstūkstoš gadu senā pagātnē. Tagadējais ielu plānojums tapis lielākoties Bizantijas periodā, bet pilsētas mūri būvēti 16. gadsimtā. Vecpilsētu veido četri kvartāli bez stingri noteiktām robežām. Pirmo kvartālu apdzīvo kristieši, otro - ebreji, trešo - musulmaņi, bet ceturto - armēņi. Vecpilsētas austrumu un dienvidu pusē slejas Eļļas un Cionas kalns, kur saskaņā ar Bībeli risinājās Jēzus Kristus mūža pēdējo dienu notikumi. Ziemeļu un rietumu pusē plešas modernie pilsētas rajoni. Musulmaņu kvartāls ir plašākais un visblīvāk apdzīvotais vecpilsētā. Tā attīstība sākās Hēroda Lielā valdīšanas laikā, bet tagadējo struktūru kvartāls ieguva Bizantijas periodā. 12. gadsimtā šajā pilsētas daļā apmetās krustneši, tāpēc šeit ir daudz baznīcu un citu kristiešu svētvietu. Apskatāmi arī «ViaDolorosa» punkti. Saskaņā ar kristīgo tradīciju tie iezīmē Jēzus Kristus pēdējo gājienu no tiesas vietas līdz krustā sišanas vietai un Svētā Kapa baznīcai, kuru uzskata par viņa kapavietu. Krusta ceļa maršrutam gan nav vēsturiska pamatojuma, un gadsimtu gaitā tas vairākkārt mainījies. Tomēr tradīcija netiek apšaubīta, un neskaitāmi svētceļnieki atkārto Jēzus gājienu, lai pārdzīvotu Pestītāja ciešanas. Viņi apstājas pie četrpadsmit Krusta ceļa stacijām, kas saistītas ar tā svarīgākajām norisēm.

«Via Dolorosa» ved pa tipiskām musulmaņu kvartāla ielām, ko ieskauj mazas bodītes un tirgotāju stendi, bet maršrutu iezīmē četrpadsmit ceļa stacijas. Uz dažām norāda tikai sienas plāksnes, ko grūti ieraudzīt suvenīru veikalu vidū, citas atrodas ēku iekšpusē, piecas pēdējās - Svētā Kapa baznīcas iekštelpās.

Autores brauciens uz Palestīnu ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NsAED/2014/338- 309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība «Zaļā brīvība». Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.